otrdiena, 2014. gada 4. novembris

Šūlmaņu dzimtas hronika

P.S. Iepriekšējās ziņas ("Ūziņi no putna lidojuma" u.c.) skatīt emuāra arhīvā (saites ir lapas labajā pusē).

P.P.S. Pētījumu par Aspazijas dzimtu (un izveidoto dzimtas koku ar apmēram 500 personām), skatīt šeit   http://www.viestursrudzitis.lv/publikacija/veca-budnieka-gals/
Dzimtas koks 10. attēlā - var palielināt.  Vecais Būdnieks - Aspazijas vectēvs (atdusas Ūziņu kapos).
*****************


Esmu bezgala priecīga, ka manās rokās nonāca šis ārkārtīgi interesantais sendienu stāsts. Hronika ir ne tikai viegli lasāma un interesanta, bet arī ļoti detalizēti un spilgti stāsta par dzīvi sendienās - par lauku darbiem, sadzīvi, priekšmetiem, uzturu, lopu uzturu un daudz ko citu. Izlasīju to vienā paņēmienā, un nu dalos ar Jums.
Autors Leonards Šūlmanis dzimis Platones pagastā (bijis Platones pagasta vecākais), kara gados ar ģimeni emigrējis no Latvijas.
Lai hronika būtu vieglāk uztverama, pievienoju 1929. gada Platones karti, kurā redzamas vairākas minētās mājas. Daudzas mājas šobrīd ir mainījušas nosaukumu, daudzu māju, diemžēl, vairs nav - arī autora "Stedelnieki" (meliorācija)".
Paldies Jānim Vecmanim par to, ka uzticēja man šo aizraujošo, kaimiņmāju saimnieka L. Šūlmaņa darbu. Paldies arī visiem tiem, kuri dalās ar saviem ģimenes dārgumiem un palīdz man papildināt Ūziņu bibliotēkas novadpētniecības krājumu.
Veidojam vēsturi kopā!
                                                      Gunita Kulmane.


P.S. Pēc hronikas izlasīšanas un publicēšanas blogā, sāku meklēt informāciju par Šūlmaņu dzimtu. Darbs vainagojās panākumiem un - vislielākais paldies Leonarda meitai Ērikai Zuzannai Dusomei, (dzīvo Kanādā) par sirsnību un atsaucību, kā arī to, ka uzticēja un atsūtīja man savus dzimtas dārgumus - gadu desmitiem glabātos  dokumentus un fotogrāfijas, kuri šobrīd jau ir sakārtoti, ievietoti mapē un apskatāmi b-kā).


Paldies arī otrai dzimtas dārgumu glabātājai - Gunai Kokarei ex. Šūlmanei.


P.P.S. Kāds puisis pēc hronikas izlasīšanas teica - "Esmu pateicīgs, ka dzīvoju šajā laikmetā, un dziļi jūtu līdzi saviem senčiem par izciestajām dzīves grūtībām. Protams, esmu lepns par viņu paveiktajiem darbiem - un tas ir vēl viens pamatojums, kādēļ ir jābūt par šīs valsts patriotu".
 Pilnībā piekrītu viņam.


1929. gada Platones karte. Platone, pa kreisi Ūziņi.



Zemgales sendienu stāsts.

Šūlmaņu dzimtas hronika.


 Autors Leonards Šūlmanis  (1893-1980).
Leonards Šūlmanis - Platones pagasta vecākais,
"Stedelnieku" saimnieks.
             
Irmgarde Šūlmane (sieva)
1929. g. apbalvota ar TZO Goda zīmi


Attēlos - "Stedelnieki" - fotogrāfēti dažādos gados, no dažādiem rakursiem.

Dzīvojamās mājas priekšā ūdens tvertne dārza laistīšanai. Labajā pusē klēts, kreisajā - zirgu stallis.


Zirgs pumpē ūdeni. Virtuvē bija ierīkots tekošs ūdens trauku mazgāšanai, bija arī dušas telpa.

Govju kūts, zirgu stallis, klēts un priekšā smēde.



Lieldienas - olu meklēšana. Priekšplānā vecaistēvs. Māte Irmgarde - tautas tērpā.



Leonarda Šūlmaņa godalgotais ērzelis Aladins (zelta medaļnieks).
                                            Stedelnieku mājas austrumu gals (pretī Lāčiem).



***







Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                                                      Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA

      Gribu uzrakstīt Šūlmaņu dzimtas vēsturi - paaudžu gājumu dzimtsmājās Skulmēnos un sava tēva un viņa bērnu dzīvi Jaun- Ērgļos un Stedelniekos.
Vienīgās ziņas manā rīcībā ir baznīcas grāmatu izraksti un paša atmiņas no tēva Jāņa Šūlmaņa nostāstiem un paša piedzīvojumiem.
x
     Pēc nostāstiem, Šūlmaņu dzimtas māte skaitās Dārta no Skulmēniem. Viņa pēc mēra epidēmijas ir palikuse viena pati Skulmēnu mājās, tur viņu iepazīst viens zviedru kareivis, un viņi apprecas. Dārtas vīrs esot bijis kādreiz skolotājs, kas zviedriski ir "skūlmen", un tā tās mājas tiek iesauktas par Skulmēniem. Toreizējais vācu mācītājs ir to vārdu pārtulkojis vāciski un devis ģimenei vārdu "Šūlman”. Viņiem bijuši divpadsmit dēlu, kuri bijuši izdaudzināti par lieliem stipreniekiem un bijuši, pa lielākai daļai, arī liela auguma.
       Par nākošā Skulmēnu saimnieka Dāvja dēlu Ģedertu tika stāstīts, ka viņš arī bijis apveltīts ar lielu spēku, augumā viņš gan nav bijis no lielajiem. Tā, kādreiz, puiši sapulcējušies pļavā, kur sākuši izmēģināt spēkus akmeņu celšanā. Gadījies viens akmens, ko neviens nevarējis celt. Tad Ģederts, kurš jau bijis labi gados, paņēmis minēto akmeni puskažociņa stūrī un panesis labu gabalu.
         Par viņa dēlu, atkal Ģedertu, ir ziņas, ka viņa sieva Trīne no Zīlēniem ir ģimenē ienesusi diloni. Šī slimība tad ir par iemeslu šīs ģimenes līnijas iznīkšanai. Pēdējā saimnieka atraikne apprecas otrreiz un mājas pārdod. Skulmēnu mājas tad nonāk svešās rokās.
Pēc Ģederta nāves par saimnieku nāk viņa dēls Ansis, kurš nomirst ar diloni neprecējies. Pēc viņa mājas pārņem viņa brālis Indriķis, kurš tad ir pēdīgais Šūlmaņu dzimtas saimnieks. Arī viņš mirst ar diloni. Viņa trīs bērni mirst bērnībā, un viņa sieva ir tā, kas mājas pārdod.
         Pēdējā Skulmēnu saimnieka Ģederta brālis Indriķis Šūlmanis, kurš ir mans vectēvs, tiek ielikts par saimnieku Jaun-Ērgļu mājās 1837. gadā. Tad vēl bija klaušu laiki, un muiža toreiz saimniekus ielika un izlika pēc saviem ieskatiem. Saimniekam vajadzēja muižai maksāt lielu renti un katru nedēļu sūtīt zināmu strādnieku skaitu muižas darbos, dodot līdzi savu pārtiku un darba rīkus. Bij jādod arī zināms skaits zirdzinieku dienu. Saimnieka apstākļi bija tik grūti, ka beidzot neviens labprātīgi negribēja par saimnieku iet.
           Tad muiža uzzināja, kur ir kāds turīgāks deputāta vīrs vai saimnieka brālis, un pavēlēja tam tad uzņemties saimniekošanu. Nepaklausības gadījumā vainīgo nopēra, tādā veidā piespiežot muižai paklausīt. Ja jaunais saimnieks nespēja saimniekot, tas ir, visas klaušas pildīt un renti maksāt, tad viņu atkal nopēra un izsvieda no mājām. Tur viņš bija atstājis savu deputāta strādnieka iekrāto mazumiņu jeb, pie brāļa strādājot, iekrāto mantību.               Toreiz gājējiem bija labāki apstākļi kā saimniekiem, jo algu viņi saņēma graudā, kā sējumus un lopu izmitināšanu, no kā viņiem muižai nekādas nodevas nebij jādod.
Mans vectēvs varēja Jaun-Ērgļos noturēties par saimnieku, pateicoties brāļu palīdzībai, galveno kārtu viena, kurš ir bijis vienā muižā par vagari. Tā viņam bij izdevies sagaidīt klaušu atcelšanu un māju atdošanu dzimtas īpašumā. Bet arī tad vēl viņam gāja grūti ar saimniekošanu, jo vajadzēja maksāt mājas izpirkšanas naudu un gādāt meitai pūru. Vecāko meitu Grietu apprec Jenķeļ- Bemberu saimnieks Freimanis un otru meitu Līzi - kaimiņu saimnieks Vilsons Vec-Ērgļos.
            Mans vectēvs nebij diezcik centīgs, viņš bij ticis pagasta amatvīros un pēc pagasta valdes sēdēm mīlēja iegriezties krogū, lai iedzertu glāzi alus un apspriestu jaunākos notikumus. Arī mājās būdams, viņš saimniecību vadīja ar vieglu roku un tā nonāca maksāšanas grūtībās, un parādu dēļ bij spiests atsacīties no mājām. Lai nevajadzētu atstāt mājas, tad pagasta valde izkārtoja tā, ka viņš atdod mājas savam vecākajam dēlam Jānim. Tas nu tiek par saimnieku sešpadsmit gadu vecumā, un mans vectēvs skaitās kā vecsaimnieks. Tā kā mans tēvs faktiski bij par jaunu priekš saimnieka, tad pagasta valde uzņēmās galvošanu par viņu. Mans vectēvs arī palīdzēja viņam saimniekot, un tā Jaun-Ērgļi palika Šūlmaņu dzimtai.
            Grūti bij manam tēvam saimniekot, jo vajadzēja maksāt mājas izpirkšanas naudu un arī deldēt uzkrājušos parādus. Vajadzēja vēl divām atlikušām māsām gādāt pūrus. Māsa Trīne iziet pie saimnieka atraikņa
Jaunzemjos, un pēdīgā - Anna - apprec strādnieku puisi. Tam nu tēvs palīdz uzņemt rentes vietu un vēlāku iepirkt mājas Leišmalē.
           Bija jāpalīdz arī jaunākajam brālim Krišjānim beigt skolu, arī vēlāk, kad viņš mācījās par skrīvera palīgu pagastā. Iesauktam kara dienestā, arī bij jādod savs rublis līdzi. Vēlāk, tēva brālim jāpiedalās Turku karā, tur viņš saslimst ar tīfu, un, lai atbrīvotos no kara klausības, bij jādod krievu ierēdņiem lielāka summa naudas. Arī šo naudu vajadzēja sagādāt manam tēvam.Naudas vērtību tanīs laikos var raksturot ar to, ka paskaidro, ka viena govs toreiz maksāja no trīs līdz astoņi rubļi, mērs rudzu ap 80 kapeiku un kvieši līdz vienam rublim divdesmit kapeiku, 15 olu septiņas kapeikas un tā tālāk.
         Grūta manam tēvam bija arī bērnība. Māte viņam mirst, kad tam ir pieci gadi, un tā viņš paliek ar brāli, kuram tikai divi gadi, lielo māsu gādībā. Māte mirst dzemdībās ar devīto bērnu, un abi tiek apglabāti vienā zārkā. Kad tēvs vēlāku apmeklē Jelgavā tā saucamo Kreisskolu, viņam galvenokārt jāiztiek ar no mājām līdzpaņemto sauso barību. Tā sastāv no sausas maizes, zaļiem un arī vārītiem zirņiem. Kā aizdars bij gabals cietā cukura, kuru viņš tāpat ar zobiem, pa gabalam, nokodis. Krievu cietais cukurs bij tik ciets, ka, ar kapājamo dzelzi cērtot, dzirksteles meta. Sviesta un tauku nebij, tāpat knapi bij ar gaļu. Govis visu ziemu bij cieti, jo viņām vajadzēja iztikt ar salmiem un pelavām. Siens tika taupīts aitām un zirgiem, un āboliņu toreiz vēl neviens neaudzēja. Uz pavasara pusi govis bij tā nomitušas, ka vajadzēja aiz astes cilāt. Pienu sāka dot uz Jāņiem, kad bij ganībās atkopušās. Tauki tik bij tā saucamie iešnavu tauki, kas sastāvēja no jēliem taukiem, ietītiem plēvē, dūmos izžāvētiem. Tos lietoja pie tauku putras vārīšanas. Gadā tika kautas viena līdz divi cūkas, un gaļa tika taupīta smagajiem vasaras darbiem kā mēslu vešanai un pļaušanai.
           Kreisskola līdzinājās apmēram mūsu četrām pamatskolas klasēm. Beidzis šo skolu, tēvs atgriezās mājās, jo vajadzēja sākt saimniekot.
Tēvs ar lielu centību ķērās pie darba, jo gribēja katrā ziņā mājas noturēt. Viņš arī pierunāja vectēvu taupīgāk rīkoties ar naudu. Lai gūtu lielākus ienākumus, viņš vēlāku nomā no meža valdes zemi, kuru pēc trīs gadu lietošanas bij, apsētu ar priežu sēklu, jādod meža valdei atpakaļ. Kā ienesīgākā kultūra toreiz skaitījās lini, kurus tad arī mans tēvs, pēc iespējas, sēja, lai pavairotu mājas ienākumus. Kad mežu zemes bij ar mežu apsētas, tēvs sāk rentēt zemi no kaimiņiem. Tā viņš uz vairākiem gadiem norentē Pelču-Maikunu mājas, kuru saimnieks bij uz sava strejgabala uzcēlis vēja sudmalas un aizgāja tur par melderi.
    Pelču-Maikunu mājas bij kādi četri kilometri no Jaun-Ērgļiem, un tādēļ to apsaimniekošana diezgan parocīga. Tēva māsa Trīne, kura bija precējuse atraikni Jaunzemju saimnieku, bij spiesta pēc vīra nāves mājas atstāt viņa bērniem no pirmās laulības.
Viņa nu uzņēmās pildīt saimnieces pienākumus Pelču-Maikunās.
           Darba tēvam bij pa pilnam, jo toreiz vēl vajadzēja visus laukus apsēt ar rokām. Nu vajadzēja iet no vienām mājām uz otrām sēt, kā arī darbus izrīkot. Smagākos darbus darīja ar abu māju kopējiem spēkiem. Lauki arvien paplašinājās, jo sāka uzplēst atmatas un pārgāja no trīs lauku sistēmas uz astoņu un desmit lauku sistēmu. Mans tēvs bija viens no pirmajiem saimniekiem, kurš sāka audzēt āboliņu, un ar to stipri uzlaboja lopkopību.
           Viņš arī ir viens no pirmajiem, kas sāk audzēt āboliņu sēklai un arī iesāk audzēt bastardu.
Ap astoņdesmitiem gadiem sāk parādīties pirmās kuļmašīnas, un mans tēvs tūlīt steidz izmantot šo lielo darba atvieglotāju un laika ietaupījumu. Līdz tam laikam kūla rijās ar spriguļiem, tikai zirņus un linsēklas kūla ar kūleņiem, kuri bij īpaši priekš tam būvēti. Tiem aizjūdza zirgu un tad brauca riņķī apkārt, kamēr sēklas bij izdauzītas. Āboliņa sēklas arī kūla ar kūleņiem. Tas bij grūts darbs un vilkās līdz pus ziemai un ilgāk. Lai tiktu arī pie citiem darbiem, ļaudis bij spiesti kulšanu izdarīt naktīs. Cēlās ar pirmajiem gaiļiem, tas ir, apmēram ap vieniem naktī, un kūla līdz rītam, pēc kādu stundu atkrita atmigās un tad darīja citus nepieciešamos darbus.
            Deviņdesmito gadu sākumā mans tēvs, kopīgi ar otru turīgāko pagasta saimnieku Gāži no Raubēniem, nopērk paši kuļmašīnu, iemaksājot vienu daļu samaksas, pārējo daļu nomaksājot pa daļām. Naudu viņi nopelna ar to pašu kuļmašīnu, kuļot apkārtējiem saimniekiem par samaksu. 1911. gadā viņi tāpat kopīgi nopērk āboliņa kuļmašīnu, maksājumus kārtojot tādā pat veidā.
           Mans tēvs sāk arī nodarboties sabiedriskā laukā. Pirmais viņam ir klētnieka amats. Tas pastāvēja magazīnas klēts pārzināšanas, labības saņemšanas un izdošanas darbā. Magazīnas klēts bij viena ēka, kas bij uzcelta katrā pagastā un kurā glabājās no saimniekiem savāktā labība, kas tika izlietota sēklas nodrošināšanai neražas gados, kā arī trūkumā nonākušo saimnieku apgādāšanai ar sēklu pavasarī. Pagasta valde izlēma, kuram saimniekam un cik sēkla tika piešķirta, un kura tad rudenī bij jāatdod atkal pagastam atpakaļ.
              Vēlāku tēvs tiek ievēlēts pagasta tiesā, tur viņš darbojās vairāk kā desmit gadu. Viņš kopīgi ar citu pagastu saimniekiem nodibina Kroņ-Vircavas krāj- un aizdevu sabiedrību jeb, kā sākumā viņu sauca, Krājkasi, paliekot vēlāk par šīs kases ilggadīgu direktoru. Piedalās Ūziņu uguns apdrošināšanas biedrībā, no sākuma būdams tur par taksatoru un vienu laiku arī par šīs biedrības priekšnieku. Šinī biedrības darbā viņš saķildojas ar savu māsas dēlu Vilsonu un izstājas no biedrības. Ar savu radinieku viņš līdz mūža galam vairs nesalabst. Viņš vairākkārt tiek ievēlēts par pagasta vecāko. Vecumā viņš vēl piedalās pie zirgaudzētāju biedrības Platones nodaļas dibināšanas un ir šīs nodaļas priekšnieks vairākus gadus.
        Sabiedriskie darbi tomēr nekavē saimniekošanu un labklājības vairošanu. Viņš kopā ar Gāži uzpērk mežu, to izstrādā un labākos kokus pārdod, bet spices un brāķus izlieto pašu saimniecībās.
         Meža valde bij sākuse baļķu mežus iedalīt mazākās vienībās, tā dodot iespēju arī nabagākiem iedzīvotājiem piedalīties izsolēs, kur vairāksolīšanā tie tika pārdoti. Vienībās bij ap simts baļķu. Meža apstrādāšana nebij viegls darbs. Mežā vajadzēja braukt agri no rīta un strādāt līdz tumsai, baļķus nolaižot un sadalot gabalos. Pēc tam baļķi ar pašu spēkiem bij jānogādā uz Jelgavu, tur tie tika pārdoti materiālu uzpircējiem. Šis darbs bij jāveic līdztekus parastajiem māju darbiem. Peļņa tomēr iznāca laba. Tā viņi abi pavairoja savu rīcības kapitālu un spēja iegādāties lauksaimniecības mašīnas, kā arī labāku dzīvo inventāru.
             1896. gadā, ūtrupē, tēvs nopērk vēl divas mājas - Stedelniek- Kāpostus un Stedelniek-Stenčus. Platones pagasts bij kroņa pagasts, lielākā daļa citu pagastu bij muižu īpašumi, kas visi piederēja vāciešiem. Tur māju izpirkšana bij jākārto ar muižu īpašniekiem. Kroņa pagastos māju izpirkšana bij jākārto ar valdību, maksājot tā saucamās desetīnu naudas. Šīs maksas bij labu tiesu lētākas par tām, ko maksāja muižniekiem. Tās saimniecības, kas kādu nebūt apstākļu dēļ nevarēja nomaksāt savas desetīnu naudas un kad par vairākiem gadiem uzkrājās lielāka summa, valdība mājas pārdeva ūtrupēs - torgos. Mājas bij cieši kopā, tā kā varēja bez grūtībām apvienot vienā saimniecībā. Arī robežas bij parocīgas, apvienoto māju galos bij ceļš un sākās strauti.
         Lai iznāktu mazākas īpašuma nodokļu maksas un citi nodokļi, kas bij maksājami, īpašumu iegūstot, tēvs nopērk Kāpostus uz sava vārda un Stenčus uz mātes vārda.
Ar māju iegūšanu rodas jaunas, gandrīz nepārvaramas grūtības, jo vecie saimnieki labprātīgi mājas neatstāj, kā arī nedod rūmes, nedz ļauj jaunajam saimniekam strādāt. Apriņķa pilsēta toreiz skaitījās Dobele, tur nu vajadzēja kārtot pirkto māju pārņemšanu. Tiesneši un tiesu pristavi bij krievi, kuri latviski neprata, un ar tiem vajadzēja sarunāties ar tulkiem, jo mans tēvs krievu valodu neprata. Tanī laikā skolās vēl mācīja vācu valodu.
            Te nu viņam liels palīgs un tiešām pašaizliedzīgs draugs izrādījās Rēdbergs, Kroņa-Vircavas Rēdu māju saimnieks. Ar viņu tēvs bija iepazinies Kroņ-Vircavas krāj- un aizdevumu sabiedrībā, kurā abi strādāja biedrības valdē. Viņš nu nāca tēvam palīgā un, krievu valodu pārzinādams, kā arī labi mācēdams ar krievu ierēdņiem apieties, nokārtoja visas lietas Dobelē tā, ka mans tēvs jau rudeni varēja laukus apart, palīgā nākot Gāžem, un pavasari pilnīgi pārņemt Stedelniekus. Pirmos gadus gan pats ar ģimeni paliek dzīvot Jaun-Ērgļos un Stedelniekos novieto 4 deputāta vīrus, pāris puišus un meitas, kā arī savu māsu Trīni, kura ar visu iedzīvi no Maikunām pārceļas uz Stedelniekiem.
           Ar jauno māju iegūšanu bij klapatu un rūpju pa pilnam. Par Stedelniek-Kāpostiem bij samaksāts 7500 rubļu, no kuriem 1197 rubļi tūlīt bij jānomaksā, bet atlikums, kā parāds, tika pārvests uz jaunā īpašnieka vārda un nodrošināts ar nekustāmo īpašumu. Valstij gadā bij jāmaksā 846 rubļi un 70 kapeikas kā procentes un deldēšanas summa, līdz 1911. gadam, maksājot divreiz gadā vienlīdzīgās daļās. Apmēram tāda pat summa uz tiem pašiem noteikumiem bij jāmaksā par Stedelniek-Stenčiem. Klāt vēl nāca visādas zemes un zīmogu nodevas uz katru māju, pāri par 300 rubļu. Vajadzēja arī iegādāties vēl jaunu kustamu un nekustamu inventāru, jo Stedelnieku mājas kopā bij 350 pūravietu lielas, Jaun-Ērgļi 160 pūravietu. Tagad tā maksātā nauda liekas ļoti maza, bet toreiz tā bij milzu summa. Tanīs laikos dažs saimnieks, visu mūžu taupīgi krādams, tādu summu nevarēja sakrāt. Tur nu vajadzēja lielu dūšu un apņēmību, lai uzņemtos tādus parādus. Iztrūkstošo naudu tēvs aizņēmās no savas krājkases, draugiem un kaimiņiem galvojot.


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
1. turpinājums

           Pie kustamā inventāra iegūšanas atkal ļoti daudz palīdzēja Rēdbergs, braukdams līdz uz apkārtējiem gada tirgiem un arī viens pats braukdams, pirkdams zirgus, govis un aitas.
               Tagad pastāstīšu par Rēdu saimnieku Rēdbergu. Viņš bij viens savādnieks, bet sirsnīgs un izpalīdzīgs cilvēks, mīlēja visās lietās taisnību un skaidrību. Bij vienā vecumā ar manu tēvu. Pārlaidis grūtu bērnību un cīnījies ar nelabvēlīgiem apstākļiem jaunībā. Saimniecisku apstākļu dēļ nav varējis nekādu lielu izglītību baudīt. Vēlāk papildinās pašmācības ceļā, ir nedzērājs un nesmēķētājs. Sieviešus nevarēja ieredzēt. Vienmēr stāstīja, ka, sastopoties pat uz ielas, ar sasmaržojušos sievieti, viņam paliekot slikti. Par savu bērnību viņš stāstīja, kā tēvs viņu, astoņus līdz desmit gadus vecu, sūtījis uz tuvējo krogu, ar muciņu, pēc alus un kā viņam bijis grūti jācīnās, kamēr pilno muciņu dabūjis mājās. Ceļā muciņu nolicis uz grāvmalas, lai varētu atpūsties, un vēlāk iekāpjot grāvī, to varētu atkal dabūt uz pleca. Uz grāvmalas sēdēdams un pūsdamies, tad apņēmies, ka tādu velna dzērienu, kas tik smagi jāstiepj, viņš gan nekad nelietos, un šo solījumu turēja visu mūžu.
          Viņš pašmācības ceļā izmācās par augļkopi, vēja dzirnavu konstruktoru un kuļmašīnu vadītāju un labotāju. Viņš pašmācības ceļā apgūst drusku krievu un vācu valodas.
         Viņš viens no pirmajiem mūsu apkārtnē ierīko savās mājās plašu augļu dārzu, stādus pats audzējot no sēklām, kociņus pats potējot jeb okulējot. Potzarus sameklējot plašā apkaimē, saklaušinot par jaunu šķirņu esamību. Kā nedzirdētu brīnumu viņš izraksta augļu kociņus un potzarus no Vācijas. Saimniekot viņam tomēr neko nepatīk. Viņš iznomā mājas savai precētai māsai. Pats braukā apkārt, vējdzirnavas būvēdams un kuļgarnitūras vadīdams un remontēdams. Savus draugus un kaimiņus viņš iemāca ierīkot augļu dārzus un kociņus potēt, apgādājot arī viņiem potzarus. Pateicoties viņam, mūsu pusē daudzi saimnieki ierīkoja plašus augļu dārzus. Tas lielākais dārzs bija Kroņ- Vircavas Smedēnu saimniekam Brauerim, kam Rēdbergs arī uzcēla vējdzirnavas, kuras krievu sodekspedīcija 1905. gadā nodedzināja. Vēlāku Rēdbergs uzcēla jaunas vējdzirnavas. Tās Pirmā pasaules karā krievu karaspēks atkāpjoties atkal nodedzināja.
               Rēdbergs ir ļoti kustīgs, mūžam kaut kur traucas un meklē pēc kā jauna. Savu naudu viņš iegulda Rēdes mājās, jo viņa svainis un māsa ir švaki saimnieki, un Rēdbergs ne tikai kā nedabon renti, bet arī samaksā izdevumus par saimniecības uzlabojumiem. Viņš nopērk Kroņ-Vircavas centrā gruntsgabalu, uzbūvē māju un ierīko maizes ceptuvi, atdod to savai otrai māsai, kura pateicības vietā ar viņu sastrīdās un sagādā viņam daudz nepatikšanu.
Kā dzirnavu konstruktoram un mašīnmeistaram viņam ir laba slava, un viņš tiek aicināts darbā plašā apkārtnē. Arī sabiedriskā darbā viņš ir rosīgs, lai gan savas ātrās dabas un taisnīguma dēļ iemanto pulka ienaidnieku. 
                 Viņš ir Kroņ- Vircavas kases līdzdibinātājs, ieņem dažādus pagasta amatus.
Kādu laiku ir Kroņ-Vircavas kases tieslietu kārtotājs. Tiek no sava pagasta ar lūguma rakstu deleģēts uz Pēterburgu pie ķeizara, kuru uzdevumu viņš godam veic. Pāris reizes viņš brauc uz Vāciju, lai apmeklētu agronomiskas un industrijas izstādes, lai papildinātu savas zināšanas un pieredzi. Ar visu savu rosību un piedalīšanos sabiedriskā darbā, viņš ir vientuļš un neapmierināts, nevarēdams tikt tuvākā saskarē ne ar saviem draugiem, ne radiem.
             Viņam ir simtiem jaunu projektu un ierosinājumu, bet nevar atrast nevienu, kas tos realizētu. Pēc Pirmā pasaules kara savas Rēdes mājas atdod savam māsas dēlam, ar kuru viņš labi sapratās. Nelaimīgā kārtā šī labā sadzīve drīz izbeidzās ar māsas dēla nāvi diloņa slimības pēc, kuru tas ieguvis, piedalīdamies karā. Mājas pāriet sievas un bērnu īpašumā, un Rēdbergs dabon līgumā nosacīto rūmes vietu. Ar māsas dēla sievu viņš nevar saprasties un vientuļš un atstāts pavada savus pēdējos mūža gadus. Viņš mirst laikam ar aknu vēzi 1932. gadā. Visu mūžu nav pazinis slimību, nedz vārguļošanu.
x
             Ar inventāra iegādāšanu un zemes apstrādāšanu vien nepietika, vajadzēja vēl celt ēkas. Kāpostos nebij ne staļļa, ne govu kūts, nevienā mājā nebij lauku šķūņa. Tūlīt, pirmo ziemu, pēc māju iegūšanas vajadzēja sadzīt materiālu kūts būvei, lai būtu, kur novietot zirgus un govis. Stenčos dzīvoja 4 deputātnieki un Kāpostos vēl divi, un tur, ar grūtībām, vīri varēja novietot savus lopus. Pirmajā gadā tiek uzcelta govju kūts, kur pagaidām tiek novietoti arī zirgi. Aitas mitinās vecā rijā, bez jumta un šķūņa. Cūkām ir atsevišķa kūts, baļķu būve, kur katrs nodalījums ved tieši uz āru. Tādas kūtis tanīs laikos bij visās saimniecībās. Viņas bij diezgan labas un veselīgas, tikai aizņēma daudz rūmes un bij neparocīgas pie cūku barošanas, un tagadējos apstākļos stipri dārgas. Abās saimniecībās visas ēkas ir salmu jumtiem.
       Otrā ziemā tiek sagatavots materiāls lauku šķūnim, kurš tiek uzcelts vasarā. Jaunceļamām ēkām ir šķindeļu jumti. Materiālu vešanai un zemes aparšanai pirmajos gados tēvam nāca palīgā kaimiņi un draugi. Nu bij nepieciešamās ēkas saceltas, un varēja drusku atņemt elpu.
          Te, trešā gada pavasari, Kāpostu dzīvojamā mājā izceļas ugunsgrēks. Sievieši bij sakūruši uguni plītī brokasta vārīšanai, un pašas aizgājušas izlaist lopus ganos. No izkritušām oglēm bij aizdegušās būvskaidas, kuras virtuvē bij sanestas pilns kakts kurināšanai, un tādējādi uguns ātri izplētās. Ēka bij koka, salmu jumtu. Sievieši nelaimi pamanīja, kad uguns un dūmi nāca ārā pa logiem un sitās jumtā. Ar lielam pūlēm izdodas apdzēst ēkas vienu stūri, kuru, apklājot ar salmiem un ierīkojot dažas istabas, varēja izlietot dzīvošanai, līdz jaunas istabas uzcelšanai.
                Nu vajadzēja atkal ar steigu domāt par jaunu dzīvojamās ēkas celšanu. Tēvs nolemj celt kaļķa un grants mūra ēku ar dakstiņu jumtu. To uzceļ divos gados, materiālu sagādei nākot talkā kaimiņiem.
            Tas viss prasa darbu, darbu un ārkārtīgu piepūli. Tēvs pats izstrādā ēku plānus un vada visus būvdarbus. Pašrocīgi jaunajai dzīvojamai mājai iestiklo visus logus un priekšlogus, iedams kājām agri no rīta uz Stedelniekiem un vakarā vēlu atpakaļ uz Ērgļiem. Tēvs abās saimniecībās ar rokām apsēj visus laukus, kas katru gadu iztaisa pie pusotra simta hektāru.
             Kas tuvāku to darbu nepazīst, tas nevar nemaz to pilnīgi novērtēt. Tā kā Stedelnieku saimniecība ir gandrīz otrreiz tik liela kā Ērgļu saimniecība, tad tēvs nolemj pārcelties uz dzīvi Stedelniekos. To viņš izdara 1901. gada pavasarī.
             Pie Jaun-Ērgļu mājām atradās tā saucamās zaldātu zemes.
Tās bij 6 pūravietu jeb divi desetīnas lielas platības, ko ķeizars Nikolajs I bij piešķīris saviem zaldātiem, kuri bij piedalījušies Turku karā. Tur pavisam bij 7 tādas saimniecības, kas bij atgrieztas no piegulošā meža, Ērgļu māju dienvidu galā 3 saimniecības un vakaru-ziemeļu stūrī 4 saimniecības. Mans tēvs nomāja vienu no šīm saimniecībām, kuras īpašnieks strādāja Rīgā pie muitas. Šis zemes gabals bij atstāts pļavā, un mēs to saucām par "Meža kaktu". Tēvs ar laiku sāka atpirkt vienu otru no šīm zemēm.
Tā pirkšana nebij tik vienkārša, jo ar likumu bij noliegts to īpašniekiem šīs zemītes pārdot. Nu vajadzēja rast kādu ceļu, kā šo likumu apiet. Mans tēvs to izdarīja tā, ka viņš iedeva to īpašniekam parakstīt parāda zīmi par to summu, ko apsolījās maksāt par to zemi, un tad iesūdzēja viņu tiesā un pieprasīja piešķirt viņam kā atmaksu par šo parādu viņa zemi. Tādā ceļā viņš ar laiku nopirka visas trīs zaldātu zemes pie dienvidu robežas. Tas prasīja daudz pūļu un skaidrošanās, jo nebij viegli šīs pārdošanas manipulācijas šiem ļaudīm izskaidrot. Vajadzēja arī šīs zemes pārmaksāt, lai iekārdinātu šo saimniecību īpašniekus ielaisties šinīs manipulācijās. Nebij jau diezcik ērti, ka pie māju robežas atradās šādas mazas saimniecības, kas nekādi nevarēja iztikt no šīs zemes. 
                    Pirmo zemes gabalu tēvs ieguva tādēļ, ka īpašnieks bij slimīgs un nevarēja smagu darbu strādāt, un aizgāja dzīvot uz pilsētu. Otram īpašniekam tēvs palīdzēja Glūdas pagastā iepirkt mājas. Tas jau bij vecā zaldāta znots. Trešais bij spiests zemi pārdot vecuma nespēka dēļ, viņam nebij arī bērnu, kas varētu viņam palīdzēt. Vēlāk, pēc šo zemju pārdošanas aizlieguma atcelšanas, mans brālis nopērk vēl vienu saimniecību. Tās īpašniekam tēvs palīdz iegādāties lielāku zemes gabalu turpat kaimiņos. Trīs pārējās saimniecības tomēr nebij ar mieru savas zemes pārdot.
x
            Ap 1900. gadu sāk rasties dažādas lauksaimniecības mašīnas, kas stipri atvieglo lauku darbu. Kā pirmo tēvs nopērk zirga grābekli, jo līdz tam visi lauki tiek, ar roku grābekļiem nogrābti.
          Tiek iegādāti daudzi lemešu arkli. Lielie arkli jau bij agrāk iegādāti, kā arī tiek iegādāts platsējējs. Ap to pašu laiku parādās arī pirmās centrifūgas. 1906. gadā tēvs nopērk pirmo labības pļāvēju, zāles pļāvējs parādās pēc pieci seši gadi. Tagad vairs nevajadzēja lielo pļaušanas darbu ar rokām izdarīt, varēja samazināt strādnieku skaitu. Ar mašīnām darbs arī veicās pulku ātrāki. Tiek piegriezta lielāka vērība piensaimniecībai, jo, iegādājoties centrifūgu un sviesta kuļamo mucu, varēja sviestu kārtīgi izstrādāt un sagatavot tirgum. Līdz tam pienu nostādināja koka toverīšos un ar karoti nosmēla krējumu. Kad krējums bij sarūdzis, tad to lēja pa druskai bļodā un ar karoti sakūla sviestā, tas bij grūts un neracionāls darbs. Toverīšus vajadzēja katru nedēļu berzt ar granti un pelniem, pēc tam plucināt un likt uz sētas žāvēt. Tiek uzbūvēts arī ledus pagrabs.
            Līdz tam gandrīz vienīgie piena un sviesta piegādātāji pilsētām bij muižas, kurām bij samērā labi nostādīta lopkopība. Viņas turēja tā saucamos moderniekus, kuri saņēma visu pārpalikušo pienu un maksāja norunāto cenu par stopu. Tie, kas bij tuvāku pilsētai, katru dienu veda svaigu pienu uz pilsētu, tālākie pienu raudzēja un izstrādāja to sviestā, skābā krējumā un biezpienā, un tad veda vienreiz vai divreiz nedēļā uz pilsētu. Vasarā viņi brauca arī uz jūrmalu.  
          Modernieki dabūja no muižas brīvu dzīvokli un telpas zirgam un lopiem, kā arī sev zināmu deputātu un lopiem barību. Modernieku darbs bij grūts, bet peļņa par to bij laba. Visi modernieki, kas nedzēra un ar naudu nesvaidījās, tika pie turības. Liela daļa modernieku bij žīdi.
           Ar laiku arī tēvs pieņem tādu modernieku, caur ko atkrīt lielais sviesta kulšanas darbs, un nav arī tik bieži jābrauc uz pilsētu sviestu pārdot. Nododot pienu moderniekam, arī peļņa bij lielāka. Lai pavairotu ienākumus no piena, tēvs sāk uzlabot govju sastāvu, uzpērkot apkārtnē labas piena govis. Vienu reizi tēvs tiek arī piekrāpts, nopērkot ieteiktu piena govi par dārgu naudu, kas, vēlāku izrādās, nekam neder. Visumā tomēr piena ražība stipri cēlās. Tiek uzlabota govju ēdināšana un kopšana, sāk izbarot saknes un spēkbarību labības veidā.
       Lopbarības raušus toreiz vēl nepazina. Vienu laiku tēvs uzpērk no apkārtējiem saimniekiem zvēres, kuras skaitījās nekam nederīgas un parasti tika aizsviestas projām. Zvēres viņš sajauc ar labību un samaļ govīm. Bet drīz saimnieki apķērās un zvēres vairs nepārdeva.
            Līdztekus pienkopībai attīstījās arī cūkkopība, jo vajadzēja izvērtēt vājpienu un vēlāk sūkalas, kuras dabūja no moderniekiem atpakaļ. Nu varēja ne tikai nobarot saimniecībai pietiekošu skaitu cūku, bet iznāca barokļi arī pārdošanai. Tiek uzlabota arī cūku suga, iegādājoties speķa cūku vaislas materiālu. Līdz tam pazina tik tā saucamās poļu cūkas, kuras bij kaulainas un plakanas, lēnām auga un grūti nobarojās. Cūkas netika vairs laistas ganos, bet visu vasaru barotas mājās. Tēvs uzceļ jaunu cūku kūti, mūra ar dakstiņu jumtu, ar cementa klonu un iemūrētām cementa silēm, ar koridoriem, no kuriem pasniedza cūkām barību.
              Tas ļoti atvieglināja barošanu, bet pašām cūkām šī kūts diezcik veselīga nebij.
Tēvam viss mūžs Stedelniekos aiziet ar jaunbūvēm un remontiem.
           Kā jau agrāk minēju, vispirms tika uzcelta lopu kūts un lauku šķūnis, abi koka ar dēlīšu jumtu. Tad dzīvojamā māja, mūra ar dakstiņu jumtu, pēc tam ledus pagrabs, koka ar dēlīšu jumtu, malkas šķūnis, koka ar dēlīšu jumtu. Stenčos dzīvojamai mājai, 2 klētīm un 2 kūtīm tiek uzsisti dēlīšu jumti. Viena kūts tiek izbūvēta par zirgu stalli. Kāpostos uzceļ jaunu klēti, vienā galā ierīkojot ābolu pagrabu un otrā galā vāgūzi priekš goda rīkiem un    ratiem.
            Klēts ir mūra ar cementa dakstiņiem. Uzceļ jaunu ledus pagrabu, ķieģeļu ar dēlīšu jumtu, Malkas šķūnis tiek pārcelts uz parocīgāku vietu, ierīko vienā galā vāgūzi darba aizjūgu un izbraucamo ratu novietošanai. Pārbūvē dzīvojamo māju, kura palikuse par mazu. Lauku ķēķi, atejas un trepes uz augšieni tiek izliktas ārā piebūvē, tur arī izbūvē vienu istabu ar plīti. Izbūvējot piebūvi, tiek pie liela un gaiša ķēķa.
           Tēvs uzceļ jaunu zirgu stalli, mūra ar velvētiem ķieģeļu griestiem, dakstiņu jumtu, koka grīdu, ar četrpadsmit steliņģiem. Tanī pašā gadā uzceļ arī cūku kūti. Vecais stallis Stenčos tiek nodots atkal deputātnieku lietošanā. Pēc laika ir jāceļ atkal jauna govju kūts, jo vecā koka ir satrunējusi. Tiek celta mūra ar dēlīšu jumtu un trempeli, tas ir paaugstinājums virs kūts, lai zem jumta varētu novietot vairāk lopbarības. Galā piebūvē koka barības šķūni. Kūtī var novietot pie 50 govju.
                 Stenčos tiek izdarīti kapitālremonti dzīvojamai mājai un abām kūtīm, kā arī vienai klētij, kura tiek lietota labības novietošanai, un otrā galā, bijušajā vāgūzi, novieto lauku darba lietas. Tiek uzceltas jaunas klētis deputāta strādnieku vajadzībām, vienā galā izbūvējot divas telpas, kur puišiem un meitām pa vasaru pārgulēt. Jau agrāk ir uzcelts otrs labības šķūnis. Pirmajā šķūni vienā galā tiek ierīkotas sudmalas, tās ir ar vienu gaņģi, dzirnu akmeņiem, un tvaika katls tiek izlietots dzīšanai. Katla novietošanai uzceļ piebūvi, tur arī tiek ierīkota smēde. Sudmalu nopirkšanu un uzstādīšanu, kā arī smēdes ierīkošanu izdara Rēdbergs. Viņš arī izdara lielākos remontus pie kuļmašīnām.
                Jau agrāki viņš ir uzrīkojis riņķa zāģi priekš malkas sazāģēšanas un jumtu dēlīšu zāģēšanas. Zāģis tiek dzīts ar katlu. Šīs uzriktes aiztaupa laiku un atvieglo darbu, tagad atkrīt lielā braukšana uz sudmalām, jo tagad lopiem miltus, kā arī rupjos rudzu un kviešu miltus samaļ mājās. Lopu skaitam stipri pieaugot, vajadzēja pulka barības miltu, un tagad mājās dažās dienās tos samala ilgākām laikam. Arī zirgi pa lielākai daļai tiek apkalti mājā, ko izdara kuļmašīnas vadītājs.
                    1930. gadā ugunsgrēks noposta pirmo labības šķūni, līdz ar sudmalām un smēdi. Tiek uzcelts jauns koka šķūnis ar dēlīšu jumtu, bet sudmalām un smēdei uzceļ īpašu ēku, koka ar dakstiņu jumtu. Ugunsgrēka iemeslus neizdodas noskaidrot. Patlaban kūla bastardu, un tādēļ pieņēma, ka uguns izcēlusies no kabeļa. Kulšanu izbeidz pulksten 6 vakarā, bet ugunsgrēks izcēlās ap pusnakti, tad tomēr bij grūti ticēt tādam pieņēmumam. Līdz ar šķūni sadega arī puslauka sēklas āboliņa, kūlējs un daudz koka materiālu un baļķu, kas bij šķūnī novietoti, un dažādas mašīnas, rati un ores. Dažus gadus agrāki ugunsgrēkā sadedza Raubēnu māju lauku šķūnis arī kulšanas laikā, un sadedza tēva labības kūlējs, kas tad jau piederēja tēvam vienam, jo viņš bij ar Gāži izlīdzis.
                   To pašu rudeni tēvs nopērk jaunu labības kūlēju pret skaidru samaksu. Arī jauns āboliņa kūlējs tiek iegādāts pret tūlītēju samaksu otrā gadā pēc ugunsgrēka. Rēdbergs bij uzgājis vienu labības kūlēju, kuru viņš bij ieraudzījis, braucot ar kuģīti uz Rīgu, Lielupes malā. Viņš bij ievācis ziņas un vēlāk to apskatījis, un atradis, ka to varētu labi salabot, un galvenais, ka viņš bij dabonams par lētu naudu, jo kopš Pirmā pasaules kara netiek vairs nodarbināts. Viņš pierunā tēvu to nopirkt un pats to saved kārtībā, un ietaisa dažus uzlabojumus, tā kā šis kūlējs strādā labāk nekā jaunpirktais. Rēdbergs arī bij uzgājis vienu, kas pārdod savas sudmalas un tās bij nopircis priekš tēva. Viņš arī tās nomontēja un pārveda, pēc tam uzstādīja jaunajā ēkā, kas bij celta pēc ugunsgrēka. Stedelnieki nu ir pilni visādu mašīnu un darba rīku. Tēvs uzceļ mašīnšķūni. Tur nu novieto lielāko tiesu mašīnu un darba rīku. Mašīnšķūnis tad arī ir pēdīgā ēka, ko mans tēvs ceļ. 1928. gadā Stedelniek-Kāposti pāriet manā īpašumā, bet Stedelniek-Stenči vēl paliek uz mātes vārda, jo pēc Latvijas likumiem katra persona var iegūt tikai vienu saimniecību. Tēvs tomēr vēl patur saimniecības grožus savās rokās, man pamazām pārņemot saimniecību. Tēvs necik nedabon novērot manu saimniekošanu jo jau 1934. gadā izbeidz šis zemes gaitas.


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA

2. turpinājums

               Ap 1850. gadiem saimniekošana un dzīve ir ļoti primitīvas.
Ap to laiku sāk mūrēt pirmos skursteņus dzīvojamās ēkās. Līdz tam bij tikai maizes krāsns ļaužu istabā, pie kurināšanas visa māja bij pilna dūmu un vajadzēja atvērt logus un durvis un, kad dūmi izgāja, tad bij istabas atkal aukstas. Ēdieni tika vārīti laukķēķī un āra durvis turētas vaļā dūmu novilkšanai. Āra durvis bij divstāvu, pie dūmu izlaišanas atvēra tikai augšējo daļu, tā aizsprostojot cūkām un suņiem iekļūšanu mājā.
                Cūkas parasti pa dienu tika laistas ārā, lai pašas meklē sev barību. Viņas arī izpildīja sanitāru vietu, tīrot ēku aizmugurē, kur ļaudis gāja kārtot savas personīgās vajadzības.                            Atejas sāk parādīties tikai pēc 1900. gada, kad sāka būvēt dēļu būdas virs bedrēm.
Apgaismošana tanīs laikos bij vienīgi ar skaliem, kuri tika plēsti ziemas vakaros no priežu un egļu šķilām, sasieti buntēs un vasaru samesti dīķī, lai izvilktu sveķus, tad žāvēti un nolikti lietošanai ziemai. Istabā skalus parasti turēja uz krāsniņas.
Tā sagatavoti skali dedza gandrīz bez dūmiem ar gaišu liesmu.
                        Ap divdesmitajiem gadiem viens otrs saimnieks sāk lietot pašlietas vēršu vai aitu tauku sveces, gan tikai paši savos kambaros un vējlukturos pie lopiem iet. Vējlukturi bija skārda četrkantīgas kastītes ar stiklu katrā pusē un apakšā ierīkotu svečturi, augšgalā bij ierīkots gaisa pievads un stiepule priekš nešanas. Tādus lukturus saimniecībām pagatavoja uz vietas apkārt staigājoši žīdu klempneri. 
                      Starp 1880. un 90. gadiem parādās pirmās pirktās sveces un petrolejas lampas. Līdz sveču parādīšanās laikam lopus kopa tik pa dienas gaismu, jo ar skaliem jau nevarēja kūtis apgaismot.
                       Tā kā zirgi bij jākopj arī naktīs, tad virs zirgu redelēm griestos bij ierīkoti caurumi, pa kuriem iebāza barību tieši redelēs arī pa tumsu. Dienā jau tika barība novietota pie katra cauruma, lai pa tumsu būtu vieglāki sataustīt. Dažās saimniecībās vēl līdz pēdējam laikam tāda zirgu ēdināšanas ierīce bij uzglabājusies.
                     Govis tanīs laikos sēja valgos vai vēlāku ķēdēs gar kūts sienām, liekot barību tieši uz mēsliem govīm priekšā. Turpat arī ir noliktas koka siles, no klučiem dobtas, govju dzirdināšanai. Citās saimniecībās govis tika dzītas vienreiz dienā pie akas nodzerties, ko šur tur piekopj vēl šo baltu dienu. Mājās, kur aku nebij, lopus dzirdīja pie dīķiem, un ziemā vajadzēja lopus dzīt uz kaimiņu mājām, kur bij aka.
                     Aku rakšana toreiz bij viena no grūtākām problēmām saimniecībā. Tanīs laikos akas raka ar rokām, jo citādus veidus nepazina. Tās bij laimīgas mājas, kurās uzraka ūdens āderi. Tādēļ arī viss vairums māju bij saceltas gar upēm un strautiem. Tikai vēlāk, aku rakšanai uzlabojoties, varēja pārcelties uz saimnieciski izdevīgāku vietu. Dīķi bij katrā saimniecībā, jo tos vajadzēja lopu dzirdīšanai un linu mērcēšanai, un arī ugunsgrēka gadījumā.
Katrā mājā bij viens līdz četri dīķi.
                 Lopkopība bij pavisam bēdīgā stāvokli, jo govis visu ziemu tika barotas tikai ar rijā žāvētiem salmiem un pelūm. Siens tika taupīts zirgiem un aitām, āboliņa nebij nevienā saimniecībā. Ja iznāca arī govīm drusku siena, tad to piekratīja klāt salmiem, iztaisot tā saucamos "kračus". Siens tika plūkts no riņķa ar rokām vai ar koka ķeksīšiem, tos grūžot riņķī un sienu raujot ārā. Pie tādas plūkāšanas sienam visas lapiņas un ziedi nobira. Šis pabiras dabūja aitas, kas arī tika no zemes ēdinātas.
               Dažu labu reizi, neražas gados, lai izglābtu lopus no bada, bij pat jāķeras pie salmu jumtiem. Labi bij tām saimniecībām, kas bij mežu tuvumā, jo tās jau agrā pavasari dzina govis uz mežu, kur tās plūca veco kūlu. Dažā labā saimniecībā govis bij pavasarī cilājamas, jo bij tā nomitušas, ka vairs nespēja pašas piecelties.
               Kamēr govis no ziemas badošanās atkopās bij jau Jāņi klāt, un līdz augustam bij viss noganīts un govīm vairs netika pilni vēderi. Pie tāda stāvokļa piens un sviests iznāca dažus vasaras mēnešus, un citu laiku vajadzēja iztikt ar putrām un zupām.
            Ar gaļu jau nu arī bij kā bij. Vasarā tad nu visgardākais ēdiens bij ķērnespiens ar iedrupinātu biezpienu un sviests ar maizi klāt. Vasarā tika vārīta arī skābā putra. Ziemu govis bij ciet, un vajadzēja iztikt pilnīgi bez piena. Galvenā tauku zupa ziemā bij tā saucamā "iešnavu" putra". Šī putra tika pagatavota no putraimiem un ūdens, kurai pielika drusku dūmos žāvētu cūku tauku, kas bij dzelteni un ļoti negaršīgi.
                   Ēdieni vispār bij ļoti vienkārši un vienmuļi, tie sastāvēja galvenām kārtām no šķidrām un biezām putrām. Gaļu pazina tikai vārītu, jo nebij ne plīts, ne cepeškrāsns. Tēju un kafiju nepazina. Svētkos vārīja skābus kāpostus ar gaļu un izcepa rupjas kviešu karašas, jo kviešus sēja mazā mērā un tādēļ arī viņi tika reti izlietoti ēšanai. Vēlāk, kā liels lepnums, skaitījās rīsu zupa ar ogām, ko gan lietoja tikai augstos svētkos. Sāk arī parādīties siļķes, kuras tiek ļoti skopi dalītas. No tiem laikiem ir palicis teiciens» "Pieci pie siļķes, ganam aste".
                  Ēšanai lietoja koka karotes un koka spainīšus, un muldiņas. Pieaugušiem vīriešiem bij savi atvāžamie naži. Maize bij lielā godā un tika no saimnieka vai, kur saimnieks ēda atsevišķi, no lielā puiša katram iedalīta un nogriezta. Ja kādam kāds kumoss nokrita zemē, tad tas tika noskūpstīts, ar to atvainojoties par tādu grēku, kas pret maizi notiek. Visi ēda no viena spainīša, katrs pēc kārtas ielaižot savu karoti spainīti, par kārtību gādājot saimniekam vai lielajam puisim. Kas neieturēja savu kārtu, dabūja ar karoti pa pieri, ko visbiežāk izpelnījās ganu zēns, kurš, nevarēdams sagaidīt savu kārtu, mēģināja iešaut savu karoti ārpus kārtas spainīti.
                 Ap 80- tajiem gadiem parādās māla trauki, visāda lieluma bļodas un krūzes. Mazās bļodiņas tika lietotas par šķīvjiem. Sievieši un bērni pa lielākai daļai pie galda nesēdēja, bet novietojās pie maizes krāsns uz klona. Grīdas lielajā istabā nebija.
Ēšana no vienas bļodas vietām tika piekopta līdz Pirmajam pasaules karam. Kopīgi ēda, galveno kārtu, biezputru no lielas bļodas, ar ieliktu aizdaru vidū. Tad nu katrs no savas puses sev ņēma putru, iemērca aizdarā un ēda, piestrebjot pienu no savas mazās bļodiņas.
Nažus un dakšas vispārīgi sāka lietot tikai pēc Pirmā pasaules kara. Tēju un kafiju sāka lietot ap deviņdesmitajiem gadiem, arī tikai augstos svētkos, pie kam kafija sastāvēja no grauzdētiem graudiem un pašu audzētiem cigoriņiem. Pirktu kafiju lietoja tikai augstos svētkos līdz pat Otrajam pasaules karam.
            Dienā ēda trīs reizes. No rīta ēda, skatoties pēc tā, vai strādāja mājās vai brauca mežā, vai ceļu klaušās. Kad strādāja mājā pie rijas kulšanas vai kādu citu darbu, ēda ar gaismiņu.
            Prom braucamās dienās ēda ap diviem-trim naktī. Saimniecei bij jāceļās ap pusnakti, lai vārītu brokastis. Galvenokārt tika vārītas zupas, vakarā tas atsildot.
            Vasarā, smagajā darba laikā, ēda piecas reizes - pabrokastis pulksten sešos, brokastis astoņos-deviņos, pusdienas divpadsmitos vai vienos un palaunadzi piecos, vakariņas ēda pēc saules rieta. Pabrokasti un palaunadzi nesa strādniekiem uz lauka, citas reizes ēda mājās. Pabrokastis un palaunadzis sastāvēja pa lielākai daļai no maizes rieciena, apsmērēta ar taukiem vai sviestu, sliktākā gadījumā apkaisot ar sāli vai uzliekot kumosiņu siļķes.
              Turībai uzlabojoties, tika atmesti pabrokasti un palaunadži pie pļaušanas un mēslu vešanas, un sastāvēja no novārītas cauraugušas gaļas un saldinātas tējas.
Putraimi tika gatavoti tādējādi: miežus rupji samala vai sabrucināja un tad uz koka muldiņas lecināja vai izkratīja sēnalas un atšķīra putraimus no miltiem. Grūbas gatavoja mājās, grūžot koka piestā, pielejot ūdeni, kamēr tiem nogāja miza. Baltos jeb bīdelētos miltus tikpat kā nepazina.
       Uz pilsētu brauca rudenī vai ziemā, kad vajadzēja pārdot labību un linus. Tad arī iepirkās priekš visa gada, galvenokārt sāli un siļķes. Sievietes uz pilsētu reti kad tika. Mans tēvs stāstīja, ka viņš pazinis vienu kaimiņu saimnieci, kura savā mūžā nekad nebij redzējuse pilsētu. Sievietes vienīgi tika uz baznīcu un rudeni uz kādu tuvāko gada tirgu. Visu vajadzīgo piegādāja žīdu pauninieki.
         Par pauniniekiem tie bij iesaukti tāpēc, ka viņi savu preci nēsāja sasietu paunā uz muguras. Bij sīkpreču žīdi, kas andelējās ar diegiem, bantītēm, dzīpariem, pogām un adatiņām, kā arī ar pīpēm un tabaku. Papirosus uz laukiem neviens nelietoja.
            Bij arī skārdnieki, stiklinieki, kas gāja apkārt, logus un vējlukturus stiklodami ar savu materiālu, vai gatavoja arī jaunus vējlukturus. Viņi arī uzstādīja saimniecības pirmos sienas pulksteņus, svarus pagatavojot no saplīsušu čuguna katlu drumslām. Viens no galvenajiem andelmaņiem bija podu žīds. Tas brauca ar zirgu, jo viņa prece bij par smagu, lai to iznēsātu uz muguras. Viņš dažreiz arī pārdeva siļķes. Tas tad nu apgādāja visas mājas ar māla bļodām, šķīvjiem un krūziņām. Bērniem tika arī dažreiz pa māla pīlītei. Lielāko tiesu šie tirgotāji pārdeva savas mantas maiņas ceļā. Bij arī drēbju žīdi, kas pārdeva kokvilnas audumus, kā galvas lakatiņus un drēbi sieviešu jakām.
           Šo drēbi sauca par katūnu. Viņi arī pārdeva puķainos vilnas lakatus, kā arī zīda lakatus. Galvenie maiņu preces noņēmēji bij podu žīdi un sīkprečnieki. Kā maiņas objekti tika pieņemti: olas, sviests, vasks, jēru un teļu ādiņas, cūku sari, vecas lupatas, sesku un zaķu ādiņas. Par katru adatiņu un diega spolīti tika ilgi un neatlaidīgi diņģēts un tirgots. Visi darījumi tika slēgti kapeikās, jo rubulis jau bij vesela bagātība.
                Katram žīdu andelmanim bij savs iecirknis, ko viņš kārtīgi apstaigāja. Viņi visi nāca no Lietuvas žīdu miestiņa Žagares. Tur viņiem bij pastāvīgā dzīvesvieta, un tur dzīvoja viņu ģimenes. Viņi centās katru sestdienu vai mazākais katru otro sestdienu tikt savās mājās Žagarē šabas svinēt. Lielāko tiesu viņi visi bij ļoti nabadzīgi un dzīvoja grūtos dzīves apstākļos.
           Jo nebij jau joka lieta staigāt cauru nedēļu no mājas uz māju ar smago paunu uz muguras, lai ārā arī kāds laiks būdams.
            Naktis pārgulēja uz salmu maisa istabas kaktā, kā segu dabonot zirgu segu. Dažā vietā tika arī kāds vecāks galvas spilvens pagalvī. Peļņa bij dažas kapeikas, ar kurām tad nu vajadzēja uzturēt savu ģimeni. Grūtības viņiem bij arī ar ēšanu, jo viņi stingri turējās pie saviem likumiem un paši vārīja sev ēdienu, ja izdevās izkaulēt no saimnieces kādu sauju miltu vai putraimu, ko izvārīja biezputrā. No saimniecības ēdieniem viņi ēda maizi, pienu un sviestu, kā arī siļķes. Tā viņiem vēl, bez citiem grūtumiem, bij jāiztiek ar vāju barību. Gaļu viņi dabūja tikai mājā ģimenē, ja tie bij spējīgi to iegādāties. Neskatoties uz visu to, daži izveicīgākie tomēr ar laiku tika pie turības. 
              Tā tika stāstīts, ka Feitelberga tēva tēvs arī savas gaitas sācis kā paunu žīds un dēlam atstājis labi nostādītu tirgotavu Rīgā.
          Mūspusē ar sīku preci staigāja pauninieks Ņerbu Janķelis, tā iesaukts laikam sava nodriskātā apģērba dēļ. Tas bij maza auguma, kurš visā savā dzīvē netika uz zaļa zara. Viņa ierašanās mājās bij bērniem liels notikums, kurš tūlīt tika paziņots visai mājai ar saucienu:
"Ņerbu Janķelis" gadījies! Kad nu lielie sanāca preci apskatīt, tad mēs, bērni, arī tūlīt bijām klāt pie svarīgā paunas izsaiņošanas momenta. Pauna sastāvēja no lēzenām koka kastītēm, kuras bij sakrautas viena uz otras un galos saturētas ar diviem kokiem. Virsū nāca vāks, kuram pāri tika pārstumts koks, kas gāja cauri galējiem kokiem, tādējādi noslēdzot kastes un saturot tās kopā. Visa šī prece bij ievietota maisā, kuram katrā apakšstūrī bij piesietas saites, kuru otri gali tika atsieti pie maisa gala, tādējādi dabonot kaut ko līdzīgu mugursomai.
                      Tad nu bērni spožām acīm vēroja, kā tiek atsiets maiss, uz preces uzliktie grāpītis un bļodiņa noņemti, un tad, maisu atrotot, attaisīta prece. Bērni, kaklus izstiepuši, nu vēroja, kādas bagātības tiem atklāsies. Katrā kastītē bij sava preces šķirne, vienā diegi un adatiņas, otrā dzīpari, tas ir, krāsaina vilnas dzija. Tā tika lietota pie cimdu, šaļļu, tabakas maku, uzroceņu un puišu krūšu priekšliekamo rotāšanai un izšūšanai. Vienā kastē bij pīpes un to daļas, gan mazās "kaļķītes", gan lielās ar "švamdozi". Precē vēl atradās tabaka, veļas zilumi, drēbju krāsa, pogas un citi sīkumi. Lielie nu prasīja mantas, pēc kurām nu katram bij vajadzība, un tad sākās mantas izmeklēšana un diņgēšanās. Vislielākā andele notika vakarā, kad visi bij sanākuši iekšā. Tad varēja gar vienu diega spolīti vai pīpīti stundām diņģēties. Nabaga "Ņerbu Jankus", iekarsdams un censdamies vairāk pārdot, atlaida tik daudz, ka pēcāk tik pūta un stenēja, jo no visas andeles nekāda peļņa nebij iznākuse. Kad prece bij atkal sakārtota un novietota pie malas, tad Ņerbu Janķelis izlūdzās drusku rupju kviešu miltu un lāsīti piena, un vārīja sev ķilķēnus, kā pavalgu izkaulēdams drusku sviesta vai gabaliņu siļķes.
        Otrs andelmanis bij podu žīdiete Strulene. Viņai vīrs bij miris un atstājis viņu ar 6 maziem bērniem. Lai paliktu pie dzīvības, viņai vajadzēja turpināt vīra podu andeli. Kad bērni paaugās, viņa tos pa vienam sāka ņemt līdzi un mācīja tirgoties. Vēlāk viņa tiem iegādāja sīkpreces, un, kad tie kādu gadu viņas uzraudzībā bij tirgojušies, tad laida pasaulē pašiem maizi pelnīt. Atminu, kā viņa vienreiz ieradās pie mums kājām, nogurusi un noraudājusies, jo bija kritis viņas zirgs, un viņai nebij naudas, ko citu nopirkt. Tā viņa staigāja kādu pusgadu, nabagodama naudu zirga iegādei, kas toreiz maksāja kādi pieci-seši rubļi.
            Drēbju andelmanis bij Meiskus, kas arī brauca ar zirgu un veda sev līdzi savu tēvu, kas bij neredzīgs. Meiskum bij līdzi seši paunas ar drēbēm, audeklos ietītas un saitēm sasietas.
           Viņam bij visdažādākie galvas lakatiņi, no parastajiem katūna līdz vilnas lakatiem. No viņa varēja dabūt audeklus, pusaudeklu un arī pakulu drēbi maisiem. Tas bij izveicīgs un savu andeles šepti labi pieprata. Viņš stingri turējās pie cenas, tā kā viņa tēvs šad tad pa žīdiski uzsauca, lai tak drusku atlaiž, bet tas neko nelīdzēja.
        Marku atceros kā vecu vīru, liela auguma, ar lielu baltu bārdu. Viņš pilnīgi varēja orientēties visās mājās, kuras dēls apmeklēja. Ar spieķi taustīdamies, viņš diezgan brīvi varēja pa saimniecību staigāt apkārt. Viņš kā mazs puika bij pieklīdis vienās mājās Jēkabnieku pagastā, kur saimnieks to bij paturējis kā zosu ganu, tas vēl bij klaušu laikos. Vēlāk bij turpat par ganu, pēc par puisi. Viņš vēlāk tiek saķerts no rekrūšu meklētājiem, bet par laimi viņi iegriežas viņa vecajās mājās pārgulēt nakti. Mājas ļaudis bij Marku tūlīt pazinuši un nakti bij palīdzējuši viņam no ķērājiem izmukt.
            Toreiz valdība noteica, cik no katra apgabala kareivju vajadzēja piegādāt, un, tā kā neviens labprātīgi kara dienestā negribēja iet, tad krievu valdība algoja sevišķus rekrūšu ķērājus, kuri tad ķēra ciet katru jaunu vīrieti, ko tie varēja saķert, līdz kamēr uzdotais daudzums bij sadabūts. Puiši tad nu mēģināja visādi bēguļot un slēpties, bet ne jau visiem izdevās no ķērājiem izmukt. Dienēt toreiz vajadzēja 25 gadi. Varēja gan no dienesta atpirkties, bet to tik varēja bagātnieki.
           Par pateicību no izglābšanas no rekrūšu ķērājiem, Markus vēl dažu gadu tur nostrādā par puisi. Arī vēlāk, kad viņš jau bij sācis tirgoties ar sīku preci un tad ar drēbēm, tas bij licis savu paunu kaktā un vasarā karstajā darba laikā palīdzējis lauku darbos. Vēlāk, kad viņš apprecas un nodibina ģimenes dzīvi Žagarē, viņš ir spiests gādāt par ģimeni un nevar vairs palīdzēt lauku darbos.
              Vecie ļaudis stāstīja, ka Markus bijis ļoti stiprs un ka viņa drēbju pauna bijuse tik smaga, ka vājāks vīrelis to nevarējis pacelt. Zirgu bij iegādājies viņa dēls, kurš, būdams sīka auguma, saprotams, nevarēja tādu paunu iznēsāt. Markus tā bij pieradis pie apkārt klejošanas, ka arī vecuma dienās nevarēja mierīgi nosēdēt Žagarē, bet braukāja dēlam līdzi arī pēc acu gaismas zaudēšanas. Viņš vienmēr bij labā omā, aptriecās ar vecajiem par pagājušajiem laikiem, bet meitām uzdziedāja pa dziesmiņai, no kurām viņam tā mīļākā bij "Kur tad tu nu biji, āzīti manu!" Markus nodzīvoja līdz lielam vecumam, pazīts tuvu un tālu, un no visiem labi ieredzēts.


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                            Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA

3. turpinājums

                          Bez minētajiem pauniniekiem bij vēl žīdi amatnieki. Mūspusē pazīstamākais bij glāžnieks un klempneris Meiris. Tas bij vecs un slimīgs, kas stiepa savu stikla un skārda kasti stenēdams un ar aizdusu kaudamies. Visur ar nepacietību gaidīts, jo tad atkal varēja savest kārtībā visus vējlukturus un izsistās logu rūtis. Meiris arī pagatavoja maizes cepjamās plītis un bišu dūlājus, kā arī lejkannas un citus skārda izstrādājumus. Atminu, kā viņš reiz ienāca pie tēva mūsu istabā un stenēdams un pūsdams ārdīja savai vecajai prakai oderi un izvilka tur iešūtos dažus zelta naudas gabalus, kurus tas nodeva manam tēvam ar lūgumu tos noguldīt Vircavas krāj- un aizdevu kasē.
                            Vēl bij žīdi kurpnieki, skroderi, jumtu skaidu un šķindeļu plēsēji un jumtu apsitēji, bij arī dažās vietās žīdi bodnieki.
Tie visi bij garāmejošas parādības, kuri nekādu dziļāku atmiņu par sevi nav atstājuši. Agrākos laikos bijuši žīdi ķieģeļu strīķeri, kuri pagatavoja nededzinātus ķieģeļus rijas krāsnīm un maizes krāsns klonam. Bijuši arī vēl mūrnieki. Vēlākos laikos uznāca lopu uzpircēji un labības aģenti, kuri jau skaitījās augstākas šķiras un tika ēdināti un guldināti saimnieka galā.
                Lopu uzpircēji bij divējādi. Vieni pirka paši un tad vēlāk uzpirktos lopus pārdeva pilsētu slakteriem, bet otri bij slakteru aģenti, kas lopus pirka slakteru uzdevumā, izrakstot par sarunāto lopu zīmi, un naudu tad dabūja no zīmē uzrādītā slaktera pilsētā. Līgums tika nodrošināts, iemaksājot tā saucamo rokas naudu. Labības uzpircēji bij tikai aģenti, kuri braukāja apkārt, labību uzpirkdami lieltirgotāju uzdevumā, kuri arī visi bij žīdi. Tie tad naudu izmaksāja pie labības nodošanas, atvelkot iemaksāto rokas naudu. Labības uzpircēji bij inteliģenti, pēc toreizējiem apstākļiem lepni saģērbušies ar krāgu un šlipsi, un braukāja vieglos atsperu divričos, kas viņiem tika nodoti li etošanā no lieltirgotājiem. Viņi aprunājās ar saimniekiem par politiku un pie gadījuma saspēlēja ar tiem arī kārtis.
                Bij vēl žīdi modernieki, kuri atpirka no muižas pienu un to tad pārdeva pilsētās. Vēlāku arī turīgākie saimnieki sāka turēt moderniekus. Arī manam tēvam divi pirmie modernieki bij žīdi.
                Tie gatavoja skābu krējumu un biezpienu, kā arī drusku sviesta, vezdami savu preci uz Jelgavas tirgu, vasarā arī uz jūrmalu un Sloku, braukdami ar visu pajūgu no Jelgavas ar kuģīti. Žīdu andelmaņiem ziedu laiki bij 18. gadsimteņa beigās un 19- gadsimteņa sākumā. Viņi vēl turējās līdz Pirmajam pasaules karam, pēc kam viņu eksistences apstākļi grozījās un viņi pazuda no laucinieku apvāršņa.
                Kā jau agrāk minēju, tēvam vajadzēja sākt saimniekot ar sešpadsmit gadiem un līdz ar to pārtraukt savu izglītību. Lai gan mājas skaitījās uz viņa vārda, viņam vajadzēja strādāt pie tēva kā puisim. Toreiz katrs strādnieks bij lepns uz savu darbu un izveicību, un otram savas zināšanas un māku slēpa. Jaunajiem vajadzēja tad pašiem iemanīties un novērot vecāko strādnieku rīcību. Daudz toreiz vajadzēja strādniekam mācēt un zināt, jo visas mājsaimniecības lietas bij pašiem strādniekiem jāpagatavo, sākot ar ratiem un lauku darbarīkiem un beidzot ar karoti, pastalām, auklām un pātagu. 
                     Rati toreiz tika taisīti visi no koka bez dzelzs pielietošanas. Riteņi bij koka bez riepām un buksēm, atsaites sagrieza no bērzu klūgām un uz asgala tika uzmaukts kadiķa klūgu riņķis. Tikai ratu asis, lai būtu izturīgākas, tika piedzītas ar veca čuguna grāpja šķembām. Ecēšas arī tika gatavotas vienīgi no koka, ar koka tapām, kuras tika ieliktas starp četriem šķērskokiem, kas iztaisīja ecēšu rāmi, un tad viss kopā ar kadiķu vai egļu sakņu riņķiem tā nosiets un nosprunguļots, ka turējās kā sakalts. Naglu vietā lietoja koka tapas. Pat pirmās grīdas klētis un istabās tika ar koka tapām piestiprinātas.
                    Klētīs grīdām dēļu vietā tika izlietotas resnākas kārtis, kas tika pārplēstas, ar cirvi nogludinātas un tad ar koka tapām pie vērbaļķiem piestiprinātas. Klēts grīdas tika arī no apaļām kārtiņām satapotas un virsas ar ķieģeļu māliem piesmērētas un nogludinātas. Dakšas un trizari arī bij no koka, tāpat lāpstas, kurām tikai pats asmens bij no tērauda. Arklus pazina tikai koka, vienzirga, ar dzelzs lemesnīcu. Tādus arklus vēl tagad lietoja pie kartupeļu iearšanas un izaršanas. Visas šīs lietas vajadzēja strādniekiem pašiem mācēt pagatavot un attiecīgu materiālu mežā sameklēt un sagatavot.
                  Dakšām un trizariem noderēja lazdu un kārklu koki ar attiecīgiem zariem, kurus tad nomizoja, zarus pēc vajadzības izļodzot un nostiprinot, tad noliekot tos žāvēt, kad bij sausi, tad tos apstrādāja un nogludināja. Tādā pat veidā tika sagatavoti grābekļu kāti, tiem noderēja jaunas eglītes.
                  Toreiz deputāta vīriem, tāpat arī pilntiesīgiem puišiem, visiem bij savi darbarīki - izkaptis, dakšas, sakumi, lāpstas, cirvji, kā arī zirga aizjūgi - apauši, loki, sedulkas, vēlāk pat vērzeles un krāsoti loki. Viņiem bij arī ratu atsējas, virves, streņģes, groži un pātagas, ko visu pašiem vajadzēja pagatavot.
Lini bij jāizaudzē un jāizstrādā un tad pašiem viss jāsavij.
                     Un tas viss bij jāpadara vakaros un svētdienās. Liniem toreiz bij ļoti liela nozīme, jo tad vēl visi galvenie apģērba gabali bij no liniem un pakulām, sākot ar kreklu un beidzot ar galvas un kakla lakatiņu, un zeķēm un cimdiem. Bikses un brunči bij pakulu, sievietēm pat krekli bij - augšgals linu, bet apakšgals pakulu. Ari zeķes bij pakulu pie darba un goda - linu. Toreiz arī vīrieši valkāja garās zeķes līdz ceļiem, apsietas ar tā saucamām "apsējām", vilnas dzijas prievītēm. Zābaku toreiz retam kam bij, un pat uz baznīcu gāja vilnas garajās zeķēs un pastalās. Arī pusvadmalu auda ar linu šķēriņu, jo kokvilnas šķēriņš gadījās labi vēlāku.
                        Skaidrs, ka visu šo darbu daudzumu nevarēja pa dienu vien veikt, vajadzēja arī naktis ņemt palīgā. Sīko darbarīku, kā arī striķu vīšana bij vakara darbs pie skala uguns. Sieviešiem atkal visi vērpšanas, kāpanas, aušanas un šūšanas darbi notika vakaros un agrās rīta stundās. Arī rijas kulšana bij nakts darbs, pie kā vajadzēja būt ļoti uzmanīgiem un saskaņoti strādāt, lai pustumsā, kas valdīja klonā, viens otru ar spriguli neapskādētu. Klonu apgaismoja ar skaliem, kas tika uzraudzīti no ganiem, attālākā stūri no kūlējiem, lai uguns netiktu klāt salmiem. 
          Pašā rijā strādāja pa tumsu, jo tur jau nedrīkstēja ar skaliem rādīties. Pie rijas kurināšanas bij pastāvīgi kāds klāt, .lai uzraudzītu krāsni uguni, viņš turēja pastāvīgi klāt spaini ar ūdeni. Kurināšanu pa lielākai daļai izdarīja vecāki vīri, jo tie bij apdomīgāki un labi izprata briesmas, kas no uguns draudēja.
                Saimnieka uzdevums bij ļaudis laikā pacelt pie darba, jo pulksteņu toreiz vēl nebij, un laiku noteica pēc zvaigznēm un gaiļa dziedāšanas. Pirmie pulksteņi parādījās ap astoņdesmitiem gadiem, tie bij lielie sienas pulksteņi ar bumbām, kurus apgādāja žīdi un mājās uzstādīja. Kad kulšanas darbi beidzās, ko visi starājās nobeigt līdz svētkiem, tad sākās lielās meža braukšanas un grants vešanas uz klaušu ceļiem. Tā sauca lielceļus, jo tos vajadzēja klaušu kārtā labot.
Toreiz malku, bet, galvenais, būvkokus tuvumā neizsniedza, jo tos taupīja priekš uzņēmējiem, jo koki bij samērā parocīgi nogādāt uz pilsētu. Saimniekiem savām vajadzībām bij jābrauc uz tālajiem Zālītes un Taurkalna mežiem. Tur nu vajadzēja braukt dienu iepriekš un nakti pārgulēt vai nu pie mežsarga vai kādā krogā, ja tāds tuvumā bij, lai no rīta agri tiktu mežā un varētu sagatavot materiālu, un tai pašā dienā vēl braukt uz mājām.
              Pārnakšņošana bij ļoti neērta, jo ļaudis sabrauca no malu malām, tā kā bij grūti pajumti atrast. Zirgus jau vajadzēja atstāt zem klajas debess un nosegt tos ar segām. Stiprā salā vajadzēja zirgus pāri reizes nakti izbraukāt, lai aukstums tos galīgi nepārņemtu.                           Arī cilvēkiem bij grūti, jo ceļinieku istabas bij ļaužu pilnas, un vajadzēja gulēt uz līdzņemtiem maisiem uz slapja klona, jo istabas tika pienestas ar sniegu, kurš siltumā izkusa. No rīta tad nu visi steidzās un lūdza mežsargu ātrāk ierādīt cirsmas, lai ar steigu varētu ķerties pie darba un cik ātri iespējams sakārtot vezumus un doties mājup.
Ceļš bij garš, vezumi smagi, jo neatmaksājās ar maziem vezumiem tādu gabalu braukt.                           Citureiz ceļi bij aizputināti, citureiz izbraukti vienās bedrēs. Vezumi gāzās un juka, tie bij jāceļ un jāpārsien, tumsa nāca virsū. Braucēji līdz ar zirgiem, galīgi noguruši, lielā naktī tika mājās.
                Tiklīdz bij izbraukti tālie meži, vajadzēja sākt grants vešanu uz klaušu ceļiem, kuri bij ierādīti tālu, uz Jelgavas-Tukuma lielceļa, pie Grīva kroga. Arī tur bij tālu ko braukt, vajadzēja naktī izbraukt, un mājās atkal naktī. Saimniecēm bij gudrošana, ko dot līdzi ceļa kulēs, jo rocība toreiz bij knapa. Saimniekiem bij jāizkārto zirgu barība, āboliņa nebij, vajadzēja iztikt ar sienu, vasarāju salmiem, pelūm un auzām. Barība bij jāizkārto tā, lai zirgi paliktu pie spēka un barība paliktu arī pāri pavasara apsēšanas darbam.
Ar sēšanu diezkā neveicās, strādājot ar mazo koka arklu un koka ecēšām. Toreiz jau gan lauki diezcik lieli nebij, jo tika strādāts pēc trīs lauku sistēmas - papuve, ziemas sēja un vasarāji. Lauku lielums bij atkarīgs no mēslu daudzuma, cik lielu gabalu papuves varēja apmēslot. Pārējais tika atstāts atmatā, tur auga dadži un visādas nezāles, un noderēja lopiem par ganībām.
                 Mana tēva laikā nu sāka šīs atmatas uzplēst un apsēt ar auzām un liniem. Lini vispārīgi, kopā ar ziemas labību, bij viens, ja ne galvenais naudas avots saimniecībā. Tika iegādāti tā saucamie plēsuma arkli. Tie bij lielie dzelzs divzirgu arkli. Ap 80. gadiem sāka sēt arī āboliņu un pāriet uz daudzlauku sistēmu. Ar to atmatas nu arī izbeidzās.
                     Neskatoties uz visiem šiem smagajiem darbiem un grūtībām, ļaudis bij moši un priecīgi. Brīvo laiku pavadīja dejās, rotaļās un visādās spēlēs, galvenokārt spēka sacensībās. Dejošana notika, galvenokārt, krogos, kur bieži svētdienas vakaros, ja bij salasījies pietiekami publikā, tika dejots. Dažreiz gadījās, ka dejotāji tā aizrāvās ar dejošanu, ka, pārnākot mājā, ar steigu bij jāiet uz riju kult vai rīkoties uz mežā braukšanu.
Svētdienas rītos gandrīz katrā mājā tika noturēti rīta pātari saimnieka vadībā, kuros piedalījās visa saime. Pēc tam bij jāiet uz baznīcu mazākais vienam no katrām mājām, lai varētu pārējiem mājiniekiem pastāstīt, par ko mācītājs bij sprediķojis un kādas jaunas ziņas viņš bij nolasījis no kanceles. Liela interese arī bij par notikumiem draudzē, kā uzsaukumiem, kas nodomājis doties laulībā, kas tika salaulāti, kas kristīti un arī kas bij miruši.
                 Tā kā avīžu toreiz vēl nebij, tad baznīca bij vienīgā vieta ziņu iegūšanai.
Pēcpusdienās jaunie puiši salasījās pulciņos, lai izmēģinātu spēkus. Pirmais tūlīt bij krapju vilkšana - divi saāķēja katrs pa pirkstam un tad mēģināja otram pirkstu atliekt. Cilāja arī smagus akmeņus, lai izmēģinātu, cik lielu akmeni katrs iespēja pacelt. Pēc tam sadalījās divās grupās, un sākās ripas sišana, kas notika šādi: tika sviesta cieta koka ripa un no pretējās puses ar rungām sagaidīta un ar sišanu dzīta atpakaļ, kamēr tā pakrita uz sāniem. Tad no tās vietas viņa tika sviesta atpakaļ un tur atkal ar rungām sagaidīta. Abām grupām bij norunāti vārti jeb elle. Kura grupa ripu iedzina otras grupas ellē, tā bij uzvarējusi.
Tika praktizēta ari virves vilkšana, kur puiši sadalījās divās grupās un mēģināja viena otru aizvilkt uz savu pusi. Šī spēle dažreiz bij tik aizraujoša, ka arī skatītāji, lieli un mazi, sievas un meitas, gāja vienai vai otrai grupai palīgā. Vilka arī virvi divatā, paņēma ne visai garu virvi, sasēja abus galus kopā, tad abi uzlika sev virvi uz sprandas, nometās četrrāpus, izlaida virvi pār krūtīm un starp kājām, un katrs, pagriezies uz savu pusi, mēģināja otru sev raut līdzi.
                   Pavasarī meitas salasījās mājas augstākajā vietā ūjināt, pavasarī bij gaiss dzidrāks un balss skanēja tālāk. Paūjinājušas, tās klausījās, no kuras mājas nāk visskaļākās balsis. Puiši savukārt uztaisīja no alkšņu mizas 8 līdz 10 pēdu garas taures un pūta, acis pārgriezuši. Tur vajadzēja labu māku, kā arī stipras plaušas, lai vispārīgi kādas skaņas izdabūtu. Jo garāka taure, jo rupjāka skaņa iznāca. Tad pa visu pagastu ļaudis pārrunāja, kurās mājās ir skaļākās ūjinātājas un kur puiši visstiprāki pūta tauri.
                   Tanīs laikos vispārīgi ļaudis labprāt satikās un aprunājās, un jaunieši izkārtoja dažādas spēles un dejošanu. Viņi visi dzīvoja uz vietas un viens otru pazina, un viss pagasts jeb novads skaitījās kā viena liela saime.
Man tēvs arī ņēma dzīvu dalību visās sanāksmēs un, būdams liela auguma un stiprs, kā arī izveicīgs, bij rīkotāju priekšgalā. Viņš arī bij drusku iemācījies spēlēt vijoli un pie vajadzības varēja kādu dejas gabalu nospēlēt.
              Vienreiz, aizejot uz jauniešu sanāksmi, kaimiņu mājās viņš satiek vienu jelgavnieci, kura te atbraukuse pie radiem ciemos. Viņi iepazīstās, ar laiku rod abpusēju patikšanu un vēlāk apprecas. Tēvam ir 28 gadi un mātei 24. Pēc precībām tēvs nu pilnīgi pārņem saimniecību savā ziņā, un mātei ir jāpārņem saimnieces uzdevumi. Mana māte Zuzana ir kroģera meita, viņš ir cēlies no Glūdas Muižiņu mājām. Jaunībā izmācījies par skroderi, bet vēlāku paliek par kroģeri. Vienu laiku viņš nomā Šulcu krogu pie Olaines, vēlāk nopērk Līkaupkrogu pie Jelgavas. Te viņš tomēr nedabon ilgi dzīvot, jo saslimst un nomirst, atstājot sievu ar divām nepilngadīgām meitām, bez kādiem iekrātiem līdzekļiem. Mana mātes māte ir no Vācijas ieceļojuša kurpniekmeistara meita, kurš Jelgavā ir atvēris savu darbnīcu.                                 Vecāmāte nu rauga viena ar mazajiem bērniem ar krogu tikt galā, bet tas viņai nav pa spēkam, jo, būdama maza un trausla auguma, klusa un lēnas dabas, nav spējīga krogus dzērājiem iedzīt respektu. Viņa krogu izrentē un pate ar bērniem pāriet dzīvot Jelgavas priekšpilsētā, tā saucamā Mālderciemā. Te nu viņa dzīvo klusi un vientuļi, audzinādama un skolodama savas meitas, cik nu makā rosība to atļauj. Vēlāk viņa krogu pārdod, bet no pircēja tiek apkrāpta un iegūst tikai niecīgu daļu no no runātās pirkšanas summas.“
                     Tā nu mana māte tiek no klusās pilsētas nomales pārcelta uz Zemgales lauku saimniecību. Grūti viņai nākas iedzīvoties jaunajos apstākļos un pierast pie smagā saimnieces darba. Grūtumu pavairo arī tas, ka mana tēva divas māsas, kas vēl dzīvo mājās, nostājas pret viņu naidīgi, jo viņas pazaudē saimnieces godu un noteikšanu, kā arī tādēļ, ka māte ir svešiniece no citām aprindām, kas pēc viņu ieskatiem neiederas viņu dzīvē, viņas ieskata to par vācieti. Tikai mīlestība uz manu tēvu dod mātei spēku pārvarēt visus šķēršļus un iedzīvoties un nostiprināties jaunajos apstākļos. Arī tēvs, aizņemts ar saviem darbiem un pienākumiem, maz tai ko varēja palīdzēt.
                      Tolaik saimniecēm ziemā vajadzēja naktīs celties un vārīt ļaudīm brokastis, tas nu nepieradušam un mājsaimniecības darbos nogurušam bij grūts uzdevums. Te nu manu māti pažēloja mans vectēvs, kurš tagad, pie mājas dzīvodams un dēlam vieglākos mājsaimniecības darbos palīdzēdams, vienu otru nakti ļāva manai mātei ilgāk pagulēt, pieskatīdams putras katlu. Toreiz bij paradums, ka meitas gāja uz pirti veļu mazgāt un nodzīvoja tur divi-trīs dienas, ierasdamās uz ēšanu un lopu barošanu, atstādamas visus citus darbus saimnieces ziņā. Liels darbs toreiz bij saimniecībā ar koka trauku beršanu un vārīšanu, jo visi piena trauki un ūdens trauki, kā arī karotes un muldiņas bij koka, kas tika divreiz nedēļā berzti un vārīti, vasarā vēl biežāk.
                      Bez parastajiem saimniecības darbiem saimniecēm vajadzēja gādāt visai mājai apģērbus, cimdus un zeķes. Tanīs laikos vēl visi neprecējušies strādnieki algā dabūja apģērbus un apavus. Naudā puiši dabūja līdz 8 rubļi gadā un meitas tikai 3 rubļi. Priekš drēbēm katrai meitai bij zināms daudzums audekla, linu un pakulu, kā arī vadmalas un pusvadmalas, un dzija zeķēm un cimdiem. Meitas dažreiz pielīga vadmalas un pusvadmalas vietā gultas segas, musturotas dažādās krāsās, vai arī lielos vilnas lakatus. Puiši dabūja visu gatavu, kā veļu, tā arī apģērbus, gan linu, vadmalas vai pusvadmalas, kā arī zeķes un cimdus. Puiši šad tad vēl dabūja puskažociņus un lielos braucamos kažokus. Te nu saimniecei bij jāgādā un jāizkārto, lai viss laikus būtu sakārsts, savērpts un nodots aušanai. Tad jau sāka īpaši vēveri strādāt, kā arī aitādu ģērētāji. Kad nu viss bij kārtībā, tad vajadzēja sarunāt skroderi, kas visu māju apšuj. Arī gani dabūja savas drēbes.
                              Pavasaros saimnieces ņēmās ar dzijas krāsošanu, kas tika veikta ar visādiem dabīgiem krāsošanas līdzekļiem, kā koka mizām, čiekuriem un bērza pumpuriem, ņēma vēl ari pauninieku žīdu pienestās krāsas papildām - piķa pervi, lediņu un spranckrītu, kā arī vitroeļļu. Tad nu arī iznāca gultas segas ar strīpām visās varavīksnes krāsās. Katra saimniece centās citas pārspēt ar krāsu dažādību un košumu.
                   Arī strādnieki labprātāk līga tanīs saimniecībās, kur labākas drēbes tika gatavotas, jo drēbes toreiz jau bij strādnieka vienīgā bagātība. To nu visu vajadzēja veikt arī manai mātei, viss bij jāiemācās un jāiemanās, jo no svainienēm viņai nekādi padomi un palīdzība nebij gaidāma.
                       Tās arī drīz apprecējās un atstāja tēva mājas. Bez saimniecības mātei bij jāgādā arī par ģimeni, jo 1882. gadā piedzimst pirmais dēls, kas tēvam par godu tiek nokristīts par Jāni. 1886. gadā piedzimst otrs dēls Aleksanders. Māte vairs viena netiek galā, jo viņas palīgs, mans vectēvs, tā paša gada pavasari nomirst no saaukstēšanās, ar plaušu karsoni. Tad nu mana vecāmāte nāk savai meitai palīgā, pārnākot uz dzīvi Jaun-Ērgļos, kurus viņa tad arī vairs neatstāj.


  Zemgales dzimtas                                                                    Leonards Šūlmanis
   sendienu stāsts
ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
4. turpinājums

                        Viņas otra meita tika aizprecēta uz Rīgu no viena telegrāfa ierēdņa vācieša, un tagad viņa varēja mierīgu prātu nodoties savu mazbērnu audzināšanai. 1888. gadā ģimene palielinājās vēl ar vienu dēlu Dāvidu Pauli, un pēc gada pa Ziemassvētkiem ieradās ceturtais puika Otto Gustavs. Nu ir māja pilna ar bērniem un prieks liels, lai gan apstākļi vēl grūti un saimniecībā vēl maza rocība. 
                    Māte stāstīja, ka reiz vasarā, kad viens no bērniem bij saslimis, nebij pat tik daudz naudas kā nopirkt kādu sveci vai petroleju, ko nakti dedzināt pie slimnieka gultas. Bērnu pulciņš dod tēvam vēl lielāku pamudinājumu un sparu censties pēc labākiem saimnieciskiem apstākļiem, un viņš tiek soli pa solim uz priekšu. Te 1892. gada janvāri apkārtnē sāk izplatīties difterīts, un saslimst trešais puika Paulis. Nelīdz ne tūlīt atvestais ārsts, nedz zāles, un pēc pāris dienām briesmīgā bērnu slimība viņu pieveic. Saslimst arī mazākais puika Gustavs, to vecāki nu tūlīt nogādā uz Jelgavu slimnīcā, kur viņš tiek paglābts. Tā nu nāve bij ierāvusi robu laimīgajā ģimenē, bet dzīve gāja savu ceļu, un viens darbs dzina otru, vienas rūpes sekoja otrām. 
                         1893. gadā atskrien vēl viens puika Ansis Leonards, un tā nu atkal četri puikas tekā pa Jaun-Ērgļu pagalmu. Jo bērni auga, auga arī rūpes par tiem, vajadzēja viņiem vairāk drēbju un apavu, bet galvenās rūpes bij par izglītību.
                   Tiek sarunāts ar manu mātes māsu tanti Mariju, kura vēl arvien dzīvo Rīgā un kurai pašai bērnu nav, ka viņa ņems vecāko puiku pie sevis, un tā tam būs iespēja apmeklēt skolu Rīgā. Drīz arī otrs puika seko pirmajam uz Rīgu, lai apmeklētu Rīgā skolu.
                        Tante Marija dzīvo stipri pieticīgos apstākļos, jo pasta un telegrāfa ierēdņa alga ir diezgan maza, vīrs strādāja kā mechaniķis telegrāfa nodaļā. Mans onkulis Aleksis mīlēja arī šad un tad iegriezties krogū. Tad tādos apstākļos tantei Marijai bij diezgan ko gudrot un galvu lauzīt, lai savestu saimniecības galus kopā. Onkulis Aleksis gan ierīko mājās savu mechanisko darbnīcu, bet tas, kā saka, arī netaisa to zupi treknu. Tā kā viņš darbnīcā var būt tikai vakaros no darba brīvajā laikā, tad tantei pašai jāuzskata arī darbnīca. Mani vecāki arī nekādu naudu nevarēja dot, jo bij jau grūtības, sadabūt vajadzīgo skolas naudu, grāmatas un apģērbu.
                    Puikas svētkus un vasaras brīvlaiku pavadīja mājās. No Jelgavas uz Rīgu vajadzēja braukt ar vilcienu, un, bērnus aizlaižot uz skolu, tika pakotas ceļa somas ar visdažādākiem produktiem. Rudenī tiek nosūtīts viens vezums ar smagiem produktiem - kā kartupeļiem, saknēm un žāvētu gaļu. Vēlākos gados tiek arī malka vesta uz Rīgu dzīvokļa apkurināšanai. Jānelis un Leksis, kā puikas mājās tika saukti, apmeklēja pilsētas elementārskolu un tad iestājās pilsētas reālskolā. Jānelis uzrādīja ļoti labas sekmes skolas mācībās, un ari viņa uzvešanās bij priekšzīmīga. Leksis turpretī bij ļoti dzīvs un nesavaldīgs puika, viņam vienmēr bij strīdiņi un plūkšanās ar saviem skolas biedriem un citiem puikām, viņs bieži pārradās mājās vai nu ar zilu aci vai saplēstu uzvalku, mācībās gan turējās diezgan stingri. Tur savi nopelni bij Jānelim, kurš uzmanīja viņu, lai skolas darbi mājā tiktu kārtīgi sagatavoti.
                       Mans tēva draugs mežsargs Pārupis bij pieņēmis saviem bērniem mājskolotāju, kādu studentu. Tur tad mans tēvs bij sarunājis arī sūtīt savu trešo puiku Gusti mācīties. Tas tad nu gāja katru dienu, cauri mežam, uz kādas trīs verstis attālo Pārupju māju zinības smelties. Tā nu mājās palika vienīgi jaunākais puika Loncis, lai zem mātes uzraudzības mācītos lasīt un rakstīt, ko viņa bij iemācījusi arī visiem citiem bērniem.
Pa to starpu tēvs bij nopircis Stedelniekus, un saimniecība vērsās arvien plašāka. Jānelis beidz reālskolu un tiek iesvētīts. Iesvētīšana notiek Rīgā, kopā ar viņa citiem skolas biedriem. Viņam paliek vēl septītā reālskolas papildklase, ko nobeigt, un tad ir vidusskolas izglītība nobeigta. Jānelis pēc tam grib nākt mājās, tēvam palīdzēt saimniekot, bet tēvs uzstāj, kā jāturpina izglītība un jāstudē.
                    Tanī laikā bij paradums, ka aitas tika priekš cirpšanas mazgātas Mazgāšana notika baļļā vai kādā dīķi vai upē. Tā kā Jaun-Ērgļos dīķī ir mālains ūdens un baļļās mazgāt ir liels darbs ar ūdens mainīšanu, tad parasti aitas dzina uz upi mazgāt. Svētes upe atradās kādi trīs kilometri cauri mežam, uz kurieni tad arī aitas tika dzītas. Mājās tas bij liels notikums, kurā piedalījās vai visi mājas iedzīvotāji. Skaidrs, ka bērni arī nedrīkstēja tur iztrūkt.
              Tad nu mēs vienā skaistā jūlija dienā devāmies ar aitām ceļā - Jānelis, Leksis un es, tad meitas un sievas, puiši un vīri. Gustis bij Pārupjos skolā, tā viņš nevarēja piedalīties. Arī vecāki un daži strādnieki palika mājās. Aitas sadzina uz Ceplīšu māju tilta un tur aizsprostoja, lai vieglāk varētu noķert.
                   Vīrieši tad ķēra aitas un nesa sieviešiem, kas iebrida upē un mazgāja. Izmazgātās aitas palaida krastmalā ganīties. Kad aitas, ar lielu saukšanu un brēkšanu, bij izmazgātas, tad puiši sāka meitas vilkt ūdeni un tās, savukārt, atkal puišus. Jānelis norunāja ar vienu puisi pārbrist upi, lai gan ne viens, ne otrs nemācēja peldēt. Jānelis brida pirmais un, kad jau upe bij gandrīz pārbrista, viņš piepeši ietika dziļākā vietā, tā kā ūdens nāca jau pāri galvai un straume sāka viņu nest projām. Puisis steidzās Jānelim palīgā, bet paklupa un pagāja zem ūdens un vairs neparādījās. Pa to starpu ūdens Jāneli bij pacēlis un nesa viņu augšpēdu pa straumi uz leju. Mēs tanī brīdī ar Leksi stāvējām uz tilta un skatījāmies, kā viņš tiek nests uz mūsu pusi. Ļaudis visi sāka saukt un skriet, cits uz tuvējiem Ceplīšiem, cits kādu kārti meklēt. Jānelis no ūdens tika aiznests līdz tiltam un tur pazuda zem ūdens. Viens no strādniekiem bij pārskrējis mājās ar ziņu tēvam. Tas nu tūlīt ar māti atbrauca braukšus un noorganizēja meklēšanu. Mani un Leksi ar zirgu pārsūtīja mājās, bet meitas un sievas dzina aitas mājās. Pa tam pie upes sākās drudžaina meklēšana gan ar kārtīm, gan ķekšiem, vēlāk kāds bij atvedis tīklu. Vienam puisim apsēja virvi zem pleciem un nolaida pie tilta pāļiem zemūdens. Tur tad viņš arī, kā pirmo, atrada puisi. 
                   Māte tūlīt iesāka atdzīvināšanu, bet gan bez panākumiem. Pa to laiku saradās arvien vairāk ļaužu pie upes, jo notikums bij izplatījies zibens ātrumā pa apkārtni. Katrs nu deva savu padomu, kā un kas ir jādara. Jānelis tika atrasts kādu kilometru tālāk upes dibenā. Arī pie viņa māte tūlīt uzsāka atdzīvināšanas mēģinājumus, bet arī te bez panākumiem. Tas nu bij ļoti smags pārbaudījums maniem vecākiem. Jānelis bij tēvam mīļākais dēls, kurš visbiežāk mājās gāja tēvam visur līdz. Tēvs staigāja apkārt galīgi sagrauzts un mazrunīgs, bet nebij jau laika nodoties izmisumam, bij jāsaimnieko un par notikušo jāziņo iestādēm. Izbrauca tiesu pristavs un tiesas ārsts, pēc kam tad dabūja atļauju apbedīšanai.
                          Nu tika rīkotas dubultas bēres, jo puiša vecāki bij norunājuši rīkot bēres pie mums, jo tie dzīvoja diezgan tālu un bij trūcīgi, tā kā dēla pārvešana viņiem nebij pa spēkam. Viens labums bij no visām tam klapatām, jo ar to mani vecāki tika vieglāk pāri savam izmisumam.
x

                    Augustā piedzima mums māsiņa Marija, un dzīve sāka atkal tecēt savu parasto gaitu. Te pēc pusgada saslimst mana māsa un dabon ūdensgalvu, domājams kā sekas no manas mātes iepriekšējā pārdzīvojuma. Nelīdzēja ne ārsti, ne viņu zāles, ne arī ļaužu ieteiktās zāles. Marija mirst pusotra gada vecumā 1901. gada janvārī. Tā paša gada martā tēvs pārceļas uz dzīvi Stedelniekos. Pēc nostāstiem, Stedelnieki savu nosaukumu it kā dabūjuši par to, ka šīm mājām bijis jābrauc klaušās ļoti tālu uz vienu muižu.
Viņi tikuši tikai līdz muižas krogum, kur pabarojuši zirgus, un tad bijis jābrauc atkal atpakaļ. Tā pie darba nemaz nav tikuši, tik muižā dzīve bijusi kā stedelē, un tā viņi tikuši iesaukti par Stedelniekiem.
                       No sākuma Platones pagasts sastāvēja no diviem pagastiem - Jaun-Platones un Vec-Platones, bet šie pagasti bij tik mazi, ka viņiem bij grūti pastāvēt un tie nolēma apvienoties, ko viņiem valdība arī atļāva, un viņi turpināja pastāvēt kā Platones pagasts. Arī tad vēl pagasts bij ļoti mazs, viņiem nebij savas baznīcas un bija sadalīti pie apkārtējām baznīcām. 
                     Tie saimnieki, kas atrodas vakara malā, ir pievienoti pie Zaļās muižas baznīcas, bet dienvidu gals pie Vircavas pagasta baznīcas, un ziemeļu gals pie Jelgavas Annas baznīcas. Ja nemaldos, tad 6 saimniecības: Stedelniek-Kāposti, Stedelniek-Stenči, Lukāši un Gala, Vidus un Mūra Bultnieki piederējuši pie Sesavas baznīcas. Pagastā arī nav ne ārsta, nedz aptiekas, un vajadzēja griezties pie tuvākajiem kaimiņu pagastiem. Tuvākie ārsti bij Vilces, Zaļās muižas un Vircavas pagastos.
                       Viena priekšrocība Platones pagastam bij tai ziņā, ka tas bij kroņa pagasts, nepiederēja nevienam muižniekam, bet tieši valdībai. Tad arī māju iepirkšana par dzimtu bij vieglāka kā dzimtpagastos, kā sauca muižnieku piederīgos pagastus, kur saimnieki bij padoti muižnieku patvaļai un kur māju iepirkšana bij dārgāka.
                            Stedelnieki atrodas divreiz tik tālu no Pārupjiem kā Jaun- Ērgļi, un Gustim vairs nebij iespējams tur iet mācīties. Viņs jau arī bij tik tālu sagatavots, ka varēja iestāties reālskolas pirmajā klasē.  Nu viņš arī tika nodots pie tantes Marijas un apmeklēja Pētera reālskolu. Tante Marija bij škīrusēs no sava vīra, kurš bij nonācis vienas mēdijas iespaidā un bij galīgi atsacījies no dzeršanas un pa daļai arī no smēķēšanas. Iepriekš viņs bij kaislīgs smēķētājs, lietojot galvenokārt cigārus. Tā mēdija pārcēlās ar savu ģimeni dzīvot uz Liepāju.
 Tad onkulis Aleksis izstājās no dienesta un arī pārcēlās uz dzīvi turpat.
                     Tante Marija dzīvoja tagad viena un vadīja savu mechanisko darbnīcu, kas vienmēr bij bijuse uz viņas vārda, jo viņas vīrs kā ierēdnis nevarēja darbnīcu uz sava vārda reģistrēt. Pie šķiršanās viņš atteicies no īpašuma tiesībām sievas labā. Darbnīcā strādāja meistars Neugebauers, kurš darbnīcā bij iestājies kā māceklis un vēlāk uzstrādājies par meistaru. Nekāda liela peļņa no darbnīcas neatleca, bet iztikt varēja. Mana tante bij savādniece, vai nu tāpēc, ka viņas laulības dzīve nebij sekmējusēs un viņa meklēja sev kādu kompensāciju, vai viņa bij citādi noskaņota kā citas sievietes. Tur varbūt bij abi faktori kopā, kas viņu krasi atšķīra no citām sievietēm. Viens bij, ka viņa necieta mazus bērnus. Kaķus viņa arī necieta, ar citām sievām viņa nedraudzējās un netenkoja. Viņa bij asa un sevī noslēgusies, sagājās vairāk ar vīriešiem un mīlēja pafilozofēt.
              Viņas pēdīgā aizraušanās bij glezniecība. Viņa sāka kopēt pēc paraugiem ūdenskrāsās un vēlāk, Neugebauera drauga Viemera, kurš bij gleznotājs un strādāja kā dekorators latviešu teātri, uzmudināta sāka gleznot studijas pēc dabas eļļas krāsā. Šo aizraušanos , kurā viņa uzrādīja diezgan ievērojamus panākumus, pārtrauca slimība. Kad slimība paliek akūtāka, viņa izbrauc pie mums uz laukiem mūsu ģimenes gādībā un kopšanā. Kad viņa slēdz acis uz mūžu 1912. gada augusta mēnesi, viņa tiek apglabāta mūsu ģimenes kapos.
             Pārejot uz dzīvi Stedelniekos, Ērgļos paliek, kā mājas pieskatītāja mana mātes māte, no mums bērniem saukta Grossmama. Viņa saimniecībā neko daudz nemaisās, vienīgi visas atslēgas un produkti ir viņas zināšanā. Vēlāk tēvs dod viņai palīgos algotu saimnieci. Viņa dzīvo klusi, noslēgusēs sevī un ne ar vienu nesaietas, labprāt lasa romānus, galvenokārt vācu, kā arī vācu žurnālus, ko abonē Rīgā dzīvojošais dēls. Grossmama mīl arī kārtis paspēlēt, viņas mīļākā spēle ir 66. Mēs gandrīz katru svētdienu esam Ērgļos uz pusdienām, kur arī ierodas bieži Grossmamas brāļa meita ar savu vīru Mathiesu, kurš ir tuvējās Maikūnu sudmalās par melderi, viņš tās nomā. 
            Pēc pusdienām tiek apskatīta saimniecība un lopi, un tēvs norāda priekšstrādniekam, kas nākošā nedēļā darāms. Kad mēs neesam Ērgļos, tad Grossmama brauc pie mums ciemos, un, ja trāpās vēl kādi ciemiņi, tad tiek saspēlēts uz kārtīm. Uz Rīgu pie meitas Marijas Grossmama brauca ļoti reti. Mana tante tad arī gandrīz katru svētdienu pavadīja pie mums, un tad jau viņa arī satikās ar Grossmamu. Parasti tante Marija paņēma arī līdzi kādus no saviem paziņām, galvenokārt Neugebaueri un fabrikanta Bikinga famīliju. Vecais Bikings dažreiz palika ciemoties pie Grossmamas pat pāris nedēļas.
                  Cik es varu atcerēties, tad Grossmama ne reizes netika braukuse uz Koknesi pie savas māsas, kura tur dzīvoja pie sava dēla Ševoca Kokneses Krieviņu mājās. Grossmama slimoja ar žulti, kas viņai radīja stipras sāpes. Viņa lietoja visādas tējas, kas gan viņai deva drusku atvieglojumu, bet izārstēt nevarēja. Viņa mirst 1908. gadā, meitai Marijai klāt esot. Uz bērēm ieradās arī viņas māsa no Kokneses.
                   Kādus pāris gadus pirms tam uz Ērgļiem pāriet dzīvot brālis Gustis. Viņam skolā neveicas, un viņš izstājas no reālskolas trešās klases. Tēvs tad nu ieliek viņu Ērgļos par savu palīgu. Pēc Grossmamas nāves Gustis saimnieko ar algotu saimnieci, bet, tā kā viņš ir stipri jauns, tad tur nekas prātīgs nesanāk. Tēvs atlaiž saimnieci un sarunā viņas vietā Mathiesus - tanti ar viņas vīru. 


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                                            Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
5. turpinājums

            Onkulis Mathies slimo ar bronchītu un nevar vairs par melderi strādāt, un ar sudmalām viņiem neiet nekādā jēgā. Viņi ir priecīgi, ka var apmesties pie mums uz dzīvi Jaunērgļos. Tante vada mājsaimniecību, un onkulis strādā šādu tādu koka darbu, cik slimība viņam to atļauj. Rudeņos viņš brauc ar āboliem uz Jelgavu, kurus viņš pārdod uz tirgu, kā arī uzpircējiem. Mans onkulis ir kaislīgs mednieks, bet savas slimības dēļ uz medībām nevar iet.
Viņam jāapmierinājas ar tā saucamo "lūri", kura pastāvēja iekš tam, ka mednieks nostājās kaut kur paslēpies meža malā vakarā un gaidīja, kad iznāks kāds zaķis vai stirna. Tur jau, zināms, vajadzēja zināt jau iepriekš, kurā vietā zvēri mēdz no meža iznākt. Šāds medību veids bij noliegts, un to varēja piekopt tikai slepus.
                  Ziemā viņš nolika dārzā āboliņu zaķiem un tad gaišās naktis tos uzmanīja. Viņš ar ziemā noķēra pa seskam lamatās, kuru ādiņas līdz ar zaķu ādām pārdeva žīdu pauniniekiem, tā sagādādams sev mazu kabatas naudu priekš tabakas un cigāriem. Tante viņam priekš tādām lietām naudu nedeva, jo gribēja viņu no smēķēšanas atradināt, bet tas viņai neizdevās. Onkulim patika ar žīdiem andelēties, viņš varēja piecu kapeiku dēļ stundām ar tiem diņģēties.
              Mathiesiem bērnu nebij, un tantei sudmalās bij pāris klēpja sunīšu un onkulim jūras cūciņas jeb baltās žurkas. Kādreiz viņš bij pieradinājis ezi, tā viņiem katram bij ar ko noņemties brīvā laikā. Pie mums viņi atnāca bez kādiem dzīvniekiem. Onkulis bij īsts vācu cunftes melderis un jaunībā bij kā vanderzellis pa pasauli ceļojis. Viņš tagad vēl glabāja savu vanderzeļļa pasi jeb ceļojumu grāmatiņu. Ar tanti viņš bij iepazinies vienā muižā, kur viņš strādāja sudmalās par zelli un viņa pie kungiem par cofi . Pēc kāzām onkulis noīrēja pats vienas sudmalas, bet, tā kā mana tante bij radusi lepni dzīvot, tad ne pie kādas lielas turības viņi savā mūžā nebij tikuši. Nu viņi klusi un mierīgi pavadīja savu mūža vakaru pie mums Jaunērgļos.
                    Onkulim bij viens brālis Vilces pagastā par kroģeri un, krogiem izbeidzoties, nomāja krogu kā saimniecību. Bij bez bērniem, labi turīgs, vēlāk nopērk namu Saldū un pāriet uz turieni dzīvot. Otrs brālis ir melderis Besarābijā, ļoti turīgs vīrs, ar daudz bērnu ģimeni. Onkulis mirst 1914. gada rudenī, sākoties Pirmajam pasaules karam. Arī viņš tika apglabāts mūsu dzimtas kapos. 
                   Gustis saimniekoja Ērgļos kopā ar Mathiesiem, papildinādamies saimniekošanas mākā, kā arī attīstīdamies par kaislīgu mednieku un kavalieri. Apmeklēja zaļumballes un citus apkārtējos sarīkojumus, sadraudzējās ar vienu otru kaimiņu jaunieti. Es skolas brīvlaikā un svētku brīvdienās šad tad ciemojos pie brāļa Ērgļos un tad tiku arī līdzi uz vienu otru sarīkojumu. Šai laimīgai dzīvei Pirmais pasaules karš pārvilka strīpu pāri.
                     Krievijā bija likums, ka vienīgajiem bērniem nav jāpilda kara dienests, un tas attiecās arī uz adoptētiem bērniem. Krievu laikā kara dienests bij viena diezgan nepatīkama lieta, jo, neskatoties uz to, ka dienests vienkāršiem kareivjiem vilkās trīs gadi, tie tika arī nosūtīti uz kādu attālāku krievu vai poļu pilsētu, lai tur veiktu savu apmācību. Pavisam citā vidē un citos apstākļos, krievu valodu neprotot, tas bij neapskaužams stāvoklis.
Lai no tā visa mūs pasargātu, tad mūsu tēvs bij parūpējies, lai mums nebūtu jāiet dienēt. Leksi adoptēja tante Marija un Gusti - Grossmama. Meitas neskaitījās par ģimenes apgādnieku.
               Es nu paliku kā vienīgais dēls un apgādnieks ģimenē, un mēs visi nu bijām no kara dienesta atbrīvoti. Mēs tagad varējām, karam izceļoties, brīvi dzīvot pa māju.
               Bet jau 1915. gada pavasarī vācu karaspēks iebruka Kurzemē, un mēs arī dabūjām no tālienes redzēt pirmos vācu izlūkus - jātniekus. Viens otrs bailīgāks sāka bēgt uz Jelgavas pusi, bet vācu karaspēks atvilkās un bēgļi varēja atkal atgriezties mājās. Sāka runāt par vienīgo dēlu iesaukšanu kara dienestā, no sākuma gan tikai kara apdraudētajos apgabalos, tomēr bij ieskaitīts arī Jelgavas apriņķis. 
              Es to vasaru biju Cēsīs, Priekuļu lauksaimniecības skolā, kur notika ģeodeziski-kultūrtechnisko kursu praktiskie darbi, jo es nebiju pavasari pielaists pie vidusskolas abiturientu eksāmeniem; iestājoties šinīs kursos un tos beidzot, es gūtu iespēju iestāties augstskolā, jo tēvs pastāvēja uz tam, ka man katrā ziņa jāstudē. Leksis dzīvoja pa Rīgu, kur viņš studēja ķīmiju, un Gustis arī bij atbraucis uz Rīgu pie Lekša un gribēja, ja tas izrādītos vajadzīgs, braukt pie manis uz Cēsīm.
Te jūlijā sākumā pienāca ziņa, ka vācietis ieņēmis Jelgavu.
                 Tā kā mani kursi Priekules skolā beidzās, tad es lielā satraukumā braucu uz Rīgu, lai redzētu, vai nebūtu iespējams kā nebūt tikt uz mājām. Rīgā apstājos pie Neugebaueriem un tur laimīgā kārtā sastapu savu tēvu, kurš pastāstīja, ka ar visu saimi un lopiem, kopā ar Ērgļu saimi un to lopiem, atrodas mežā pie Zālītes stacijas. Māte viena pati ar pāris vecām sievām palikuse mājās. Tēvs bij iebraucis Rīgā, lai dabūtu zāles lopiem, kuri bij saslimuši ceļā ar nagu un mutes sērgu. Viņš pastāstīja, ka kazāki izdzinuši visus no mājām un sākuši viņiem no muguras vienu strīpu dedzināt Vircavas pagastā un domājams arī Jaunērgļus.                        Tēvs bij ļoti noguris no bēgšanas grūtībām un sagrauzts par nezināmo nākotni Viņš bij apņēmies tālāk nebēgt, bet ļaut vācu karaspēkam paiet viņiem garām, un tad griezties atpakaļ uz mājām. Gribēju viņam tūlīt braukt līdzi, bet beidzot norunājām, ka es sagaidīšu Gusti, kurš bij aizbraucis pie Lekša paziņām uz Vidzemi, un pēc viņa atgriešanās Rīgā kopīgi braukt uz Zālīti pie tēva.
                Bet kamēr es aizrakstīju Gustim un tas atbrauca uz Rīgu, vilcieni uz Zālīti vairs negāja, un mēs no Rīgas nevarējām tikt ārā. Tā nu mēs dzīvojām pa Rīgu pie Neugebaueriem un gaidījām uz tālākiem notikumiem. Leksis pa starpu bij iestājies krievu izlūkošanas dienestā, lai tādējādi izvairītos no aktīva dienesta. Izlūkošanas daļā bij viņa paziņas un studiju biedri, un viņam tur gāja labi.
                  Izsludināja mobilizāciju manam gada gājumam, un nu vajadzēja izšķirties, ko tagad darīt. Neugebauers bij sazinājies ar vienu savu paziņu, kas nodarbojās kā starpnieks starp mobilizācijas ārstiem un mobilizējamiem. Tas bij ar mieru arī man palīdzēt un bij ieteicis, lai es dzerot, stipru kafiju un tā simulētu sirds kaiti, bet par nelaimi kafija uz sirdi nekādu iespaidu neatstāja.
Tad nospriedām ar Gusti iet pāri frontei uz mājām. Leksis izgādāja, ka mēs tiekam uzņemti izlūkošanas daļā un vēlāku komandējumu pāri frontei, kā izlūkiem.
Mūs aizveda uz fronti starp Ķemeriem un Olaini un tur vienu nakti, no krievu priekšējiem posteņiem, tikām palaisti purvā ar virzienu uz Jelgavu. Un tā nu mēs gājām ar pukstošām sirdīm un uz visām pusēm klausīdamies un vērodami. Gājām un gājām un, gaismai austot, tikām Ozolnieku mežā. Tam cauri izejot, nonācām pie Lielupes, tur mums laimīgi izdevās pārcelties pāri upei.
             Nu mēs varējām tieši iet uz Jelgavu, kura atradās no mums uz dienvidiem. Pa ceļam mēs satikām pirmos vācu kareivjus, kuri mums nekādu vērību nepiegrieza. Vācu frontei mēs bijām tikuši cauri, nemanot neviena vācu kareivja. Jelgavai mēs izgājām cauri neapstādamies. Pievakarē uz šosejas mūs panāca, viens večuks, kas mūs paveda dažus kilometrus. Viņš brauca kaut kur tuvumā sev pēc kartupeļiem.
Tālāk gājām visu ceļu kājām, šad tad atpūzdamies, un pie Jaunplatones muižas iegājām kalēja šķūni atlaisties un pēc kādas stundas uzsākām pēdējo ceļa gabalu, ko pēc pusnakts arī laimīgi nobeidzām.
                   Vecāki bij spirgti un veseli un tiem bij lieli prieki par mūsu ierašanos. Nu bij ko stāstīt un prasīt bez gala. Tēvs bij varējis no Zālītes meža atgriezties mājās, tikai pa ceļam viņam visi labākie zirgi no vāciešiem bij apmainīti pret šādiem tādiem nodzītiem zirģeļiem. Viena daļa no govīm bij krituse pa ceļam, un daļa bij mājās jālikvidē. Kas vēl bij palikušas pāri, tās arī gandrīz visas vēl slimoja ar visādiem augoņiem un strutojumiem, kā sekas no mutes un nagu sērgas. Viena otra govs bij dabūta no vācu karaspēka apmaiņā pret slimajām, bet no tām arī nekas prātīgs nebija. 


Zemgales dzimtas sendienu stāsts.                                                                       Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
6. turpinājums

                   Cūkas arī visas bij slimības dēļ jālikvidē, un kas bij mājā palikušas, tās bij pievācis karaspēks. Visā pagastā bij palikuši tikai kādi pāris saimnieku. Tēvs bij no vāciešiem iecelts par pagasta vecāko, un viņam vajadzēja savākt un nodot olas un sviestu no pagasta iedzīvotājiem. Viņam bij jāsaņem arī visi rīkojumi un paziņojumi no kara un civilām pārvaldēm un tie jāizziņo pagasta iedzīvotājiem. Viņam arī vajadzēja rūpēties, lai pēc iespējas vairāk tiktu nokopti nenopļautie labības lauki. Ļaužu bij maz un darba pulka. Tēvs gan laimīgi bij pārvedis atpakaļ no meža gandrīz visus savus strādniekus.
                     Tikai daži jaunie puiši bij palikuši mežā, jo viņi baidījās, ka netiek iesaukti vācu armijā, jo krievu iestādes bij palaidušas tādas tenkas, lai iebaidītu iedzīvotājus no palikšanas mājās.
                  Palikušie, kam cik necik bij iespēja, nu lūkoja uzsākt saimniekot kādā no tukšajām mājām, aizņemoties kādu zirgu no vācu karaspēka, kas tos aizdeva no saviem, karaspēkam nederīgiem zirgiem. Daži, kam bij drusku naudas, raudzīja nopirkt zirgu leišos, jo tur iedzīvotāji pa lielākai daļai bij palikuši mājās.
Tēvs, lai tiktu galā ar visiem saviem darbiem un uzdevumiem, bij sācis, ar saviem sešdesmit trim gadiem, jāt jāšus, dažreiz visu dienu pavadīdams zirga mugurā.
              Māte stāstīja par savām bēdam un uztraukumiem, ko piedzīvojuse viena pate palikdama mājā lielajā saimniecībā, jo no pāris vecajām sievām, kas vēl bij mājā, nekādas palīdzības nebij iespējams sagaidīt. Viņa pirmo nakti nemaz nav varējuse gulēt. Guļot nomodā viņa dzirdējuse, ka viens šad un tad velk ar koku pa sētas treliņiem, ka sparkšķ vien, un viņa nekādi nevarējuse iedomāties, kas tur īsti notiek. Vēlāk viņa bij noskaidrojuse, ka troksnis cēlies no ložmetēju apšaudīšanās.
             Otru dienu viņa jau bij sastapusēs ar vācu kareivjiem. Tie izturējušies pret viņu ļoti laipni un mierinājuši, kā nu var - vairs nebūs nekas, no kā viņai vajadzētu baidīties. Tomēr, neskatoties uz viņu laipnību un mierinājumiem, viņi māti pamatīgi apzaguši un apkrāpuši, paņēmuši naktī visu gaļu no klēts, kā arī izgrābuši atlikušo labību. No pagraba paņēmuši sviestu un krējumu. Vēlāku paņēmuši no kūts cūkas un kumeļu no lauka. Liels bijis mātes prieks, kad viņa vienu dienu ieraudzījusi tēvu ar visu saimi atgriežamies atpakaļ. Māte pa tām pāris nedēļām tā bijuse novājējuse un sakritusēs, ka tēvs viņu gandrīz nemaz nav pazinis.
           Izrādījās, ka Jaun-Ērgļi nebij nodedzināti, kad kazāki no Režamuižas jājuši gar mežmalu uz Jaun-Ērgļu pusi. Vācieši bij atklājuši uguni un tos padzinuši. To uzzinājuši, Mathiestante ar Ērgļu saimi tūlīt posušies uz savām mājām.
Daudzās apkārtējās mājās bij iekortelējušies vācu kareivji, kuri tad vai katru dienu nāca uz mūsmājām pirkt medu, ābolus, olas un sviestu. Vecāki, neko ļaunu nedomādami, viņiem stāstīja par mūsu laimīgo atgriešanos. Tēvs mūs arī tūlīt nepieteica komandantūrā, kā tas pēc priekšraksta bij vajadzīgs, bet domāja, otru nedēļu uz Jelgavu braucot, to pie reizes nokārtot.
           Te, pēc pāris dienām, ieradās vācu kareivis. Viņš uzrādīja rakstu, ka viņam mani un Gusti jānogādā uz Lielplatones muižu kādā tur štābā uz nopratināšanu. Tur mūs tomēr nepratināja, bet novietoja sardzē. Otrā rīta mūs ar smago mašīnu nogādāja uz Jelgavu un aizveda mūs uz izlūkošanas daļu, kur mūs tad sāka pratināt. Mēs, tāpat kā visur, stāstījām, kā mēs paši uz savu roku esam pārnākuši fronti, bez kādas palīdzības un ziņas no krievu karaspēka puses. Tad mūs nodeva katru savam ierēdnim, kas katrs savā istabā mūsu izteicienus uzņēma protokolā.
             Mans ierēdnis vēl protokolu nebij beidzis, kad ienāca vācu virsnieks un teica, ka tas nav tiesa, ko mēs stāstām, un ka mēs tomēr esot pārnākuši ar krievu ziņu. Es vēl mēģināju to noliegt, tad tika ievests mans brālis, kurš apstiprināja, ka viņš izstāstījis visu patiesību, un tad arī man nekas cits neatlika kā atzīties.
Nu tika sastādīts jauns protokols, un mēs tikām aizvesti uz cietumu un ievietoti katrs savā kamerā. Cietumā mēs sabijām divas naktis un divas dienas, un tā bij pirmā reize, kad mēs iepazināmies ar cietumu. Kad mūs otras dienas vakarā izlaida no cietuma, mēs bijām pārsteigti, satikdami arī tēvu cietumā. Izrādījās, ka viņš otru dienu pēc mūsu aizvešanas atbraucis uz Jelgavu noskaidrot mūsu likteni un bij aizvests uz izlūkošanas daļu noklaušināšanai, un pēc tam ievietots cietumā. Viņam bija paziņots, ka mēs tiksim nošauti, un viņš visu laiku bij nostāvējis pie loga, lai redzētu, kā mēs tiekam aizvesti. Arī manam brālim bij draudēts ar nošaušanu, tikai man, nezin kāpēc, viņi neko tamlīdzīgu nebij teikuši. Brālim arī bijis jāapsolās iet pāri frontei vācu uzdevumā.
                 Tā kā mēs tikām atlaisti vēlu vakarā, tad pārgulējām Jelgavā pie manas krustmātes Aufman kundzes un otru rītu braucām uz mājām. Mums bija noteikts mūsu dzīvesvietu neatstāt un gaidīt tālākus rīkojumus. Tēvs griezās dažādās iestādēs ar savu vācu paziņu starpniecību, bet nekā nepanāca. Pēc kādas nedēļas brālis tika aizvests un nekas tuvāks nebij zināms par viņa uzturēšanos. Pēc pāris nedēļām viņš pārradās mājās un paziņoja, ka mums otru dienu atkal jāierodas Jelgavā. Viņš bij aizvests uz Tukumu, kur viņu bij mēģinājuši piespiest labprātīgi pāriet robežu. Bet tā kā viņš bij atteicies to darīt, tad vācieši ar varu nebij spieduši viņu pāriet robežu un beidzot atlaiduši uz mājām.
             Kad otru dienu ieradāmies atkal izlūkošanas daļā, mums paziņoja, ka mēs tiekam izsūtīti uz Vāciju. Mūs aizveda uz Jelgavas ģimnāziju, kur kādā sardzē bij jāgaida uz vilciena atiešanu. 
          Tēvs iedeva mums kādi astoņi simti marku ceļa naudas un aizgāja vēl mēģināt mūsu izsūtīšanas pavēles atsaukšanu, bet bez kādiem panākumiem.
Agrā rītā mūs aizveda uz staciju kopā ar kādiem desmit citiem izsūtāmiem. Mūs ievietoja lopu vāģi, un tad sākās ceļš uz Vāciju. Mēs braucām lēnām ar daudz un ilgām gaidīšanām stacijās un vēlā vakarā pienācām Mēmelē. Tur mūs ievietoja cietumā, kur visiem kopā, vienā kamerā, uz netīriem salmiem vajadzēja pavadīt nakti. Otrā dienā mēs tikām ar kuģīti pārcelti uz Mēmeles salu, kur vienā vecā cietoksnī bij ierīkota civīlo gūstekņu nometne. Nometnē mēs pavadījām Ziemassvētkus.
           Pēc svētkiem visi nometnes iemītnieki tika sūtīti uz Vācijas iekšieni. Otru dienu mēs nonācām Berlīnes apkaimē, kur mūs ievietoja vienā lielā nometnē, kurā bij novietoti civīlie gūstekņi, kā arī franču kara gūstekņi. Nometne sastāvēja no lielām koka barakām, kuras bij iežogotas dzeloņdrātīm, un katras barakas nodaļa vēl atsevišķi. Sievietes ar bērniem bij atsevišķā barakā. Mūs novietoja karantīnas nodaļā. Tā bij liela telpa ar trīsstāvu nārām, ar apmēram simts iemītniekiem. Lielākā daļa internēto bij poļi. Mūs tūlīt sūtīja uz pirti un dezinfekciju, kur mums ar kādu smēri nodzina visus matus. Arī galvas mati, kam bij lielāki, tika ar zirgu šķērējamo mašīnu nogriezti. Pēc tam dabūjām katrs rokā iesmērētas zaļās ziepes un gājām dušas telpās nomazgāties. Pa to laiku visas drēbes tika īpašos sutas katlos dezinficētas.
Pēc mazgāšanās mums vēl kādu stundu vajadzēja gaidīt, kamēr dabūjām savas drēbes.
              Barakā mums laimējās tikt virsējā stāvā, un, tā kā mēs bijām kopā vairāki latvieši, tad mums gāja, dotajos apstākļos, diezgan labi. Nu mums katru dienu vajadzēja iet uz visādām potēm un špricēm. Tika potēts pret bakām, tīfu un dizentēriju. Barot mūs baroja - no rīta melnu rūgtu graudu kafiju ar gabaliņu rupjas maizes, pusdienā sakņu zupa ar drusku gaļas iekšā, pie kam saknes galvenokārt sastāvēja no lopu bietēm. Visas saknes bij nemizotas un lopu sakņu mašīnā sasmalcinātas. Vakariņās bij miltu tume no nesakožamiem miltiem gatavota, kura bij jārij dibenā bez garšošanas, jo citādi to vairs nevarēja norīt. Pēc mēneša mūs pārvietoja citā barakā, lai atbrīvotu vietu jauniem karantīnas iemītniekiem.
                Jaunajā barakā mums tik labi neveicās, jo, kad mēs tikām barakā iekšā, tad jau visas labās vietas bij aizņemtas no agrākajiem iemītniekiem, un mums vajadzēja apmierināties ar apakšējām nārām. Vienreiz nedēļā vajadzēja iet uz pirti, kur vajadzēja visādi izmānīties - ar zaļajām ziepēm nedrīkstēja iesmērēties, jo ūdeni deva tik maz, ka ar to nevarēja ziepes nomazgāt. Labu veļu nedrīkstēja nodot mazgāšanai, jo dabūja pretī vecas, netīras skrandas ar beigtām utīm. Mazgāšana bija tāda, ka veļa tika vārīta un visi netīrumi palika. Mēs iemanījāmies vecās skrandas turēt tikai apmaiņai, tās nemaz nevalkājot. Savu veļu vajadzēja kaut kā pa klusam izmazgāt, jo atklāti barakā mazgāt bij stingri noliegts.
            Visa noteikšana barakā piederēja tulkiem, jeb kā viņus tur sauca "dolmečeri". Viņi izpildīja tulku vietu, pārzināja barakas sastāvu, izdalīja porcijas, rūpējās, lai rītos un vakaros visi sastātos sētā uz pārbaudi, kur tad vācu feldvēbeļi pārbaudīja barakas sastāvu.                                  Dolmečeriem bij arī tiesības par pārkāpumiem un nepaklausību pērt un iepļaukāt, kas arī stiprā mērā tika piekopts. Zādzības un ķīviņi notika katru acumirkli, galvenokārt poļu starpā. Viņi arī stiprā mērā piekopa kāršu spēli uz naudu. Tika spēlēta tā saucamā "acīte" jeb divdesmit viens. Lai iegūtu naudu spēlei, pulka pārdeva pēdējo drēbes gabalu, kā arī maizi un zupas porciju. Maizi varēja dabūt pirkt arī no francūžiem, tie saņēma no mājām tik daudz paciņu, ka vācu maizi nemaz neēda. Tirgošanās notika pāri dzeloņdrātīm, pārsviežot pa priekšu naudu, un tad viņi pārsniedza maizi. Vācieši bij gan šādu tirgošanos nolieguši un, kad to pamanīja, tad maizi atņēma, bet tā tika piekopta tomēr stiprā mērā. No sākuma varēja arī lēģera kantīnē dabūt pirkt mākslīgo medu un marmelādi, bet drīz tās mantas kantīnē aptrūka. Lēģera administrācija uzaicināja visus nodot naudu, jo viņi par zādzībām neatbildēja. Mēs tad arī lielāko daļu naudas nodevām pret kvīti administrācijai.
                Lēģera iemītnieki sastāvēja no veciem večiem sākot un beidzot ar zīdaiņiem, jo apcietinājumā bij arī veselas ģimenes. Mazie bērni un meitenes bij pie mātēm, un puikas pāri par sešiem gadiem pie tēva. Svētdienās uz pāris stundām tiem bij atļauts satikties.
Tā kā mēs nu bijām droši pret slimībām, tad varēja sākt mūs sūtīt darbos. Tika izsaukts, ka tādā un tādā fabrikā vai citā vietā ir vajadzīgi tik un tik daudz strādnieku. Mēs arī gribējām tikt ārā no nometnes, jo te nekāda dzīve nebij, un mēs baidījāmies, ka, siltākam laikam iestājoties, var sākt izplatīties visādas slimības. Mēs gribējām tikt uz lauku darbiem, jo rēķinājām, ka tur veselīgāks un ierasts darbs. Arī pārtikas ziņā varēja cerēt uz labākiem apstākļiem. Bet tādu darba piedāvājumu nebij, jo mūs sūtīja grupās, ne mazāk par desmit cilvēku, viena kareivja uzraudzībā. Vienā vietā tika meklēti strādnieki fabrikā un pie lauku darba. Tur tad mēs arī mudīgi pieteicāmies. Pie lauksaimniekiem tika sūtīti kara gūstekņi, tiem bij dota pulka lielāka brīvība nekā mums, civiliem. Viņi tika sadalīti pa vienam vai diviem saimniecībā un varēja brīvi kustēties un strādāt, jo pa visu sādžu bij tikai viens uzraugs.
                     Mums nu vajadzēja nodot visas drēbes komandantūrā un pateikt, kuras drēbes mēs gribam ņemt līdz un kuras atstāt. Līdzņemamām drēbēm tad izgrieza kreisās rokas piedurknei gabalu drēbes un iešuva brūnu drēbes strīpu un biksēm katrā pusē strīpu kā ģenerālim. Mēs nolēmām ņemt līdzi tikai mēteļus, bet citas drēbes atstāt nometnē. Mums tad izsniedza katram bikses un žaketi no lēģera noliktavas un mūsu mēteļus ar iešūtām strīpām.
                Tanī vietā, kur mēs pieteicāmies, vajadzēja desmit cilvēku. Otrā dienā mūs kareivja pavadībā nosūtīja uz darba vietu. Darba vieta atradās Rathenavā, Berlīnes tuvumā. Tā bij elektrotechniskā fabrika, kas gatavoja sausos elementus telegrāfa un telefona vajadzībām. Fabrikas īpašniekam piederēja arī viens mazs lauku īpašums. Pilsētas tuvumā viņš nomāja vēl vienu ezeru zvejai, kā arī niedru iegūšanai, kas bagātīgi auga visapkārt ezeram. Pilsētā, bez fabrikas, viņam piederēja viena vasarnīca un viena villa, kas agrāk piederējuse vienam princim. Fabrikants ar savu sauso elementu ražošanu īsā laikā bij ticis pie lielas bagātības.
Rathenavā mēs pienācām vakarā, kur stacijā mūs sagaidīja lieli platformas rati ar pāris zirgiem priekšā; civiliedzīvotājiem bij noliegts lietot automobiļus. Mēs tikām novesti uz mūsu dzīves vietu, vienu vecu akmeņkaltuvi. Tā bij iekārtota mūsu dzīvošanai. Māja bij iežogota ar dzeloņdrātīm un atradās kādus simts metrus no fabrikas. Izrādījās, ka arī šī māja un viena trīsstāvu mūra ēka, kas atradās starp fabriku un mūsu dzīvokli, arī vēl piederēja fabrikantam Eggertam. Tā nu mēs februāra sākumā 1916. gadā varējām sākt savu jauno dzīvi.
              Grūti jau nu nācās ierast jaunajā darba vietā, bet, tā kā darbs visumā nebij smags, tad ar laiku gāja itin labi. Fabrikā bez mums strādāja kādas desmit sievas, visas pāri par piecdesmit gadiem, un pāris vecu veču. Tikai viens vīrietis bij spēka gados, tas tad arī strādāja ar zirgiem un veda gatavos elementus uz staciju un no turienes tukšās kastes un materiālus elementu gatavošanai atpakaļ. Arī veci, nederīgi elementi tika sūtīti atpakaļ, tie tad tika izjaukti un vēl derīgās daļas no jauna atkal liktas darbā. Vecie cinka skārdi, kas vairs otrreiz nederēja, tika saklapēti plakani un nosūtīti uz fabriku pārkausēšanai. Arējās papīra kārbas tika izlietotas kurināšanai.
              Es ar brāli, mēs bijām vienīgie no gūstekņiem, un mums vajadzēja izpildīt tulka vietu. Brālis skaitījās kā oficiālais tulks, un viņam bij jabūt klāt pie algas izmaksām, kuras kārtoja mūsu sargs. Mēs ar laiku baudījām diezgan lielu uzticību, mums pat bij jāizdod vietējiem strādniekiem materiāli no noliktavas, jo tie tur iekšā netika laisti. Mēs arī bijām vienīgie, kas varēja staigāt brīvi pa pilsētu, un dažreiz vajadzēja braukt uz staciju sagaidīt pašu fabrikantu.
               Kā jau teicu, darbs nebija smags, bet pie vājā uztura, ko mums izsniedza, bijām pie vakara stipri noguruši. Vietējie strādāja no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā, ar vienu stundu pusdienām un pusstundu brokastīs un palaunadzī. Gūstekņiem bij jāstrādā  no rīta un vakarā vienu stundu ilgāk. Mēs cēlāmies piecos no rīta, saposām gultas un nomazgājāmies, tad gājām uz fabriku.
                Tur dabūjām katrs vienu krūzīti siltu miltu tumi. Sešos sākām darbu, pusdeviņos bij rūgta kafija ar drusku piena klāt un šķēlīte maizes ar marmelādi vai taukiem apziestu. Divpadsmitos bij pusdienas, sastāvošas no zupas, piecos palaunadzis ar kafiju un maizi.                   Vakariņas bij astoņos, kad jau bijām nomazgājušies un apkopušies. Vakariņās pa lielākai daļai bij kartupeļi mizā ar siļķi vai kādu miltu mērci. No sākuma ēdām visi kopīgi, bet daži iemanījās tik ātri ēst karsto ēdienu un ņemt mudīgi otrreiz, ka gausākie ēdāji palika pusēduši. Tad vairākums nosprieda, ka ēdiens jāizdala, un to pienākumu uzticēja manam brālim.                    
             Ēdiens bij diezgan vājš un nepietiekošs, galvenā kārtā maize. Ar laiku no mums palika tikai kauli un āda, lai gan viens otrs krievs pie tā paša uztura nobarojās.
Tikām arī pie lauku darbiem, vajadzēja ezerā griezt niedras un vest ar laivām krastā žāvēšanai. Vēlāku, saekselētas, tās bij ļoti laba barība kā zirgiem, tā arī govīm. Fabrikā bij pieci zirgi un trīs govis. Niedras skaitījās kā spēkbarība, un lopi viņas labprāt ēda, jo viņas bij saldas. Niedras vajadzēja griezt pavasarī, kamēr viņas vēl neziedēja, jo vēlāku viņas palika cietas un negaršīgas. Tās niedras, ko vasarā nenogrieza, pļāva ziemā uz ledus un saekselētas izlietoja pakaišiem.
                   Labību kūla ar ģēpeli un pēc tam ar puckazu tīrīja. Grūtākais darbs bij kartupeļu ņemšana, kartupeļi bij ar dzelzs kapļiem un rokām jākārpa ārā no zemes, un cauru dienu uz ceļiem bij jāšļūc pa smiltīm. Pie kartupeļu ņemšanas nāca arī visas sievas palīgā no fabrikas. Tām apbrīnojami ātri veicās ņemšana, un tad bij ko rauties, lai viņām tiktu līdzi. 


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                               Leonards Šūlmanis

ŠULMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
7. turpinājums

                    Mēs sarakstījāmies arī ar mājām, bet, tā kā visas pastkartes, ko vienīgi varēja sūtīt, tika cenzētas, tad varējām tikai ziņot, ka esam veseli un ka mums klājas labi. Tāda pat satura kartiņas mēs saņēmām no mājām. Reiz mēs dabūjām no mājām vienu paku, bet no visa sūtījuma tikai pāris sausas garozas bij palikušas pāri.
                 Kādu dienu fabrikā ieradās viens elektromontieris, kurš bij atbraucis atvaļinājumā no frontes un atnācis te drusku pastrādāt. Izrādījās, ka viņš ir novietots Jelgavā, kur tika nodarbināts savā arodā. Viņš bij nejauši iepazinies ar tēvu, un tad no viņa mēs dabūjām pirmo vēstuli no vecākiem, kā arī paku ar produktiem. Caur šo montieri, kurš agrāk bij strādājis Eggerta fabrikā un kura ģimene dzīvoja turpat Rathenovā, mēs nu varējām sarakstīties ar vecākiem un dabūjām arī vienu otru sūtījumu. Viņš jau pats arī nepalika bešā.  Viņš no dzimuma bij polis, un arī viņa sieva bij poliete, kas arī bij ļoti laipna un izpalīdzīga.                 No mājām mums ziņoja, kā tēvs visādi bij izpūlējies, lai mūs atlaistu no gūsta, jo mājā darba spēks bij ļoti vajadzīgs, bet visi spertie soļi palika bez panākumiem.
Tā nu cits nekas neatlika kā dzīvot tāpat tālāku un gaidīt kara beigas, bet tas negribēja un negribēja beigties.
                 Mūs apstāja augoņi, kas izsitās pa visu miesu un bij ļoti mokoši, jo visu laiku bij jāstrādā. Fabrikants vienā fabrikas korpusā bij ierīkojis lazareti priekš ievainotiem kareivjiem. Šinī lazaretē mēs varējām griezties pēc ārsta palīdzības. Armijas ārsti bij ļoti laipni un izpalīdzīgi. Es, fabrikā strādājot, divas reizes ievainoju rokas. Pirmo reizi vienā štancē nospiedu labās rokas rādītāja pirkstam galu, laimīgā kārtā tikai par naga un pirksta mīkstumu, kauls nebij dragāts.Un otrreiz, ar skārda šķērēm griežot kapara bleķi, kreisajai rokai īkšķim nogriezu vienu stūri. Abas reizes pirkstiem nogāja nagi, un gāja diezgan ilgi, kamēr pirksti sadzija. Nevienu dienu netiku no darba atbrīvots, jo bij jāstrādā, kā parasts. Visu laiku mocīja izsalkums, jo ēdiens bij nepietiekošs un maz barojošs. Mēs zagām kartupeļus, kad tikām viņiem klāt, brālis pāris reizes pie zvejošanas nozaga pa zivtelei.
                Tad vēl fabrikā tika lietoti pie elementu pagatavošanas bīdelēti kviešu milti. Pāris gūstekņu, kam tur bij darīšana ar tiem miltiem, zaga tos, un mēs kādi pieci tad slepeni vienā tukšā jumta istabiņā samīcījām tos miltus ūdenī, novārījām, jo nekāda aizdara mums jau nebija. Krievi un poļi pat zaga lopu bietes un tās, šķēlēs sagrieztas, vakaros cepa uz krāsniņas.
                 Vai nu mūsu sargs, vai kāds no gūstekņiem bij ko minējis fabrikantam, jo tas vienu dienu kopā ar sargu bij taisījis mūsu dzīvoklī kratīšanu un līdz ar bietēm un kartupeļiem uzgājis arī miltus. Nu bij liels lērums, miltu kaste tika aizslēgta, un fabrikanta dēls bij katru reizi klāt pie miltu izdošanas. Fabrikas īpašnieki vispārīgi bij ļoti bailīgi no apzagšanas un nevienam neuzticējās. Pat vecās sievas pie mājās iešanas tika izkratītas un no kurvīšiem izrauta pa malkas šķilai vai vecai elementa kārbai, ko viņas bij paņēmušas uguns iekuršanai. Kad vietējiem strādniekiem vajadzēja kādus materiālus un fabrikantiem nebij vaļas tos izdot, tad, vai nu es vai brālis, tikām sūtīti viņiem materiālus izsniegt.
                Fabrikanta ģimene sastāvēja no paša fabrikanta un tā sievas, abi pāri sešdesmit gadiem, tad viens precējies dēls, kas ar sievu un mazu meiteni dzīvoja atsevišķi viņiem piederošā villā. Vēl viens dēls, neprecējies, dzīvoja pie tēva, ap divdesmit pieci gadi vecs, un trīs neprecējušās meitas. Vecākais dēls, arī neprecējies, bij karā kritis. Abi dēli bij no dienesta atlaisti kā nepieciešami kara rūpniecībā. Pats fabrikants bij ļoti ātrām dusmām, brutāls un neiecietīgs, visi no viņa baidījās. Viņš savus bērnus diezgan bieži izpļaukāja. Jaunākais dēls, dažu reizi turpat fabrikā, visu ļaužu klātbūtnē, dabūja pa ausi.
            Diezgan nepatīkams bij arī vecākais dēls. Viņš bij ļoti skops un mantrausīgs un vienmēr visus rāja, ka netiek diezgan strādāts. Jaunākais bij lāga puika, drusku vientiesīgs. No meitām visnepatīkamākā bij vecākā, ap trīsdesmit gadu, ļoti skopa un kašķīga. Vislabākā bij vidējā meita. To mēs arī izjutām pie ēdiena, jo meitām vajadzēja katrai savu nedēļu mums gatavot ēst. Vissliktākais ēdiens bij pie vecākās meitas.
              Fabrikanta Eggerta ģimenē dzīvoja vēl viena vecāka kundze, atraitne. Viņa uzraudzīja strādniekus, kā arī strādāja kantorī. Māte ar meitām fabrikā nerādījās. Par to kundzi, kas dzīvoja Eggerta ģimenē, sievas stāstīja, ka viņas vīrs bijis tas, kas izgudrojis elementu gatavošanu, un Eggerts bijis viņam kompanjons. Šis vīrs noslēpumainā kārtā nokritis no kādām trepēm un nosities, un fabrika pārgājuse pilnīgi Eggerta īpašumā. No sākuma ir strādājuse tikai pate ģimene, un pēc vairākiem gadiem sākti pieņemt algoti strādnieki. Fabrikas uzplaukums noticis pēdējos desmit gados, un tagad jau Eggerts skaitījās par miljonāru. Viņam priekš kara bijušas arī vairākas smagās un vieglās automašīnas, bet nu kara laikā bij vai nu rekvizētas vai izņemtas no apgrozības.
              Kad mēs ieradāmies, tad viņam bij trīs zirgi, vēlāku viņš iegādājās vēl trīs. Viņš turēja fabrikā arī dažas govis, un lauku īpašumā viņam bij daži teļi un govis, kas netika pašlaik slauktas. Tur bij arī trīs ēzeļi. To lauku saimniecību pieskatīja viens vecāks precējies pāris.
              Eggerts bij liels suņu mīļotājs, viņam bij viens pāris aitu suņu un otrs pāris dāņu dogu. Kucēnus no šiem suņiem viņš pārdeva. Vēl viņam bij viens mazs jaukts doga, kas viņu visur pavadīja, kad viņš bij mājā. Lielie suņi dzīvoja drāšu iežogojumos un šad un tad tika izlaisti sētā pastaigāties. Mazais dzīvoja pie Eggerta istabā. Sētā bij uzcelta īpaša māja, kur suņi varēja no iežogojumiem tikt savos nodalījumos. Tur bij arī ierīkots īpašs ķēķis suņiem, kur viņiem vārīja kartupeļus un no lopkautuves atvestos gaļas atkritumus. Reiz bij liels uztraukums, kad viens gūsteknis bij ielavījies šinī ķēķī un bij sācis mieloties gar šiem gaļas atkritumiem, kuri, starp citu, ļoti smirdēja. Nu ķēķim aizlika pumpu priekšā, lai neviens nevarētu pie šiem gardumiem tikt.
             Es šad tad izprasījos uzraugam vakarā uz pilsētu iepirkties. Galvenokārt, kādu grāmatu, un sestdienas vakaros skārņos varēja dabūt bez markām aknu desu un asins putriņu, kas abas bij tik negaršīgas, ka tik pie liela izsalkuma bij iespējams tās ēst.
Vēlāk iepazināmies vienā vietā, kur varēja dabūt pirkt tualetes ziepes. Tās bij liels retums. Šīs ziepes, savukārt, atkal iemainījām beķerejā pret maizi. Sākumā arī caur sievām varēja kādu maizīti vai cepumu dabūt, bet vēlāku arī tas izbeidzās.
            Mēs tur nodzīvojām trīs gadus. No pirmajiem, kas atbraucām, darbā bijām palikuši tikai trīs, citi visi bij apmainīti. Cits bij saslimis, cits sastrīdējies, cits izbēdzis. Dažreiz mēs bijām līdz piecpadsmit gūstekņu, citu reiz palikām līdz septiņi cilvēki.
               Mēs fabrikā piedzīvojām arī vienu ugunsgrēku. Kādos divpadsmitos naktī mēs tikām no uzrauga modināti, ka fabrikā degot. Kad mēs tur ar steigu noskrējām, tad redzējām, ka fabrikas vienā stūri bij sācis degt. Fabrika bij noslēgta, un nevarēja tikt iekšā. Pats fabrikants nebij mājās, viņam kučieris bij aizbraucis uz staciju pretī. Uztraukumā neviens atslēgu nevarēja sameklēt. Tad izsita stiklus durvīm sētas pusē, durvis attaisīja, un mēs sākām nest ārā fabrikas iekārtu. Drīz atbrauca arī ugunsdzēsēji, un pārbrauca pats fabrikants. Lielāko daļu iekārtas izdevās izglābt, pate fabrika gan izdega. Pēc pāris nedēļām fabrika jau bij iekārtota otrā korpusā, no kura lazarete jau bij agrāk izvākusēs, un darbs atkal turpinājās.             Ugunsgrēks izcēlās, ja nemaldos, februārī, un rudenī jau varējām pārcelties atpakaļ uz izremontētajām telpām. Tika runāts, ka uguns pielikta un ka Eggerts labi nopelnījis no uguns apdrošināšanas biedrības. Es pats redzēju, kā apdegušie elementi, kuri no apdrošināšanas komisijas tika atzīti par nederīgiem, vēlāk tika drusku izlaboti un nosūtīti uz fronti. 
                   Tad pienāca lielā revolūcija 1919. gada rudenī, un tika gāzts vācu ķeizars. Šinī laikā brālis saslima ar dzelteno kaiti un tika ievietots vienā kareivju lazaretē. Tad nu gan es pārcietu lielas bailes, jo nezināju, cik stipri brālis ir saslimis un vai viņš, pie sliktā miesas stāvokļa, varēs slimību pārvarēt. Vienu vakaru izprasījos uzraugam un gāju uz slimnīcu brāli apmeklēt. Izrādījās, ka mani uztraukumi bijuši veltīgi, jo brālis jutās diezgan labi un jau varēja piecelties no gultas un saspēlēt ar kareivjiem kārtis.
                 Sāka runāt, ka karš ir beidzies un ka gūstekņus laidīs uz mājām. Nu bij atkal uztraukumi, vai brālis tiks jau izlaists no slimnīcas uz projām braukšanas laiku, un vai viņš būs spējīgs braukt līdzi uz Havelbergu. Beidzot pienāca tā diena, kad mums paziņoja, ka mēs tiksim vesti uz nometni Havelbergā un no turienes ar ešelonu mūs sūtīs uz mājām. Eggerts mums visiem piedāvāja palikt darbā uz brīva līguma un aizrādīja, ka, ja mēs vēlāk gribēsim, mēs varēsim katrā laikā uz mājām. Viņa piedāvājumu pieņēma gan tikai pāris gūstekņu, citi visi brauca uz mājām.
                       Pārnāca arī mans brālis no slimnīcas, un tad nu mēs laimīgi varējām uzsākt ceļojumu mājup.
                    Otru dienu atbrauca vēl pāris kareivju no Havelbergas mums pakaļ, un mēs pēc vairāk kā trīs gadiem atstājām Rathenavu. Mēs šoreiz tikām kājām vesti uz staciju, un gar ielas malām stāvēja cilvēki un mūs pavadīja ar laimes vēlējumiem. Vakarā nonācām Havelbergā, kur ļaudis plūda no visām malām, un visi bij ļoti satraukti. Poļi sāka grupēties pa sevīm un rīkoja visādas demonstrācijas, un gaidīja uz savas valsts dibināšanu. Mēs ar Gusti saslimām ar gripu, kura toreiz Vācijā bij stipri izplatīta. Grūti nācās gulēt ar augstu temperatūru aukstajā barakā, un grūti bij aizmigt pie ellišķīgā trokšņa, ko citi gūstekņi sarīkoja aiz priekiem par kara izbeigšanu, visu nakti neguļot, bet dancojot un dziedot, ka visa baraka drebēja.
                    Mēs dabūjām savas privātās drēbes, kā arī naudu, kas bij nodota komandantūrā. Pēc pāris nedēļām visiem vajadzēja nostāties ārā uz pārbaudi, un tika aizrādīts, ka, kas nebūs uz pārbaudi, tas netiks uz mājām. Es ar Gusti tad arī cēlāmies un ar visu nespēku gājām uz šo pārbaudi. Tur mūs saskaitīja un paziņoja, ka otru dienu būs ešelons, kas mūs vedīs uz mājām.
                Mēs sākām šo mājup ceļojumu 1919. gada novembrī. Braukt vajadzēja vācu mazajos tuvsatiksmes neapkurinātos vagonos. Toreiz diezgan stingri sala, un brauciens bij grūts. Tā kā vagona nodalījumiem abās pusēs bij durvis, tad vienmēr drusku vilka, un man no šī brauciena kā piemiņa palika viena nejūtīga vieta labajai kājai virs ceļa. Sākot no Rathenavas mēs braucām kopā ar vienu gūstekni no Jēkabpils apkārtnes, kas mums ceļā un nometnē bij ļoti izpalīdzīgs. Nometnē viņš ievāca visas jaunās ziņas, pienesa mums ūdeni kompresēm, kā arī dabūja priekš mums maizi, pat nopirka priekš mums no franču gūstekņiem viņu baltmaizes kara cvībakus. Viņš arī atnesa no komandantūras mūsu privātās drēbes, tikai naudai bij Gustim pašam jāiet pakaļ.
               Brauciens gāja caur Daugavpili, kur mums vajadzēja pārsēsties citā vilcienā uz Rīgu, kas atradās citā stacijā, kas bij labi tālu no pirmās. Mūsu biedram laimējās sameklēt mums vienu važoni, jo mēs nebijām spējīgi savas somas šo gabalu panest, jo paši knapi turējāmies uz kājām. Visu ceļu es gandrīz nekā neēdu, bet tad mūsu biedrs bij sadabūjis vienā stacijā drusku ābolus, kas mani labi atspirdzināja. Viņš mūs atstāja jau priekš Rīgas, jo tā viņam iznāca izdevīgāk tikt uz mājām.
             Otras dienas vakarā mēs nonācām Rīgā. Tur mums pateica, ka vilciens uz Jelgavu un Meiteni aties tikai otru dienu no rīta. Mums vajadzēja nakti pavadīt Rīgā, stacija bij pārpildīta un auksta. Nolēmām braukt pie Neugebaueriem nakti pārgulēt. Viņu adresi mēs zinājām, jo mēs gūstā ar viņiem sarakstījāmies. Mums gan nebij ne jausmas par to ielu, kurā viņi dzīvoja. Mēs paņēmām važoni un uz labu laimi braucām turp.
                   Rīga bij pa mūsu prombūtnes laiku pavisam pārvērtusēs un pieņēmuse svešādu un nepatīkamu izskatu. Visur bij redzami vecu lietu veikali un saldumu un augļu kioski. Agrāk Rīgā šādu veikalu nebij. Izrādījās, ka Neugebaueri dzīvo pašā pilsētas centrā, netālu no pils, tur viņi ierīkojuši mechanikas darbnīcu.
               Viņi mūs priecīgi sagaidīja, padzirdīja ar karstu tēju un izguldīja mūs savās gultās, paši nezkur pārgulēdami. Nu bij liela runāšana un stāstīšana, bet mums bij drīz jāiet gulēt, jo mēs bijām ļoti noguruši. Otru rītu labi atspirguši, pabrokastojām un taisījāmies braukt uz staciju, bet izrādījās, ka Gustis nevarēja vairs uzvilkt savus zābakus, jo kājas bij satūkušas un stipri sāpēja. Neugebauers palienēja viņam savas filca čabatas, kuras viņš bij dabūjis no krievu armijas.
              Braucām uz staciju, un Neugebauers mūs pavadīja. Viņš pagādāja mums biļetes, tur vajadzēja īpašas atļaujas, bet mēs kā bijušie gūstekņi tikām tāpat cauri. Mēs braucām līdz Briežu stacijai. Dzelzceļa posmu no Jelgavas uz Meiteni un tālāk Jānišķiem, Sauli, Berlīni vācieši tikai kara laikā bij izbūvējuši. Mēs ap pusdienas laiku nonācām Briežos un iegriezāmies tuvākajās mājās, lai dabūtu kādu pajūgu, kas mūs pārvestu mājās. Izrādījās, ka visi zirgi bij izbraukti. Mēs atstājām savas somas un kājām, ar lielām mokām, tikām līdz mājām. Tur mūs ar lielu prieku sagaidīja, bet mums vajadzēja tūlīt likties gultā. Un tā mēs nogulējām līdz Ziemassvētkiem, izgulējām kārtīgu gripu. Vēl pa svētkiem mēs nevarējām labi paiet, jo kāju pēdas tā sāpēja, ka nevarēja nemaz uzmīt.
                 Pa mājām dzīve gāja raibi. Tēvam pārnācēji pārmeta to, ka viņš palicis un iedzīvojies uz viņu rēķina. Tie dēvēja viņu par vāciešu draugu. Pa lielākai daļai tas notika aiz nenovīdības, jo bēgļi atgriezās no Krievijas nabagi, dažs tikai ar spieķi rokā. Tas jau nu bij saprotams, ka viņiem bij rūgtums uz tiem, kam bija manta un saimniecība kārtībā. Pārnācēji vispārīgi pret visiem mājās palicējiem izturējās naidīgi. Mans tēvs jau vienam otram palīdzēja, gan aizdodams naudu, labību, pat govis deva vienam otram slaukšanai. Kad kāds ko gribēja dabūt, tad jau tas tēvam glaimoja un visādi centās iztapt, bet vēlāk, kad parādu vajadzēja atdot, palika par ienaidnieku. Arī sabiedriskā dzīvē tēvs to dabūja izjust, jo viņu atcēla no visiem amatiem.
                  Viņa lielākais pretinieks bij viņa māsas dēls un krustdēls, Vec-Ērgļu saimnieks. Viņš bij ļoti godkārīgs un, manam tēvam uzbrukdams un neslavu celdams, prata sev iekarot pašvaldības un sabiedrības amatus.
                  Kā jau agrāk teicu, pulka tukšās mājās bij iekārtojušies palicēji un tur saimniekoja. Kad nu māju īpašnieki atgriezās savās mājās un atrada priekšā tādus saimniekus, tad nu strīdiņiem un ķildām nebij gala, tie gāja pie vācu iestādēm, lai tie izšķirtu viņu lietas. Viens otrs no šādiem rentniekiem, kas mācēja dzīvot un bij centīgi, bij iedzīvojušies labi mantā, jo viņiem vajadzēja vāciešiem maksāt tikai nelielu renti. Par labību vācieši maksāja diezgan labi, lai gan brīvā tirgū labība maksāja otrtik un vairāk, bet zināms daudzums labības bij obligāti jānodod okupantiem.
Tagad, pēc Latvijas valsts proklamēšanas, vācieši sāka izvākties, un produkti palika katru dienu dārgāki. Pa šoseju un lielceļu cilvēki gāja rindām uz leišiem ar kulītēm pēc produktiem. Pat no Rīgas un tās apkārtnes nāca ļaudis, jo no leišiem ļaudis nebij izbēguši, un tur bij labība un lopi pa pilnam.
               Arī pārnācēji, kam bij drusku naudas, iegādājās pārtiku leišos. Mājās palicēji bij savākuši pa tukšējām mājām mēbeles un lauksaimniecības inventāru, pārnācēji savas mantas uzzīmēja un ņēma nost ar lielu troksni, strīdiem un pārmetumiem. Lielu daļu mantu bij paņēmuši okupanti un aizvedusi uz Vāciju. Arī leiši pa naktīm bij braukuši uz tukšajām mājām un pievākuši, ko varējusi sadabūt.
x
              Sāka izplatīties baumas, ka sarkanie nāk uz Latviju un ir jau iebrukuši Vidzemē un Latgalē. Pēc svētkiem viņi ienāk Rīgā un pēc pāris dienām ir arī pie mums. No Rīgas ir izgājuse viena daļa studentu un skolnieku, zem nosaukuma "Studentu rota" virzienā uz Liepāju. Arī jaundibinātā valdība ir izbraukuse ar kuģi uz turieni. Studentu rotā ir iestājies arī mans brālis Leksis. 


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                                   Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
8. turpinājums

                  Sarkanie pēc ienākšanas tūlīt sāk ievest savu kārtību, tiek nodibinātas izpildu komitejas pagastos un noorganizētas masu sapulces. Pēc pāris nedēļām tiek mobilizēts taisni mans gada gājums, un man jāierodās Jelgavā pieņemšanas komisijā. Komisijā uzzinām, ka bijušiem kara gūstekņiem nav jāiet uz iesaukšanu, bet vajaga dabūt no pagasta valdes apliecību, kā tiešām ir bijis vācu gūstā. Es dabonu atļauju braukt uz pagasta namu pēc tādas apliecības, un tā tanī pašā dienā vēl jānodod komisijai. Es kopā ar tēvu, kurš bij atbraucis man līdz. uz Jelgavu, braucām uz pagasta namu un tur arī tādu apliecību dabūjām.
               Kad es to uzrādīju komisijai, tad izrādījās, ka pa to laiku šis rīkojums ir atcelts un es tieku reģistrēts kā mobilizēts.
                 Man paziņo, ka jāierodas nākošu pirmdienu tepat komisijas telpās, no kurienes tad mūs nosūtis uz Rīgu apmācībai. Es jau svētdienas vakarā ierodos Jelgavā, lai otru rītu laikā varētu ierasties komisijā. Nakti es pārgulēju pie Ansontantes, kura, mums pārnākot uz dzīvi Stedelniekos, bij te ierīkojusēs uz dzīvi.
                   Pirmdienas rītu es laikus ierodos komisijā, bet te gandrīz visu dienu ir jāgaida, kamēr visi dokumenti tiek sakārtoti un norīkoti vagoni mūsu pārvešanai uz Rīgu. Tur mēs nonākam vēlu vakarā, un mums naktsmājas tiek ierādītas Daugavmalas kazarmēs, iepretī Pētera reālskolai. Izrādās, ka mūsu pavadonis nemaz nezin kur tādas kazarmes atrodas, un es, kā labs Rīgas pazinējs, iestāstu taisnāku ceļu. Kazarmēs mums paziņo, ka tiem, kam ir radi vai paziņas, var iet pie tiem pārgulēt. Es arī izmantoju šo izdevību un aizeju pāgulēt pie Neugebaueriem. Agri no rīta ir jābūt atpakaļ, jo ir jāiet uz vienām citām kazarmēm Maskavas priekšpilsētā.
                  Tur tiekam sadalīti pa vienībām un tiekam apmācīti kara mākslā. Pa starpām ir jāpilda sardzes dienests.
             Pienāk slepenas ziņas, ka sarkanie ir tikuši gandrīz līdz Liepājai, bet tad no baltajiem apturēti un sākti spiest atpakaļ. Pēc kādām pusotrām nedēļām pienāk pavēle mūsu vienību pārcelt uz Pleskavu. Es ar vairākiem jauniesauktajiem tieku norīkots ieņemt vietas vagonos mūsu vienībai. Nonākuši stacijā, sadabonam mūsu vilcienu un aizņemam mums norādītos vagonus. Līdz vilciena atiešanai ir vēl vairākas stundas laika, es izprasos un dabonu atļauju aiziet uz pilsētu. Atstāju vagonā šauteni un ēdamos traukus, bet citas mantas, kā arī izsniegto produktu devu savācu un eju atkal pie Neugebaueriem, lai ar viņiem apspriestos, ko darīt, jo es nekādā ziņā negribu vēl ilgāk palikt sarkanajā armijā. Pie viņiem tad sarunājam, ka viņi mani vienu nakti izguldīs, un tad no rīta man jāiet kājām pāri aizsalušai Daugavai, garām Bišu muižai un caur Olaines mežiem mēģināt tikt atpakaļ uz mājām.
               Fronte bij nostiprinājusies pie Olaines, un Jelgava tātad jau bij balto rokās. Nakti pārgulēju vienā apslēptā nekurinātā telpā, jo bij jābaidās no nakts kratīšanām, tās Rīgā tika diezgan plaši piekoptas. Tad no rīta, paēdis brokastis un dabūjis drusku ceļa maizi, jo ar pārtiku Rīgā bij jau diezgan grūti, devos ceļā.
             Nobraucu Maskavas ielas tramvaju līdz galam, tad pāri Daugavai cauri apdzīvotai krastmalei, un tad mežā iekšā. Tur bij vecie Olaines frontes brusu ceļi, kuri veda garām vecajām blindāžām. Es nogāju līdz vakaram, nesaticis neviena cilvēka. Piepeši es izdzirdu automašīnu rūkoņu. Izrādījās, ka es esmu nogāji par daudz pa labi un nonācis pie Rīgas - Jelgavas šosejas. Es griezos pa kreisi, lai apietu Olaini un caur mežu tiktu apkārt frontei. Iznācu uz vienu ciemu, kurš likās būt neapdzīvots, jo neredzēja nevienu uguni, nedz arī dzirdēja kādu troksni. Aiz ciema sākās atkal mežs. Steidzos pāri klajumam, lai sasniegtu ātrāk mežu, kad piepeši izdzirdu aiz sevis pavēli stāt krievu valodā. Kad atskatījos, ieraudzīju, ka viens sarkanarmietis ar paceltu šauteni man tuvojas. Viņš mani aizveda uz tuvējo māju, kura bij pilna ar sarkanarmiešiem. Viņi bij logus tā noseguši, ka no ārpuses nevarēja redzēt nevienu gaismas stariņu. Tur es tiku iztaujāts, kur es eju un no kurienes nāku. Es stāstīju, ka esmu iznācis no Rīgas meklēt produktus pirkt, jo pilsētā nav ko ēst, ka esmu bijis kara gūsteknis, un uzrādīju gūstekņa pasi, ko es biju Jelgavā izņēmis. Tie man noticēja un palaida mani, lai ejot mājās, bet es satraukumā negāju vis tūlīt atpakaļ mežā, bet iegriezos otrā mājā paprasīt ceļu.
                     Tur trāpījās kāds augstāks krievu virsnieks, kas lika mani izprašņāt un izkratīt. Es atkal izstāstīju to pašu stāstu, bet šoreiz man neticēja, un, lai gan arī pie kratīšanas viņi nekā neatrada, mani aizturēja un teicās no rīta sūtīt atpakaļ uz Rīgu. Mani aizveda uz vienu citu māju, kur man vajadzēja nakti pavadīt. Guļai dabūju pāris krēslu, sarkanarmieši paši gulēja salmos uz grīdas.
             No rīta mani noveda viens kareivis uz Olaines staciju, kur mūs abus uzsēdināja uz lokomotīves un aizveda atpakaļ uz Rīgu. Mani dokumenti līdz ar pavadzīmi bij pie sarkanarmieša. Mūs izsēdināja Torņakalnā, un uz pilsētu vajadzēja iet kājām, pāri dzelzs tiltam. Pa ceļam kareivis apprasījās, vai es nevarot viņam samainīt kerenkas pret krievu naudu. Man bij drusku krievu naudas, un es viņam naudu samainīju. Kareivis stāstīja, ka mani vedīs uz nopratināšanu un, ja nekas nebūs, tad mani tūlīt palaidīs. Es nu lāga neticēju un beigās lūdzu viņu, vai viņš nevar mani aizvest pie Neugebaueriem, jo es gribētu viņiem pateikt, kur es palieku. Kareivis bij ar mieru un mani aizveda. Neugebaueri mūs pacienāja ar tēju un maizi, un es īsos vārdos izstāstīju savu nelaimi. 
                         Kareivis mani aizveda uz vienu namu Elizabetes ielā, netālu no Daugavas, kur bij ierīkota apcietināto uztveršanas vieta.
Tur man atņēma visas mantas un naudu, kas man bija, un ieveda mani tukšā istabā, kurā bij tikai daži krēsli. Es tur priekšā atradu dažus apcietinātos, un naktī pienāca vēl daži klāt, kuri kā izrādījās, bij pie māju kratīšanas apcietināti. Gulēt vajadzēja uz kailas grīdas. Telpa tika visu nakti apgaismota. Pēc pusnakts man līdzās nogūlās viens noskrandis subjekts, un es vēlāku ieraudzīju, ka no viņa puses uz manīm sāk rāpot utis, kuras es tad ar knipi aizspēru atpakaļ pie viņu īpašnieka.
                          Otru dienu pēc pusdienas mēs dabūjām katrs vienu šķīvi zupas, un tad mums vajadzēja iet lejā un sastāties uz ielas. Sarkanarmieši mūs ņēma savā zināšanā un aizveda mūs uz otro citadeles cietumu pie Daugavmalas. Cietumā mūs sadalīja pa atsevišķām kamerām. Es tiku ievietots vienā mazā kamerā kopā ar divi citiem apcietinātiem. No tiem, viens bij mazsaimnieks no Zasulauka un otrs inženierarchitekts no Pārdaugavas, tur viņam bij savs nams. Kamerā bij plikas, pie sienas pieslietas nāras, uz tām tad mums vajadzēja gulēt. Izrādījās, ka nārās ir iemetušās blaktis, kuras mūs naktis stipri mocīja. Dienu mēs taisījām uz viņām medības un izbakstījām visas šķirbas un spraugas, kurās viņas varēja būt paslēpušās. Ēst mēs dabūjām no rīta gabaliņu ļoti sliktas maizes un kaut kādu zāļu tēju, zināms rūgtu, pusdienās bij šķīvis zupas ar pāris kartupeļu mizām, vai pāris skābu kāpostu lapiņām. Zupa bij pietumēta ar kartupeļu miltiem. Vakarā bij tā pati zupa, tikai varbūt vēl drusku šķidrāka.
                        Pa dienu diviem vajadzēja pāris stundas priekšpusdienā un pāris pēcpusdienā sētā strādāt pie malkas sasmalcināšanas un sētas aptīrīšanas. Viens katrreiz palika kamerā pieskatīšanai. Vienreiz nedēļā varēja iesūtīt apcietinātiem ēdienu, kā arī tīru veļu. Pie tās pašas reizes varēja atdot vecos traukus un netīro veļu atpakaļ. Mani līdziemītnieki drīz vien sāka dabūt iesūtīt mantas, un man bij ļoti grūti skatīties, kā viņi mielojas. Inženieris arī man šad un tad iedeva pa kartupelim un kumosam maizes, bet tas vēl vairāk pavairoja ēstgribu. Pēc kādas nedēļas arī es dabūju sūtījumu no Neugebaueriem.
                 Bij daži sausi kartupeļi ar mizu, pāris kazaragu kotletes un gabaliņš sausas maizes. Rīgā katru dienu palika grūtāki ar pārtiku. Arī tīru veļu viņi bij iesūtījuši, un es varēju netīro izsūtīt, kurā jau bij ieperinājušās utis.
              Pēc dažām nedēļām mūs pārcēla uz pirmo citadeli, kur mēs vienā kamerā bijām desmit cilvēku. Es arī šoreiz biju kopā ar inženieri, otrs biedrs tika ievietots kaut kur citur. Šinī kamerā bij liela lāva ar netīriem salmiem gulēšanai, lāva bij domāta sešiem cilvēkiem. Kad nu mēs visi gulējām uz vieniem sāniem, tad varēja kaut kā saspiesties. Kad kādu laiku bijām gulējuši, tad vajadzēja pēc komandas apgriezties uz otriem sāniem. Mēs bijām tik cieši saspiesti, ka atsevišķi neviens nevarēja grozīties. Pa nakti neviens ārā netika laists, un spainis stāvēja turpat kaktā.
                 Tad var iedomāties, kāds no rīta bij gaiss kamerā, ja ņem vērā, ka gandrīz visi slimoja ar caureju. Tikai no rīta, kad ieradās uzraugi, mēs tikām laisti ārā no kameras apkopties un nomazgāties, un pie tās pašas reizes arī izvēdinājās kamera. Pa dienu viena daļa tika ņemta pie darba lasīt akmeņus no blakus esošā zemes gabala, kur cietuma pārvalde bij nodomājuse stādīt kartupeļus. Vēlāku vajadzēja ar mucām nest ateju saturu un izlaistīt uz šo gabalu.
                     Cietumā bij visdažādākie, sākot ar grāfiem un baroniem un beidzot ar ielas vazaņķiem. Mēs tikām vesti arī uz pirti, bet, tā kā ziepju nebija, tad ar mazgāšanos nekas liels neiznāca.
Mūsu gulēšana bij tomēr tik neērta, ka nolēma vienam ir jāguļ uz grīdas. Tur gan bij drēgns un auksts, jo apkurināts netika.
            Apakš lāvas bij daži biezi dēļi un pāris ķieģeļu, uz tiem tad dēļus ar vieniem galiem atstutēja, tā kā nevajadzēja tieši uz klona gulēt. Neviens negribēja apakšā gulēt, tad inženieris deva savu mērkaķa ādas kažoku, kas bij ļoti silts un viegls, es tad gāju apakšā gulēt. Vēlāku tika vēl daži apcietinātie pielikti klāt, un tiem tad nu vajadzēja gulēt uz plikā klona.
           Visu laiku iemītnieki mainījās, jo citi tika pārsūtīti uz citurieni un jauni nāca atkal klāt. Daži tika vesti uz nopratināšanu, kur palika dažreiz pa pāris dienām. Viens otrs arī tika atsvabināts. Es ar uztraukumu gaidīju, kad nāks mana kārta iet uz nopratināšanu. Te vienu dienu dabūju paziņojumu, ka rītu jāiet uz pratināšanu. Pēcpusdienā mūs atkal izlaida gatavot kartupeļu zemi, bet visi uzraugi bij ļoti satraukti un drīz vien mūs iedzina atpakaļ kamerā. Sarkanie bij pulksteni pa trīs stundām pabīdījuši uz priekšu, tā kā ar laiku bij ļoti jocīgi. Uzraugi nāca septiņos no rīta uz darbu, kad bij vēl krēsla, un vakaros piecos mūs atstāja, kad saule bij pusdienas laikā. Neilgi pēc miliču aiziešanas bij dzirdami atsevišķi šāvieni un liela kņada un, urrā, saucieni. Sāka runāt, ka baltie ienākuši Rīgā.
                    Mūsu kameras durvis tika atslēgtas, un ienāca divi landesvēra kareivji. Tie izrādījās mūsu viena biedra dēli. Viņi bij vieni no pirmajiem ienākuši Rīgā un tūlīt sameklējuši savu tēvu, kuru tad arī tūlīt paņēma līdz. Nu bij satraukums un prieki bez gala, un visi gāja mudžu mudžuriem. Ārā gan neviena nelaida, bet vienu otru kameru atbrīvoja, kur salika cietuma uzraugus. Tika nozīmēti vairāki grāfi un baroni un arī citi izcili vācieši, ar kuru izdotām galvošanas zīmēm tikām no cietuma izlaisti. Mūsu kamerā arī bij viens no šiem uzticības vīriem, barons Grothus.
                       Tad arī es drīz dabūju tādu zīmi un varēju cietumu atstāt. Ārā mani sagaidīja Neugebauers un aizveda mani pie sevīm. Tur es arī satiku savu brāli Leksi, kurš kopā ar landesvēru arī tikko bij ieradies un atnācis te apklausīties pēc manis, jo šurp ceļā bij iegriezies mūsu mājās un uzzinājis par manu mobilizāciju.
Tā nu es tiku ārā no cietuma un laimīgi izbēgu nopratināšanai, jo nevar zināt, ko tā man būtu devuse.
            Uz ielām visur redzēja nošautus sarkanarmiešus, tos pēc armijas pavēles tikai pēc trim dienām drīkstēja novākt. Leksis man solījās pēc pāris dienām pagādāt zirgu, lai es jāšus varētu tikt uz mājām. Otru dienu es aizgāju uz Avotu ielu pie viena sētnieka, ar kuru es biju kopā cietuma kamerā, un tur dabūju divi kukuļi maizes, par ko es viņam apsolīju atvest no mājām medu. Vēlāku es satikos ar baronu Grothusu, kurš man iedeva rakstu, ka es varu atstāt Rīgu. Pārnācis mājā, es dabūju zināt, ka inženieris Korde ir bijis un pastāstījis, ka vakarā no pils laukuma aties viena smagā mašīna uz Jelgavu, kura vedīs atbrīvotos jelgavniekus. Es, daudz nedomādams, arī devos turp, tur es satiku inženieri Kordi, ar kura palīdzību un Grothusa rakstu es laimīgi tiku mašīnā. Tā es 1920. gada 21. maijā atstāju Rīgu, kur es biju tieši divi mēneši pavadījis cietumā.
              Šoseja bij pilnīgi tukša no cilvēkiem, tikai pa retam satikām kādu kara mašīnu. Ceļmalās redzēja šur tur pa nošautam cilvēkam vai zirgam. Mēs bez kādiem starpgadījumiem tikām Jelgavā, kur mūs izsēdināja pie Dārtas skolas. Tur jau viņi bij mūs gaidījuši un pagādājuši mums vakariņām maizi ar žāvētām reņģēm. Cilvēki bij tā izbadējušies, ka lielākā daļa zivis noēda nemizotas un netīrītas. Pat dāmas nekautrējās tā savu izsalkumu apmierināt.
               Pēc vakariņām katrs varēja iet uz savām mājām. Es nolēmu iet pie savām māsīcām, Mathies tantes brāļa meitām. Es dabūju vienu kareivi kā pavadoni, lai mani neviens pa ceļam neķibelētu. Pārsteigums bij liels, man tur ierodoties, un tad sākās stāstīšana un prašņāšana kā no vienas, tā otras puses. Galvenais bij, ka manējie bij visi sveiki un veseli, un tiem gāja labi. Izrādījās, ka vidējā māsīca Olga atradās uz laukiem pie maniem vecākiem, kur viņa palīdzēja manai mātei saimniecībā.
Es apmetos pie jaunākās māsīcas Almas, kura dzīvoja kopā ar savu māti. Vecākā māsīca Emīlija jeb, kā viņu parasti sauca, Mīce bij precējusēs un dzīvoja ar savu meitu Bertu blakus dzīvoklī. Berta bij kuprīte, viņa kā mazs bērns bij izkritusi no šūpuļa un lauzuse mugurkaulu. Mīces vīrs bij karā kritis, un viņa tagad pelnījās pie dzelzceļa kā apteksne saimniece, bij ļoti enerģiska un patstāvīga sieviete. Alma ar māti mazgāja vācu kareivjiem veļu un tā pelnīja sev uzturu.
              Abām jaunākajām māsām bij kara laikā pavisam jocīgi izgājis. Viņu tēvs bij Mathies tantes brālis, manas mātes brālēns. Viņa tēva tēvs bij ieceļojis no Vācijas kā kurpnieks, un viņa dēls bij izmācījies par mūrnieku, tāpat arī viņa dēls. Manu māsīcu tēvs vēl visu laiku bij skaitījies vācu pavalstnieks un arī savas trīs meitas pierakstījis kā vācu pavalstnieces. Lai gan pats pēdējā laikā bij pierakstījies krievu pavalstniecībā, tad tomēr meitas bij atstājis kā vācu pavalstnieces. Manas abas jaunākās māsīcas priekš kara kalpoja vācu muižās kā istabenes jeb cofes, un kā vācu pavalstniecēm viņām bija vieglāki tur dabūt vietu.
           Mīce apprecēja vienu latvieti, fabrikas strādnieku, un tā automātiski pārgāja krievu pavalstniecībā. Karam sākoties, krievu valdība izdeva rīkojumu, ka visi vācu pavalstnieki tiek evakuēti no Baltijas apgabala un nometināti Kostromas guberņā. Tad arī Olgai un Almai bij jābrauc uz turieni, kur viņas nometina Kostromas pilsētā. Tur vēlāku ierodas arī Mīce ar meitu un māti, kad, vāciešiem tuvojoties Jelgavai, viņas uzsāk bēgļu gaitas.
                     Vēlāku Olga un Alma tiek pārceltas uz Čuchlomas pilsētu, kur tās paliek līdz kara beigām, lai tad visas kopā atgrieztos Jelgavā. Olga bieži izbrauc pie maniem vecākiem, bet Alma pie Mathies tantes Jaun-Ērgļos. Izrādās, ka Mathies tanti pa kara laiku ir pārņēmis mantkārības gars. Viņa sāk uzskatīt Jaun-Ērgļus kā puslīdz savu īpašumu un daļu ienākumu patur sev, kā visu dārza ražu, nemaz nerunājot par tādiem sīkumiem kā olām un sviestu.
Viņa pate brauc ar puišiem uz mežu un palīdz vest un zāģēt malku un baļķus, lai gan senāk nekad tādus darbus nav darījuse. Viņa brauc pie visiem vācu saimniecību pārvaldniekiem, lai gūtu sev kādus labumus. Tā kā viņa pārvalda vācu valodu, tad viņa labi ar tiem saprotas. Manam brālim pārrodoties no gūsta, šī saimniekošana izbeidzas. Nu ir manta jādala, tur tad iznāk viena otra nesaprašanās.
Pārgulējis nakti, otru dienu gudroju, kā tikt uz mājām.
                Kājām noiet tos divdesmit četrus kilometrus man nebij pa spēkam, jo, cietumā sēdēdams, biju stipri novārdzis. Almai izdodas sadabūt vienu ormani, kurš pret labu samaksu un vienu pudu auzu piedevām bij ar mieru mani novest. Tad nu es arī nekavējoties devos ceļā un ap pusdienas laiku laimīgi nokļuvu galā. Pārsteigums bij liels, kad es tā negaidot ierados. Māja bij pilna vācu kareivjiem, jo pie mums bij apmetusēs viena saimniecības daļa, kurai bij kādu divdesmit zirgu un kura izdalīja produktus apkārtējām vienībām. Produktus viņi saņēma no kādas noliktavas leišos, kas mantas pa dzelzceļu atsūtīja uz Meitenes staciju. No turienes tad mantas ar zirgiem tika atvestas pie mums. Zirgi tika brīvi ganīti uz pļavas, bet bieži tika ielaisti arī labībā, jo kareivji nevīžoja viņus pieskatīt. Bij stipri neērti ar viņiem sadzīvot, jo mums vajadzēja staigāt caur viņu aizņemtajām istabām. No rītiem viņi priekš sešiem neviens necēlās, un tad, ejot cauri, bij jāuzmanās, ka neuzkāpj kādam gulētājam uz galvas vai kājām. Mūsu priekšnamā un mazajā ēdamistabā viņi gulēja uz grīdas kā siļķes mucā. Arī ķēķi viņi bij okupējuši, kur tie vārīja un cepa no rīta līdz vēlai naktij, tā kā mums pašiem ēdiens bij jāgatavo lauku ķēķī. 


Zemgales dzimtas sendienu stāsts                                                   Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
9. turpinājums

            Pēc dažām dienām es saslimu. Bij atbraucis Gustis, un abi ar tēvu gāja apraudzīt bites. Es arī izgāju līdzi dārzā. Te piepeši man palika zaļš priekš acīm, un es nekā vairs neredzēju. Mani ieveda iekšā un apguldīja. Sāka celties temperatūra, un izrādījās, ka es esmu saslimis ar izsituma tīfu un dabūju nogulēt divus mēnešus uz gultas. Es tiku ārstēts ar aukstām kompresēm, bet nekā nevarēja nodzīt temperatūru. Es sāku šad un tad pat murgot. Tad mani ielika aukstā vannā, un tad temperatūra nokritās zem normālā. Māte nobaidījās un lika atsaukt ārstu. Visu laiku viņa mani ārstēja pati, bez ārsta palīdzības, jo viņa bij liela piekritēja Kneipa metodei.
        Ārsts konstatēja, ka krīze ir pāri un ka zemā temperatūra ir vājuma sekas. Viņš parakstīja tikai kamparu sirds stiprināšanai. Nu atveseļošanās gāja diezgan sekmīgi, lai gan pagāja vesels mēnesis, kamēr es cik necik tiku pie spēka.
              Pa to starpu vācu karaspēks bij izvācies uz citu vietu, un mēs varējām dzīvot pilnā mierā. Bij grūti tomēr saimniekot, jo nepietika zirgu, un arī darba spēka bij maz. Te vienu dienu vācieši atveda divus zirgus un piedāvāja tēvam pirkšanai.
Viņi stāstīja, ka tie esot kara laupījums un karaspēkam nevajadzīgi. Tēvs arī nopirka, kas bij liels atspaids saimniecībā. Kādu vakaru vācieši vēl atveda vienu zirgu, un tēvs to arī nopirka. Pēc kādas nedēļas ieradās lauku žandarms kareivja pavadībā un pateica, ka tie divi zirgi, kurus tēvs pirmos bij nopircis, ir karaspēka zirgi, kurus dezertieri bij nozaguši.
Tad viņi zirgus paņēma, naudu, saprotams, neatmaksājot.
           Pēc pāris dienām, vienu vakaru, atkal ieradās divi kareivji, kuri uzdevās viens par hauptmani un otrs par tā sulaini - "denčiku". Tas hauptmanis teica, ka viņš meklējot vienu karaspēkam nozagtu zirgu, un nolasīja zirga pazīmes. Tās sagājās ar tā zirga pazīmēm, ko tēvs bij pircis no vāciešiem. Viņš teica, ka viņam zirgs jāņemot tūlīt līdz un arī tēvam un man jāejot viņam līdz. Māte sāka lūgties, un tad viņš atļāva mums palikt ar noteikumu, ka mums otru dienu jāierodas Jelgavas pilī un jāziņo, ka tāds un tāds hauptmanis mūs ir sūtījis. Mēs to arī apsolījām un otru dienu braucām uz Jelgavu. Nonākuši pilī, mēs velti izmeklējāmies to nodaļu, ko hauptmanis bij uzdevis. Arī tādu hauptmani neviens nepazina. Bij skaidrs, ka mēs bijām apkrāpti, jo tie divi bij strādājuši kopā ar zirga pārdevējiem, no kuriem viņi bij dabūjuši zirga pazīmes. Nu arī pēdējais zirgs bij prom, kā arī par to maksātā nauda. Mēs nu, atviegloti, ka mums nekāds sods nedraud par zirga pirkšanu, bet arī tukšām rokām pārbraucām mājās.
            Tanī laikā attiecības starp vācu karaspēku un latviešu valdību arvien vairāk saasinājās. Uz Rīgu satiksme bij slēgta, un uz turieni varēja tikt tikai ar kuģīti no Jelgavas. Pa ceļam visi pasažieri tika kontrolēti no vācu karaspēka gandrīz katrā piestātnē. Viņi arī skatījās, ka netiek kādi produkti vesti uz Rīgu pārdošanai. Brauciens uz Rīgu ilga divpadsmit stundas un vēl vairāk. Es arī pāris reizes tiku tādā ceļā uz Rīgu braucis, jo Neugebauers man rakstīja, ka vācieši atdodot no boļševikiem atņemtās mantas. Tā kā man arī bij paņemts pulkstens, nazis un naudas maks, tad es šīs mantas gribēju dabūt atpakaļ, bet man tomēr nelaimējās un es nekā nedabūju.
          Tajā rudeni Gustis apprecējās, paņemdams par sievu Kubliņu saimnieka meitu Annu Kliederi. Kāzas bij pavisam klusas, tanīs piedalījās tikai brūtes vecāki ar saviem bērniem un mēs visi.
        Arī Leksis ar sievu bij no Rīgas ar zirgu atbraucis. Viņš dienēja latviešu štābā un no vāciešiem bij dabūjis caurlaidi.
Uz tās pamata viņš arī bez kādām klizmām bij varējis atbraukt. Kāzās bij vēl Olga un Alma, viņas bij atbraukušas jau agrāk palīdzēt Mathies tantei. 
Laulības notika mājās, un laulāja Zaļāsmuižas mācītājs Heincis. Krēslai iestājoties, katrs brauca uz savām mājām, jo, tumsai iestājoties, neviens nevēlējās satikties ceļā ar bermontiešiem.
Zaļās muižas mācītājs Heincs.

            Vienu svētdienas vakaru pie mums Stedelniekos ierādās četri bermontieši un prasīja ēst. Kamēr viņi vēl ēda, atnāca kaimiņš Vecmanis no Lāčiem un uztraukts stāstīja, ka bermontieši ejot apkārt laupīdami. Bermontieši, pamanījuši, ka kāds ir atnācis, tūlīt iesauca kaimiņu iekšā un noprasīja, kādas vajadzības pēc viņš ieradies. Vecmanim ar vācu valodu gāja pagrūti, un mans tēvs vāciešiem iestāstīja, ka kaimiņš atnācis aprunāties dēļ kulšanas.              Tad bermontieši kaimiņu līdz ar mani un tēvu izveda ārā aiz dārza uz pļavas un, atstājuši mūs viena kareivja uzraudzībā, atgriezās dzīvojamā mājā izdarīt kratīšanu, pie kam mātei vajadzēja viņiem sekot. Viņi bij sākuši revidēt skapjus un kumodes, un patlaban bij gribējuši uzlauzt rakstāmgaldu, kad atskanējis šāviens, un lode cauri griestiem bij nokritusi istabā. Bermontieši ļoti nobijušies un pa kaklu un galvu atstājuši māju, paņemot līdzi vienu pulētu koka kastīti ar fotogrāfijām, domādami laikam, ka tur ir kādas vērtības. Viens no kareivjiem atskrēja pie mums un uztraukts sačukstējās ar mūsu sargu un kaut ko teica par "russen, russen", un aizskrēja, atstājot mūs stāvot. Vēlāku noskaidrojās, ka viens no viņiem bij uzgājis uz mājas augšas un viņam, uzlaužot augšistabas durvis, bij gājuse vaļā šautene, kas izsaukuse paniku viņu starpā. Otru dienu paņemtā kastīte, atlauzta, atradās uz lauka.
               Pāris nedēļu pēc tam iesākās bermontiešu atkāpšanās. Vienu pēcpusdienu iebrauca viens virsnieks un paziņoja, ka pēc stundas ieradīsies viena kolonna nakti pārgulēt. Mēs tad steidzīgi visus zirgus aizvedām uz lauku šķūni un ielikām starp durvīm, tās no iekšpuses aizkraujot ar labību, lai izskatītos, ka tur viss pilns ar labību. Tad arī vakarā sabrauca un sajāja pilna māja ar karaspēku. Zirgus novietoja stallī un govju kūtī, un arī deputātu vīru kūtis. Ar cilvēkiem bij arī visas malas pilnas. Citi pat gulēja kūtī govju kastēs un stallī zirgu redelēs. Viņiem bij līdzi arī divas meitas, kuras viņu kavalieri ieguldīja meitu gultas ķēķī un paši nogūlās blakus, tā kā meitām vajadzēja pārgulēt mūsu ēdamistabā. Virsnieki novietojās lielajā istabā.
             Otru rītu agri, kamēr bermontieši vēl gulēja, mēs padzirdījām savus zirgus un nolikām viņiem barību, lai viņi būtu mierīgi, un tad satraukti gaidījām, kas tālāku notiks.
Māte virsniekiem bij pagatavojuse brokastis, un tēvs gāja pie viņiem parunāt, lai tie pavēl saviem ļaudīm neko neaiztikt.
             To tie arī apsolīja un izdarīja. Paēduši brokastis, viņi ar steigu rīkojās uz braukšanu. Viņi vēl nebij mājas atstājuši, kad ienāca trīs jauni kareivji un sāka grozīties pa pagalmu. Tiklīdz kolonna bij māju atstājuse, kad šie kareivji uzstāja, lai viņiem dotu zirgus. Tēvs pateica, ka zirgu nav, izņemot vienu klibu ķēvīti un pāris kumeļu. Viņi paši tad gāja stallī pārliecināties un lika klibo ķēvīti aizjūgt atsperu ratos, un lielākajam kumeļam pieprasīja sedlus. Tad viņi uzstājās, lai dod naudu. Tēvs divas paciņas naudas bij paslēpis aiz bufetes skapja. Vienu no tām viņš izņēma un tiem iedeva. Otru paciņu viņi paši paņēma, atstājot Jelgavas pilsētas naudu un paņemot tikai vācu naudu. Viņi vēl paņēma podu ar medu un kastīti ar sapresētu sviestu un ielika tos ratos. No klēts paņēma pusmaisu bīdeļmiltu, tad apsegloja lielāko kumeļu, kurš bij tik lēns, ka ļāvās to izdarīt. Divus jaunākos palaida vaļā, viens atskrēja atpakaļ uz stalli, bet otrs aizskrēja viņiem līdzi. Viens kareivis uzkāpa uz kumeļa, un pārējie iesēdās ratos un aizbrauca pa lauku uz Būtulu pusi. Viss karaspēks virzījās uz Dobeles pusi un tālāku uz Liepāju, jo cauri leišiem tie vairs netika. Tās latviešu meitas, kas bermontiešiem bij braukušas līdzi, kā vēlāk dzirdēja, bij atstātas pie robežas likteņa ziņā.
               Otru dienu priekš pusdienas ieradās pie mums latviešu kareivji. Tie uzstājās ļoti bravūrīgi un dēvēja mūs par vācu piekritējiem, jo apkārtējie iedzīvotāji bij viņiem stāstījuši, ka mans tēvs ir mājās palicējs un vācu draugs, un ar vācu palīdzību ticis bagāts. Kad mans tēvs viņiem aizrādīja, ka arī viņa dēls ir latviešu armijā, un apprasījās, no kādas vienības viņi ir, tad tie drusku aprāvās un palika pieklājīgāki. Paēduši, pie kam viņi visu laiku uzturējās ķēķi, neklausīdami aicinājumam nākt tālāk dzīvojamās telpas, viņi paģērēja šķūtis un trijos pajūgos nobrauca uz Bukaišiem.  
            Vēlāku citas karaspēka daļas apmetās Lielplatones muižā un apkārtējās mājās. Vēlāku izrādījās, ka no vienības kareivjiem daži bij izlaupījuši mūsu bites kādas 30 saimes, no pavisam 50 stropiem. Pavasarī kāds no vietējiem vēl izlaupīja kādus piecus stropus. Ar to tad tēva bišu drava sāka nīkuļot un negāja vairs uz augšu.
                Latviešu valdība izsludināja mobilizāciju, kurā mans gada gājums netika iesaukts, bet tikai reģistrēts. Sāka organizēt arī vietējo policiju, policisti bij atsvabināti no iesaukšanas. Es ar Gusti iestājāmies policijā. Man tika ierādīta viena puse no Lielplatones pagasta un brālim puse no mūsu pašu pagasta. Katrā pagastā bij divi policisti, un policijas iecirknis atradās turpat Lielplatones muižā. Turpat arī novietojās iecirkņa komandants, kapteinis Aleksandrofs. Viņš meklēja rokā visus Latvijas valdības pretiniekus. Par tiem skaitījās lielinieku piekritēji un, galvenokārt, vācu piekritēji. Pie viņa varēja katrs ierasties un uzdot šādus valdības pretiniekus, un, balstoties uz šiem ziņojumiem, ļaudis tika apcietināti un palika apcietinājumā, kamēr viņu lietas noskaidroja.
                Kādu dienu marta sākumā es ar Gusti bijām policijas iecirknī Lielplatonē, kad priekšnieks mums pavēlēja tur gaidīt, kamēr viņš ar citiem policistiem atgriezīsies no izbraukuma. Pēc vairākām stundām viņi atgriezās un paziņoja, ka viņi kopā ar komandantu ir bijuši kratīt mūsu māju, jo tēvs esot apsūdzēts par vācu piekritēju. Komandants tēvu esot apcietinājis, un es, abi ar Gusti, līdz lietas noskaidrošanai tiekam atstādināti no policijas dienesta. Mums tūlīt bij jānodod šautenes un apliecības, un tad mūs atlaida.
                 Mājās bij izkratītas visas malas, jo tēvs bij arī apsūdzēts par to, ka viņš vācu laikā pievācis izbēgušo kaimiņu mantas. Lielu centību pie kratīšanas bij izrādījis mūsu kaimiņš Vulfs no Ķidraucku Vilku mājām. Viņš skaitījās mūsu pagasta otrs policists. Viņš 1917. gada rudenī, pārnākot no vācu gūsta, vienīgi ar spieķi rokā, bij katru dienu nācis pie maniem vecākiem ēst pusdienas un vakariņas. Vecāki arī citādi bij viņam palīdzējuši gan ar sēklu, gan inventāru un istabas iekārtu. Viņš arī bij gribējis precēt manu māsīcu Olgu, kura toreiz uzturējās pie maniem vecākiem. Vēlāku gan viņš apprecēja Lielplatones Strautnieku vienīgo meitu, māju mantinieci. Viņš bij rakstnieka Vulfa brālis.
                Kratīšana nekādus rezultātus nebij devuse. Tad, paņemot līdzi dažas vecas vēstules, kā arī Lekša kareivja šauteni, kuru tas bij atstājis mūsmājās, un tēva medību bisi līdz ar tēvu pašu, aizbraukuši uz Lielplatoni. Otru dienu tēvs ar vienu komandatūras kareivi atsūtīja ziņu, ka viņš otru dienu tiks pārvests uz Jelgavas cietumu. Lai tad nu es vai Gustis no rīta ierodamies Lielplatonē ar pajūgu, jo varot gadīties, ka apcietinātie tiekot kājām sūtīti uz Jelgavu. Lai paņemot līdz arī kādu deķi, ķiseni un kaut ko ēdamu. Es aizsūtīju Gustim ziņu, lai brauc otru dienu uz Lielplatoni, bet pats tūlīt rīkojos braukt uz Rīgu pie Lekša. Bij jābrauc ar zirgu, jo vilcieni tad vēl negāja.
               Sajūdzu zirgu vieglajās kamanās un septiņos vakarā izbraucu no mājām. Pa ceļam nekur neapstājies, es trijos no rīta nokļuvu Rīgā. Visā ceļā starp Jelgavu un Rīgu, izņemot pāris braucējus, kas pie Olaines baroja savus zirgus, es nesatiku neviena cilvēka. Es nobraucu tieši pie Lekša un zirgu novietoju turpat mājas sētā. Leksis toreiz strādāja Ārlietu ministrijā, kur viņš skaitījās vienas nodaļas vadītājs. Es viņam tūlīt izstāstīju, kā mums mājās iet, un viņš solījās tūlīt braukt man līdz uz Jelgavu un panākt tēva atbrīvošanu. Kamēr viņš dabūja atvaļinājumu no darba un tika pie ģenerāļa Baloža, no kura viņš dabūja tēva atbrīvošanas pavēli un rakstu Jelgavas komandantam, bij jau vēla pēcpusdiena.
                 Ja vēl gribēja tanī pašā vakarā kaut ko izdarīt, tad bij ļoti jāsteidzās.
Kamanu ceļš bij labs un šoseja brīva, un mēs četrās stundās nobraucām līdz Jelgavai. Leksis tūlīt gāja meklēt Jelgavas komandantu, lai panāktu tēva atbrīvošanu. Pēc pāris stundu skriešanas viņam tad arī laimīgi izdevās panākt tēva atbrīvošanu, un viņi abi atnāca pie māsīcas Almas, kur es uz viņiem gaidīju. Tur drusku uzēduši, mēs posāmies uz mājām, kur māte lielā nepacietībā un ilgās uz mums gaidīja.
                    Otru dienu es Leksi aizvedu uz Lielplatoni pie komandanta, no kura viņš pieprasīja un dabūja atpakaļ pie kratīšanas paņemtās mantas. Tēvs vēlāku Leksim izstāstīja par neciešamiem apstākļiem, kādi valdīja pie Lielplatones komandanta. Visi apcietinātie, kā vīrieši, tā sievietes, tika turēti kopīgās telpās un arī ārā savu vajadzību kārtošanai tika vesti reizē. Lielākā daļa apcietināto tur bij novietoti uz denunciācijas pamata un turēti tur vairākas nedēļas, un pratināti zem visādiem draudiem. Sakarā ar Lekša ziņojumu Rīgā, kā arī vairākiem bijušiem apcietinātiem iesūtot kopīgu sūdzību Iekšlietu ministrijā, komandants Aleksandrofs tika atcelts. Pašas komandantūras arī tika likvidētas.


Zemgales dzimtas  sendienu stāsts.                                                                  Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
10. turpinājums

                         Kroņa-Vircavas krāj un aizdevu kase, kurā mans tēvs bij viens no direktoriem bij nopirkusi priekš kara namu Jelgavā un pānākuse uz turieni. Bet, tā kā viņai pēc vecajiem krievu likumiem nebij tiesības iegūt īpašumu, tad kases direktori bij vienojušies, ka nams, līdz lietas nokārtošanai, tiek pirkts uz mana tēva vārda. Pa kara laiku visi kases valdes vīri, izņemot manu tēvu, bij izbēguši, un kase vairs nedarbojās. Mans tēvs pārvaldīja šo namu, iekasēja īres naudas un lika izdarīt nepieciešamos remontus. Nams bij karā arī cietis, galvenokārt jumts, un visas rūtis bij izbirušas. 
           Pēc kara, atkal visiem pārrodoties, kase atsāka darbību un gribēja pārvest namu uz sava vārda. Bet citi direktori nekā nevarēja saprasties ar manu tēvu. Tēvs pastāvēja, ka kasei papriekš jānokārto saistības ar viņu. Mans tēvs bij izlicis priekš šī nama diezgan daudz naudas, kā arī kārtojis maksāšanas termiņus, jo kase pie pirkšanas bij tikai vienu daļu iemaksājuse un pārējo apņēmusēs nomaksāt pa termiņiem. Arī pie pirkšanas iemaksas tēvs daļu naudas bij aizdevis no sevīm, bet, tā kā to tā nevarēja kases grāmatās ievest, tad tēva aizdotā nauda tika ievesta kā nama uzturēšanas nauda. Tagad pie norēķināšanās nekādi nevarēja galus savest kopā, un mans tēvs sarūgtināts izstājās no valdes. Drīz pēc tam arī citi direktori izstājās, un tika ievēlēta jauna valde. Tā uz ātru roku lietu gribēja nokārtot tiesas ceļā, bet sūdzība ievilkās, un pēc kādiem divpadsmit gadiem, nesagaidot tiesas spriedumu, kase labprātīgi vienojās ar manu brāli Leksi, kura īpašumā pa to laiku nams bij pārgājis.                           Mans tēvs šo izlīgumu vairs nepiedzīvoja, jo bij jau vairāk kā gadu priekš tam miris.
                Šis nama process tēvam sagādāja daudz nepatikšanu un klapatu un pēc viņa nāves arī mums, viņa dēliem, jo kases advokāti visādi centās mūs spīdzināt un iebaidēt. Starp citu, viņi bij dabūjuši cauri, ka uz manām, tā arī uz Gusta mājām caur tiesu tika uzlikts nodrošinājums. Pēdējos gados, kad tēvs vairs nespēja, kā arī pēc viņa nāves, es pārvaldīju šo namu un kārtoju visas lietas, pārpalikušo īres naudu katru mēnesi nosūtot Leksim. Pēdīgi es arī vēl iekasēju priekš viņa to naudu, ko kase bij nolīguse tam izmaksāt.
              Pēc kara tēvam bij arī visādas citas nepatikšanas. Ļaudis pēc kara atgriezās mājās, pa lielākai daļai tukšām rokām, un, zinādami, ka manam tēvam ir nauda, nāca pie viņa un, visādi glaimodami un iztapdami, lūkodami no viņa dabūt aizņēmumu. Tēvs arī labprāt viņiem aizdeva un pie tam bez kāda nodrošinājuma, vienīgi prasot parakstu par naudas saņemšanu. Lielākā daļa arī naudu kārtīgi atmaksāja. Viens otrs tomēr liedzās naudu atmaksāt un palika par tēva ienaidnieku. Tēvs negribēja iet pie tiesas, un tā šie parādi palika nesamaksāti. Daži kaimiņi atkal tēvu iesūdzēja par viņu mantu piesavināšanos, lai gan pie tiesas izrādījās, ka šīs sūdzības ir nepamatotas, šīs lietas tomēr bij ļoti nepatīkamas. Vispārīgi, pagasta iedzīvotāji skatījās uz mājās palicējiem kā zagļiem un ierāvējiem.
              Pamazām tomēr dzīve ievirzījās normālās sliedēs, un valsts saimnieciskā dzīve gāja savam uzplaukumam pretī. Tika izdota jauna zemes reforma, ar kuru visas muižas tika atsavinātas un sadalītas jaunsaimniecībās, pa 30 pūravietu katrā. Bijušajiem muižu īpašniekiem tika atstāti muižu centri ar 50 pūravietu kopplatībā.
Tad sākās drudžains būvēšanas un saimniecību iekārtošanas laikmets.
                  Valdība izdod dažādus likumus lauksaimniecības atbalstam un stabilizēšanai, kuru izmantošanai tiek dibinātas visādas biedrības un organizācijas. Tēvs kopā ar kaimiņiem nodibina krejošanas punktu-pienotavu "Lācis" un zirgaudzētavas biedrības Platones pagasta nodaļu. Krejotavas punkts mums bij visai parocīgs, jo piens bij tagad jāved tikai līdz tuvākajam kaimiņam "Lācim".
                 Bij, arī pēc kara uzpeldējušas visādas privātas krejotavas un piena savākšanas punkti, bet tās tomēr nevarēja, kauč kā, pastāvēt un nonāca maksāšanas grūtībās, un beigās bij grūtības naudu par nodoto pienu iekasēt. Nodibinot zirgaudzēšanas biedrības nodaļu, bij iespējams dabūt vaislas ērzeli stacijas ierīkošanai. Mans tēvs tad tādu staciju ierīkoja mūsmājās, dabonot no valdības vienu Oldenburgas sugas ērzeli.
               Vēlāku tomēr izrādījās, ka šī suga mūsu apstākļos nevisai noderēja, jo bij par izsmalcinātu un nenorūdītu. Vēlāku tēvs pats nopērk vienu amerikāņu rikšotāju ērzeli, bet arī tas neatbilda mūsu apstākļiem, jo bij par strauju un par daudz vieglu uzbūvi. Bij grūti atrast mūsu apstākļiem pilnīgi piemērotu sugu. Mums vajadzēja priekš mūsu smagās māla zemes druknus un stiprus zirgus, bet pie tam arī labus un izturīgus rikšotājus, lai varētu tikt uz divdesmit četri kilometri atstato Jelgavu. Ideāli mūsu apstākļos bij no Krievijas ievestie zirgi, kuri bij ar krievu rikšotāju asins piejaukumu. Bet pēc kara no Krievijas zirgus vairs nevarēja ievest, un Latvijā arī neatradās neviena krievu rikšotāju sugas ērzeļa.
X

                  Tēvs, savā dzīvības laikā, nokārto mantošanas tiesības saviem dēliem. Leksim tiek, ar pirkšanas un pārdošanas līgumu, nodots Jelgavas nams, kas savā laikā tika pirkts Kroņa-Vircavas krāj- aizdevu kasei. Gustis dabon dāvināšanas ceļā Jaun-Ērgļus, un es dabonu pirkšanas un pārdošanas līgumā Stedelniek-Kāpostus. 
                    Paliek nenokārtots mātes īpašums Stedelniek-Stenči, kurus es nevaru dabūt savā īpašumā, jo pēc Latvijas jaunajiem likumiem katrs var turēt sava īpašumā tikai vienu saimniecisku vienību. Pēc mātes nāves viņas īpašums, uz mutiska testamenta pamata, pāriet mana dēla Indriķa īpašumā un līdz viņa pilngadībai paliek manā pārvaldīšanā.
             Tēvs pāris gadus priekš kara nopērk vēl vienu namu Jelgavā Valķu un Jāņa ielas stūrī. Nams ir fachverķa divstāvu būve.
                 Tēvs, to pirkdams, cerēja uz lielām lietām, kuras tomēr nepiepildījās. Nams atradās zirgu tirgus laukuma tuvumā, un tika runāts, ka uz turieni pārcels tirgus laukumu, kas tagad atradās Jelgavas centrā, bet tas projekts palika neizpildīts. Nams atradās diezgan nomaļus un tika apdzīvots no nabadzīgiem ļaudīm, un tēvam labsirdības dēļ bij grūti īres iekasēt. Pēc kara viņš namu pārdeva, un jaunais īpašnieks pēc pāris gadiem to pārdeva vienam žīdam par desmit reiz dārgāku cenu. Tēvs meklēja pirkt vienu citu namu izdevīgākā vietā, bet viņam nelaimējās, un tas nodoms paliek neizvests.
                 Pēc kara viņš iepazīstas ar vienu vidzemnieku, kurš pēc kara ir pārcēlies uz mūsu pagasta Jaunzemju mājām par rentnieku. Jo Vidzemē, kur viņš bij bijis par muižas rentnieku, viņam savu rentes vietu vajadzēja atstāt. Vidzemē uz ātru roku nevarēdams sev piemērotu, rentes vietu atrast, viņš caur avīžu sludinājumu bij nonācis mūsu pagastā. Viņš pārceļas uz Jaunzemjiem ar pilnu inventāru. Jēkabs ir diezgan izglītots un apķērīgs cilvēks un prot manam tēvam tuvoties un iemantot viņa uzticību. Viņš pierunā manu tēvu taisīt kopīgu malkas andeli, kura labi izdodās un atmaksājas.
              Mans tēvs dod vajadzīgo naudu, un Jēkabs izgādā attiecīgās atļaujas un izdara malkas pirkšanu un sastrādāšanu, kā arī noorganizē izvešanu uz Meitenes staciju, no kurienes tā pa dzelzceļu tiek sūtīta uz Vāciju. Torņakalnā tiek noīrēts malkas laukums, no kura malku pārdod. Vienīgi pie malkas izvešanas no meža un vagonu kārtošanas stacijā, kā arī pie malkas pārdošanas Rīgā, es viņam gāju palīgā. Peļņa tika dalīta uz pusēm, kas katram iztaisīja apmēram tūkstots latu.




Zemgales dzimtas sendienu stāsts.                                                          Leonards Šūlmanis

ŠŪLMAŅU DZIMTAS CHRONIKA
11. turpinājums. 

              Uz Jaunzemjiem skaitās trīs mantinieki, un, lai naudu labāki sadalītu, viņi nolemj, mājas pārdot, un Jēkabam tā vieta ir piepeši jāatstāj. Nevarēdams ātrumos rentes vietu sameklēt, viņš ir spiests pieņemt pusgraudnieka vietu Lielplatones-Baukšķeniekos, kuri atrodas mums gandrīz kaimiņos. 
                   Šī vieta ir pulka mazāka, jo Baukšķenieki ir sadalīti uz pusēm starp brāli un māsu. Tur nu nav rūmes visam inventāram un lopiem. Pārdot viņš negrib, jo viņš grib kaut kur nopirkt mājas, un tad inventārs un lopi būs vajadzīgi. Tēvs paņem no Jēkaba viņa jaunlopus, vaislas kuili un ķēžu suni, ka arī daļu inventāra. Jēkabs sameklē Mežamuižas pagastā divas mājas, kas ir pārņemtas no Zemes fonda un ir lēti dabonamas pirkt. 
               Jēkabs grib pirkt vienu no šīm mājām un pierunā tēvu pirkt otras mājas. Tēvs ir ar mieru un domā tās pirkt priekš Lekša. Bet izrādās, ka ir izdots likums priekš Zemes fonda īpašumiem, ka to rentniekiem ir pirmpirkšanas tiesības. Tās viens no rentniekiem izmanto, un no pirkuma nekas nesanāk.
             Jēkabs nevilšus dabon zināt, ka Paitēnu mājas tiek pārdotas par trīsdesmit tūkstots latiem. Tur mazākais ir vajadzīgi desmit tūkstots latu, skaidrā naudā, kā Jēkabam nav. Mans tēvs nolemj viņam to naudu aizdot. To viņš arī izdara, aizdodot šo naudu atkal pret vienkāršu parāda zīmi. Jēkabs apņemas, katru gadu maksāt procentes par šo naudu, ko, viņam par godu jāsaka, viņš kārtīgi pilda un pēdīgi samaksā arī kapitālu, to gan tikai pēc tēva nāves atdodot man. Jēkabs ir atraitnis ar diviem dēliem, un saimniecību vada ar algotas saimnieces palīdzību. Viens dēls viņam studē par ārstu un nodarbojas ar sportu, otrs apmeklē skolu Rīgā, bet vēlāku Jelgavā. Tam ar mācīšanos neveicas, un viņš pārnāk pie tēva un palīdz saimniecībā.
            Otru gadu pēc mājas pirkšanas Jēkabs apprec Kubliņu meitu Olgu, tā kļūstot Gustim par svaini. Šinī laulībā viņiem piedzimst meita Zenta. Jaunākais dēls nevar ar tēvu saprasties un pāris gadu pēc tēva kāzām apprec viena jaunsaimnieka meitu Vircavas pagastā pret tēva gribu,un aiziet dzīvot pie sievas. Pēc pāris gadiem viņš no sievas šķiras un aiziet dzīvot uz Rīgu. Otrs dēls arī apprecas, pret tēva gribu, jo tēvs gribētu, lai viņš prec savu pirmo iecerēto, kas viņam palīdzējuse izstudēt, bet dēls apprec vienu sportisti un atklāj Rīgā ārsta kabinetu.
                 Jēkabam nopērkot Paitēnus, tur ir tikai kleķa lopu kūts un dzīvojamās mājas kleķa sienas. Paitēni bij karā no krievu karaspēka nodedzināti. Jēkabam nu bij ko rauties diezgan. Vispirms viņš sāk celt dzīvojamo māju fachverķa būvē, ar skārda jumtu.
Savu sievu Olgu viņš ieved Paitēnos, kad tur ir tikai divas istabas vienā mājas galā apdzīvojamas. Ar laiku viņš saved mājas priekšzīmīgā kārtībā, uzceļ šķūni, klēti un kūts piebūvi. Ieaudzina labu ganāmpulku ar Latvijas brūnajiem lopiem, daļu lauku drenē un ierīko mākslīgās ganības. Dzīvo ļoti labi līdz sarkano ienākšanai, kad tiek no mājām izlikts, tur tiek ierīkots zirgu punkts. Govis tiek novietotas Vircavas pagasta Pētermuižā, kur ir ierīkots lauksaimniecības izmēģināšanas punkts. Jēkabs pats ar ģimeni apmetas pie Gusta Jaun-Ērgļos. 
              Vāciešiem ienākot, viņš dabon mājas un lopus atpakaļ un saved saimniecību kārtībā. Pēc otrreizējās sarkano ienākšanas viņš paliek mājās un vēlāku apmetas pie meitas Zentas uz dzīvi, kura ir dabūjuse vietu vienā mežniecībā Jelgavas tuvumā par sekretāri. Pēdīgos gadus Jēkabs pavada uz gultas, jo viņa sirds slimība ir pasliktinājuses, ar kuru viņš jau sen slimoja. Viņš tiek kopts no sievas Olgas un mirst piecdesmitos gados, astoņdesmit gadu vecumā.
                Jēkabnieku ( Ūziņu) Jekstu mājās dzīvo un saimnieko Stūrīt kundze ar savu māti. Viņa arī ir mājās palicēja, un viņai, tāpat kā manam tēvam, ir daudz jācieš no apkārtējiem iedzīvotājiem. Arī viņa tiek apcietināta no komendanta Aleksandrova un turēta Lielplatonē. Vēlāk viņa nāk pie mana tēva pēc padoma un kopīgi pārrunā, kādi soļi būtu sperami komendanta Aleksandrova lietā.
            Stūrīt kundze ir ļoti enerģiska sieviete, labi izglītota, pārvalda krievu, vācu un franču valodas. Viņa arī ir asa un neiecietīga un atrodas saspīlētās attiecībās ar saviem kaimiņiem un pagasta valdi. Pēc kara viņai nomirst māte, un viņa paliek viena pate savā saimniecībā. Pēc kara saimnieciskie apstākļi ir diezgan grūti, un vienai sievietei nav viegli ar visu tikt galā. Savas asās dabas dēļ viņa arī nevar sadzīvot ar saviem strādniekiem, un biežā strādnieku maiņa nedod nekādu labumu saimniecībai. 
              Ar strādniekiem vispārīgi pēc kara ir grūti, jo ir liels darba spēka trūkums, jo liela daļa vietējo strādnieku ir palikuši par jaunsaimniekiem, un arī viņu bērni vairs neiet citur strādāt. Tagad jāiztiek ar iebraucējiem no Latgales un Polijas, kā arī no Lietuvas. Viņi lielāko tiesu ir sezonas strādnieki, un mūspuses darba paņēmieni un ierašas, viņiem ir svešas.
           Stūrīt kundze pēc kara ir likusēs uz zirgkopību, lopkopību un putnkopību, bet viņai nav izpratnes par šo nozaru būtību.
             Viņa domā, ka vajag audzēt labi daudz visa kā, un tad jau varēs gūt panākumus, atstājot novārtā sugas izlasi un uzlabojumus, kas ir pirmais noteikums lop- un putnkopībā. Viņa ir saaudzējuse par daudz zirgu, govju un arī putnu un neaprēķina, ka tādu vairumu dzīvnieku viņas saimniecība nevar nest. Arī viņas priekšstrādnieks nav nekāds labais saimnieks, un tā saimniecība sāk iet uz leju. Jāsāk ir aizņemties nauda no bankām mākslīgo mēslu un pavasara sēklas iegādei, jo daudzie lopi un putni pa ziemu sēklu noēduši. Domātie ienākumi no sugas lopiem neienāk, jo tie neatbilst tirgus prasībām un neatrod pircējus.                         Audzētājas acīs tie visi ir augstas kvalitātes un viņai visi mīļi, un tā nelabprāt no viņiem šķiras. 
          Ar laiku saimniecība nonāk maksāšanas grūtībās, un mājas tiek noliktas izūtrupēšanai. Ar vienu otru aizņēmumu ūtrupes termiņi tiek pagarināti, bet tas jau vairs to lietu nevar glābt, tā katastrofa tiek drusku pagarināta. Reiz es iegriezos pie viņas, lai apprasītos, vai viņai nevar izpalīdzēt ar lopbarību, jo viņai aprīļa sākumā vairs nebij ko lopiem dot ēst. Pie tās reizes es viņai ieteicu mājas atdot par parādiem kādam, kas viņai apsola, vēl bez tam, rūmi un maizi. Viņa teica, ka par to arī esot domājuse, bet viņa nevienam neuzticoties, un tad viņa savas mājas piedāvāja man. Tā kā es, savu priekšlikumu ieteikdams, par tādu iznākumu nemaz nebiju iedomājies, tad es viņai tā arī pateicu.
          Pie atvadīšanās viņa teica, lai es tomēr mājās ar savējiem aprunājoties un tad dodot viņai ziņu.
              Atgriezies mājās, aprunājos ar tēvu, un nācām pie slēdziena, ka būtu diezgan izdevīgi bez tūlītējas naudas iemaksas tikt pie viena nekustama īpašuma. Man, galvenais, patika, ka saimniecība atradās ļoti skaistā vietā uz Svētes upes krasta. Ēkas bija celtas upes krastā, un saimniecībai bij arī pašai savi meži. Es aizbraucu uz Jekstiem painteresēties par parādu lielumu, kas izrādījās stipri lieli un ierēķinot vecsaimnieces deputātu, faktiski pārsniedza mājas vērtību. „Jeksti" bij simts divdesmit pūrvietu lieli, ar deviņdesmit pūrvietu aramzemes.
             Cits bij pļavas un mežs. Bet tā kā naudu nevajadzēja tūlīt maksāt, jo bij jāpārņem tikai banku parādi un dažas citas saistības, tad mēs tomēr, skaistās vietas vilināti, iegājām uz šo darījumu. Jekstus ieguvām uz manas sievas vārda. Tēvs vairs neko tuvāku par šo lietu neinteresējās, un visas maksāšanas un saimniekošanas kārtošana gūlās uz maniem pleciem. Jekstus ieguvu 1932. gadā un jau pēc četriem gadiem tos atkal pārdevu.


Ūziņu "Jekstu" mājas.


Stūrīškundzes bēres Jekstos.



            Ar smagajiem darbiem raujoties, tēvs vispārīgi bij sabojājis savu veselību. Viņš slimoja ar bronchītu, kas viņam sagādāja diezgan grūtību. Beidzot viņš vairs nevarēja nekā strādāt un pat ejot pietrūka elpas. Viņš aizbrauca uz Rīgu pie viena slavena plaušu ārsta, kas viņu izmeklēja, parakstīja zāles un pateica, ka, ja viņam kas dzīvē esot kārtojams, tad lai to izdara.
                Tēvs nu pavisam sašļucis pārbrauca mājās un nekā vairs nezināja, ko iesākt. Tanī laikā Vilcē praktizēja ārsts Pēkulis, par kuru sāka izplatīties ziņas, ka esot labs ārsts. Māte pierunāja tēvu, lai viņš mēģina aizbraukt pie tā, varbūt, ka viņš var līdzēt. Tēvs tad arī aizbrauca pie Dr. Pēkuļa un izstāstīja tam savas bēdas. Tas viņu mierina, ka tik traki jau nu nebūs, izmeklē viņu un paraksta zāles, un saka, lai pēc pāris nedēļām atkal atbrauc. Tēvs nu lieto tās zāles un jūtas stipri labāk. Pēc noteiktā laika viņš aizbrauc turpu, tas viņu atkal izmeklē un pasaka, lai lieto tik tās zāles, un viss būs labi. Tēvs tā arī dara, un tā slimība nekādas lielas grūtības vairs nerada. Beidzot viņam pat vairs nevajadzēja tās zāles dzert. 
                    Divdesmitos gados tēvu sāk mocīt pūšļa akmeņi, un viņš vairākus gadus lietoja visādas zāles pret šo kaiti, bet nekas daudz nelīdzēja. Viņš vispārīgi savā mūžā bij izmēģinājis visādas kūres. Tante Marija viņam kādreiz bij iestāstījuse, ka citronu sula ir ļoti veselīga. Kūre pastāvēja iekš tam, ka dzēra citronu sulu, sākot ar vienu citronu un katru dienu pavairojot pa citronam, līdz divdesmit pieciem citroniem, un tad pakāpeniski atkal atpakaļ līdz vienam citronam. Viņa bij ieteikuse tēvam dzert tēju no vīģēm, jāņumaizes un linsēklām katru dienu vienu krūzīti, kā labu līdzekli priekš krūtīm. Šī tēja bij ļoti nepatīkama dzert, jo bij ļoti gluma un stiepās. Tad vienu laiku tēvs dzēra egļu kosu tēju un arī dažas citas tējas. Cik tur labuma bij no visas šīs ārstēšanās, nezinu, bet nekādu ļaunu seku arī nebij.
                Vienu dienu pūšļa akmeņi bij iesprūduši un sagādāja tēvam nepanesamas sāpes. Es steidzīgi aizbraucu uz Jelgavu un ar auto atvedu ārstu Dargevicu, kurš, tēvu izmeklējis, paziņoja, ka jāizdara steidzīga operācija. Tad ar to pašu automašīnu tēvu, kopā ar ārstu, aizvedu uz Jelgavu un ievietoju Sarkanā Krusta slimnīcā, un otrā dienā Dr. Lācis izdarīja operāciju. Operācija izdevās labi, viņa skaitījās viena no smagajām operācijām, un arī tas apstāklis nāca par sliktu, ka tēvam jau bij septiņdesmit četri gadi. Bet, tā kā tēvs bij visu laiku kārtīgi dzīvojis, nebij ne dzēris, ne smēķējis un organisms bij veselīgs, tad viņš šo slimību labi pārcieta.
Pēc divi mēneši tēvs varēja atstāt slimnīcu. Slimnīcā viņam bij jāguļ visu laiku uz muguras, jo viņam caur griezumu pūsli bij ievadīta gumijas šļūtene, un bij jāuzmanās, lai viņa netiktu izrauta. Pārbraucot mājās, tēvam vēl nebij pilnīgi sadzijis operācijas griezums, tas vēl drusku suloja un bij jāliek zāles virsū un jānobindē. Man slimnīcā ierādīja, kā tas ir darāms, un tad es mājās tēvu apkopu divi reizes dienā. Pēc pāris nedēļām vaina bij sadzijuse, un tēvs nejuta nekādas sekas no operācijas.
                  Pa tēva slimības laiku es no sākuma katru dienu braucu uz Jelgavu tēvu apmeklēt, tad pārdienu un vēlāku retāki. Es no rīta agri izrīkoju darbus, tad azaida laikā steidzos kājām uz Briežu staciju un ar vilcienu braucu uz Jelgavu, pēcpusdienā ar vilcienu braucu atpakaļ. Tās bij grūtas un uztraukumu pilnas dienas...







*****









Pētot Šūlmaņu dzimtu, pārsteidza, ka tik daudzi dzimtas locekļi bijuši izglītoti, sabiedriski aktīvi un valdības novērtēti.
Piemēram, Leonarda tēvs Jānis Šūlmanis bijis aktīvs sabiedrisks darbinieks –

·         Kroņ-Vircavas Krājaizdevu sabiedrības dibinātājs un ilggadīgs direktors,
·         Ūziņu ugunsapdrošināsanas biedrības taksators, kādu laiku arī biedrības priekšnieks,
·         Vairākkārtējs Platones pagasta vecākais,
·         Platones zirgaudzētāju biedrības dibinātājs un nodaļas priekšnieks,
·         Vairāk kā 10 gadus tika ievēlēts un darbojās pagasta tiesā,
·         Darbojās kā magazīnas klēts klētnieks.
·         Devis līdzekļus Ūziņu Biedrību nama būvei.

 Zemkopis Nr.30 (23.07.1914.) ziņo, ka -
 Apbalvoti pagasta amata vīri - "Viņa Majestāte Kungs un Ķeizars 6. maijā š.g. visžēlīgi dāvājis šādiem Kurzemes pagasta vecākiem zelta medāli Annas lentā ar uzrakstu "par uzcītību" - Platones Šūlmanim".

Latvijas Zirgkopis Nr.2-3 (01.04.1933.

Jānis Šūlmanis no Stedelniekiem 04.03.1933. notikušajā Latvijas Zirgaudzētāju Biedrības gada
sapulcē tika ievēlēts par Goda biedru.


***

Ūziņu Biedrību nama pamata rēķinā 1912. gadā Stedelnieku Šūlmanis (Jānis) redzams kā pirmais naudas devējs / iemaksātājs nama būvei.





***




Autora brālis Leksis bija Aleksandrs Šūlmanis, augsta ranga Ārlietu ministrijas darbinieks, kā arī diplomāts, jurists (nošauts Rīgas Centrālcietumā 11.02.1941.)



         



1925.g. beidzis LU Tieslietu fakultāti.

Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķ.

1905.-1914.g. studējis RPI ķīmiju.

1915.-1917.g. iesaukts karadienestā Krievijas armijā.

No 1917.g. Vidzemes guberņas pārtikas valdes nodaļas vadītājs.

1918.g. decembrī iestājies Latvijas armijā.

1921.g. maijā atvaļināts.

DIENESTĀ LATVIJAS ĀRLIETU MINISTRIJĀ

no 1919.g. augusta līdz 1921.g. janvārim

ĀM Speciālo ziņu nodaļas vadītājs
1921.-1925.g. studējis LU. No 1925.g. bijis tiesu amata kandidāts, Rīgas apgabaltiesas papildu miertiesnesis. No 1929.g. jūnija Rīgas apgabaltiesas loceklis.


APCIETINĀTS 1940.g. 7.oktobrī. Uzrādīta apsūdzība 1940.g. 20.decembrī: 1919.g. cīnījies pret Sarkano Armiju; bijis Informācijas nodaļas vadītājs ĀM; paudis pretpadomju uzskatus. Pieprasīts tiesāt uz KPFSR KK 58 4, 13. p. pamata. Apcietinājumā Rīgas 1. cietumā, kur 1941.g. 11.februārī miris.


http://www.mfa.gov.lv/lv/Ministrija/vesture/4439/4484/



Aleksandrs Šūlmanis Platones pagasta Strupdeguņu kapos ap 1940. gadu bija izbūvējis sev un sievai īpašu kapa vietu, ar uzrakstu augšējā daļā -
"Piemini nāvi - neraudi - priecājies, mērķis ir sasniegts"!

Diemžēl, nekas neiznāca kā plānots un iecerēts...
Aleksandrs tika nošauts 11.02.1941. Rīgas Centrālcietumā, un atrasts- jūlijā, kopējā kapā..., arī viņa sieva šeit neatdusas.
Šajā celtnē šobrīd glabājas darbarīki kapsētas uzkopšanai.



***

Arī Leonarda brālis Gustavs Šūlmanis (Gusts) bija saņēmis valdības apbalvojumu -

1928.11.17.  Valdības Vēstnesis.
 Ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi apbalvots - 
16. Jelgavas aizsargu pulka Platones nodaļas aizsargs Gustavs Šulmans. 


***


Leonarda sieva Irmgarde Šūlmane 1929. gadā tika apbalvota ar TZO Goda zīmi –
1929. gadā - "Dzelzceļa virsvaldes administratīvās daļas mašīnrakstītāja - valodu pratēja Irmgarde Šūlmanis apbalvota ar Triju zvaigžņu ordeņa Goda zīmi (3. saraksts).


Irmgarde darbojusies arī Latviešu studenšu korporācijā "Gundega".



***


Platones pagasta Strupdeguņu kapos atrodas Šūlmaņu dzimtas kapavieta. 

Šeit atdusas hronikas autora Leonarda Šūlmaņa dēls Indriķis - miris 10.12.2003., tika kremēts, pēc gada pelni tika atvesti uz kapiem un apglabāti dzimtas kapos.
Šeit atdusas arī tēvs Jānis, bērnībā mirušie brālīši, un citi dzimtas locekļi.
Leonards Šūlmanis nomira 21.09.1980., tika kremēts, un viņa pelni izkaisīti Kanādā.
Leonarda sieva Irmgarde nomira 15.11.1982., tika kremēta, pelni izkaisīti Kanādā.








*****

 

Dažas lapaspuses no latvju zemnieku sāpju ceļa Zemgalē 1944. gada vasaras beigās.

                                                                                                              Kamilla Šūlmane.
                                                                                                       
                                                                11.11.1902. Latvijā - 04.07.1999. Sirakūzas, ASV.

 Kamilla Šūlmane dzimusi Rīgā, beigusi LU Filozofijas fakultāti. Leonarda Šūlmaņa sievas Irmgardes māsa.
         Visu mūžu strādājusi par skolotāju. Darbu sākusi 3. Rīgas pilsētas ģimnāzijā kā angļu valodas skolotāja (no 01.08.1936.).
 Trīsdesmitajos gados Latvijā bijusi gaidu centrālorganizācijas izdevuma "Gaida" atbildīgā redaktore.  Darbojusies Latviešu studenšu korporācijā "Gundega", kā arī Latvijas Akadēmiski izglītoto sieviešu apvienībā.
Bijusi ilggadēja gaidu vadītāja un gaidu vakardziesmas autore.
      Kara gados emigrējusi, Vācijā DP nometnē strādāja kā angļu valodas skolotāja, ASV mācīja krievu valodu armijas zaldātiem.  Visa mūža garumā arī emigrācijā aktīvi darbojusies sabiedriskajā lauciņā.

P.S. Katram vispirms ieteiktu izlasīt bloga iepriekšējo rakstu - "Šūlmaņu dzimtas hroniku",  (saite labajā pusē, emuāra arhīvā), šīs atmiņas ir kā turpinājums L. Šūlmaņa Zemgales sendienu stāstam.