trešdiena, 2016. gada 23. novembris

"Ūziņu un apkārtnes mājas".

Ziņa tapusi pateicoties VKKF finansiālam atbalstam.  Projekta atbalstītājs - ZPR.


Sirsnīgs paldies Aritai Liepiņai, kura nesavtīgi dalījās ar fotogrāfijām un informāciju.

"Ūziņu un apkārtnes mājas".


Cilvēki aiziet mūžībā, 
mājas sagrūst, bet liecības paliek - 
fotogrāfijās un mūsu atmiņās.
Mēs negribam būt tauta ar īsu atmiņu...


Šajā emuāra ziņā ir gandrīz 300 fotogrāfijas, kurās skatāmas Ūziņu un tuvējās apkārtnes mājas. Ir mājas, par kurām bija atrodama ļoti plaša informācija, un ir tādas, kurām zināms vien nosaukums. Ir mājas, kuras joprojām turpina dzīvot, ir mājas, kuras ir atdzimušas, un ir tādas, kuras dabā vairs nav skatāmas...
Lai būtu vieglāk uztvert informāciju - pievienoju Ūziņu un tuvējās apkārtnes karti, kā arī 1937. gada avīžziņu par māju pārdēvēšanu. Māju nosaukumi rakstā (manuprāt) ir minēti diezgan neprecīzi...

Ziņa tiek papildināta. 
Priecāšos, ja tā būs noderīga. Un ļoti priecāšos, ja papildināsi to ar informāciju, vai fotogrāfijām. 
P.S. Drīkst (un ieteicams) norādīt uz neprecizitātēm un nepilnībām.
Drīkst ieteikt arī draugiem. )))



Zemgales Balss (1937.05.27.)
  Jēkabnieki. 
Nekustamo īpašumu pārdēvēšana.

 Pagasta valde piekritusi sekojošu nekustamu īpašumu pārdēvēšanai: Maz-Āžeļus par Āžeļiem, Maz-Baltušus par Bitēm, Vec-Baltušus par Baltušiem, Jaun- Baltušus par Veldrēm, Cūcēnu-Muzikantus par Muzikantiem, Vidus-Cūcēnus par Vidiņiem, Cūcēnu-Kepaļus par Kepaļiem, Liel-Dimzas par Dimzēniem, Maz-Dimzas par Dimzām, Maz-Ģinguļus par Namejiem, Ģinguļu krogu par Silpēteriem, Elksnīšus par Draveniekiem, Kažok-Kāņus par Kaņņiem, Kažok-Kalniņus par Kažokiem, Kažok-Dreimaņus par Dreimaņiem, Kažok-Pelčus par Pelčiem, Kalnemaču-Seskus par Seskiem, Kalnemaču-Vilkus par Kalnamačām, Kugrēnu-Briežus par Kugrēniem, Kugrēnu-Lipstus par Lipstiem, Lipstu Renčus par Strazdiņiem, Maz-Kūpeņus par Kūpeņiem, Kūpeņu Rūpļus par Rūpļiem, Kūpina Jurjāņus par Jurjāņiem, Kūpeņus par Mežsargiem, Kūpiņu Čankas par Čankām, Jaunos Klaupmaņus par Bajāriem, Ķīkas Ragus par Ķīkām, Ķīkaskafe par Tīrumiem, Liepas par Gravām, Gelbenkrogu par Lubēniem, Melderu Vecvagārus par Vecvagāriem, Melderu Bempes par Bempiem, Melderu Spurus par Spuriem, Melderu Krabentas par Krabentiem, Vidus Melderus par Melderiem, Pīles Vecs par Pīlēm, Jaun-Pīles par Saulītēm, Priežu krogu par Strūvēm, Pukstes Zāmēļus par Pukstēm, Pukstes Vēverus par Vēveriem, Vec-Renčus par Renčiem, Salnēnu Ramas par Ramām, Salnēnus Vidus par Salnēniem, Salnēnu Mārtiņus par Mārtiņiem, Stulģu Krastus par Krastiem, Stuļgu Polus par Stuļgiem, Vec-Spradžus par Spradžiem, Jaun-Stuļgus par Tiltiņiem, Tomēnu  Lāmas par Lāmām, Tomēnu Šulcus par Tomiem, Ūziņu lauksaimniecības biedrību par Burtniekiem, Vec-Vilkus par Vilkiem, Viltopas par Viltopām, Vītrupas Zvirbuļus par Vītrupām, Vītrupas Račus par Račiem un Jakobus par Upeniekiem.



Jēkabnieku pagasts.

Pasta adrešu saīsināto «burtu» apzīmējumi.
J. — c. Jēkabniekiem.
Z. — c. Zaļeniekiem.
U. — c. Ūziņiem.
Tālrunis apzīmēts ar *.

Ansons, Anna, Melderu-Krābentos, c. J. * Bauchmaņa Anša mant., Kareivja zemē, c. J. Baumaņa, Jāņa mant., Briežos, c. J. Bechmanis, Ādolfs, Kažoku-Kaņņos, c. Ū. Belmaņa Annas mant., Viltapās, c. J. * Bergmanis, Katrīne, Lutartos, c. J. * Biezbārdis, Dāvids, Vidzemniekos, c. Ū. * Bīmanis, Teodors, Mazkupēnos, c. Ū. * Bīskaps, Kristaps, Milleros, c. Z. * Burģelis, Miķelis, Jēkabnieku I. pak. pamatskolā, c. J. Buša Pētera mant., Ģinguļos, c. U. Čarna, Zelma, Bičuļos, c. J. Cimermanis, Zāmuels, Vītrupes-Zvirbuļos, c. J. Cīrulis, Fridrichs, Jaunbaltušķos, c. J. Cīrulis, Teodors, Sesku-Kalnmačās, c. Ū. Dišlēra Kristapa mant., Kareivja zemē, c. J. Dreimanis, Zāmelis, Kūpeņu-Jurjāņos, c. Ū. Egles Kristapa mant., Kugrēneglēs, c. J. Eigenfelds, Līne, Mazvilkos, c. J. Freiberga Dāva mant., Kareivja zemē, c. J. Freimanis, Dāvids, Būdniekos, c. Ū. * Frišmanis, Johanna, Meķos, c. Ū. * Ganiņš, Auguste, Kažoku-Dreimaņos, c. Ū. Gāzēja Pētera mant., Ceplīšos, c.' J. Gāzējs, Juris, Jaunceplīšos, c. J. Ģinters, Matilde, Salnēnu-Ramās, c. Ū. * Goldbergs, Roberts, Putrēnu dzirnavās, c. Ū. Grabžes Jāņa mant., Melderu-Spuros, c. J. Graufelda, Kristapa mant., Kugrēnu-Briežos, c. J. Graumans, Dāvis, Kūpeņu-Čankās, c. U. Grosbergs, Aleksandrs, Tiļēnos, c. Z. * Helmanis, Indriķis, Mežapuikās, c. J. * Holtejs, Katrīne, Kareivju zemē, c. J. Indriksona, Kristapa mant., Pīlēs, c. J. * Jākobsons, Kristaps, Lapsās, c. Ū._ Jākobsons, Žanis, Klupmaņos, c. Ū. _ Jurkovskis, Dāvids, Jaunzemjos, c. Ū. Kalniņš, Kristaps, Kažoku-Kalniņos, c. Ū. Kleinberģa, Kristapa mant., Gudēnos, c. J. * Kleinbergs, Jūlijs, Vidsalnēnos, c. U., Knospe, Jānis, Ķīku-Kafijās, c. Z. Krasts, Dāvids, Stuļģu-Krastos, c. Z. * Kreicberga, Indriķa mant., Dambīšos, c. J. Kreicbergs, Kristaps, Kalnanšos, c. J. _ * Krēgers, Emīlija, Zāmeļa-Pukstēs, c. U. Kreicbergs, Dāvids, Bleķos, c. J. * Krūmiņa, Ģederta mant., Vēveru-Pukstēs, c. U Kugelbergs, Dāvids, Cūcēnu-Ķepalos, c. J. Kugelbergs, Dāvids, Zīlēs, c. J. Kugelbergs, Kristaps, Kugrēnu-Spuros, c. J. Kugelbergs, Lilija, Kugrēnu-Lipstos, c. J. Kugelbergs, Olga, Vārpās, c. J.
Lāma, Kristaps, Tomlāmās, c. Ū. _Ģ. Lazda, Ģederts, Lielāžeļos, c. U. * Lercha, Dāvida mant., Cīruļos, c. Z. * Lešinska, Kristapa mant., Daugavās, c. J. * Liberta, Kristapa mant., Kareivja zemē, c. J. Liberts, Teodors, Ragķīkās, c. J. Markedants, Jānis, Mikšās, c. J. Matisons, Anna, Jauncūcēnos, c. J. * Matisons, Jānis, Jaunlutartos, c. J. Mazūra, Kristapa mant., Strautiņos, c. J. Mitrevics, Elīze, Jēkabos, c. U. Neibergs, Dāvids, Bērziņos, c. Ū. Neimanis, Dore, Vecrenčos, c. J. Neimanis, Kārlis, Strautaiņos, c. J. * Neimanis, Pēteris, Vecbaltušķos, c. J. * Pauls, Ādolfs, Daukšās, c. J. * Pauls, Jānis, Vidcūcēnos, c. J. Pelca, Ād. mant., Kažoku-Pelčos, c. J. * Pelca, Mārtiņa mant., Pārupjos, c. Ū. Peļņa, Jāņa mant., Kugrēnpeļņos, c. J. Pinteris, Jānis, Kūpenrūpļos, c. Ū. * Pinteris, Ludvigs, Priedulājos, c. Ū. Pūķis, Roberts, Purviņos, c. J. Pūķis, Roberts, Ūziņu skolā, c. Ū. Pušbarnieks, Otto, Lubukrogā, c. J. Ravovskis, Jānis, Rāvājos, c. Ū. * Reinvalda, Eduarda mant., Vitrupračos, c. J. Renča, Jāņa mant., Kugrēnrenčos, c. J. Renkmanis, Kristaps, Jaunrenčos, c. J. Rībenis, Emīlija, Vilku-Kalnamačās, c. Ū. * Rudovičs, Katrīnes mant., Kalnvilkos, c. J. Rudovičs, Katrīnes mant., Vidvilkos, c. J. Rūtenbergs, Otīlijas mant., Vidmelderos, c. J. Siliņš, Augusts, Stuļģu-Poļos, c. Z. * Šmita, Dāva mant., Kūpeņu-Mežsargos, c. Ū. Spuris, Dāvids, Pumpuros, _c. J. Starks, Jānis, Svilpjos, c. Ū. * Šteinberga, Kristapa mant., Tekušos, c. J. Straudovskis, Antonija, Cūcēnu-Mūzikantos, c. J. * Straudovskis, Mārtiņš, Pagastnamā, c. J. * Straupe, Jānis, Rudzīšos, c. U. Strodoms, Jānis, Pārupja mežsargmājā, c. J. Strūve, Kristaps, Priežukrogā_, c. Ū. Stūrītis, Emīlija, Jekstos, c. Ū. * Šūberts, Žanis, Jaunbaltūžu zemē, c. J. Šulcs, Zāmelis, Tomšulcos, c. U. * Svirlovskis, Eduards, Lieldimzēnos, c. U. * Tracevskis, Dore, Ceļvilkos, c. J. Tracevskis, Jāzeps, Vecvilkos, c. J. Ūdris, Jānis, Pērlēs, c. J. Ūziņu piensaimn. sab., c. U. * Vācietis, Augusts, Melderbēmjos, c. J. * Vācietis, Lūcija, Deguļos, c. J. * Valners, Aleksandrs, Galcūcēnos, c. J. * Varenais, Luize, Vendiņos, c. Ū. Vegšteins, Ernests, Jauncēsos, c. J. * Veichmaņa, Ģederta mant., Mazāžeļos, c. Ū. Veidmanis, Indriķis, Tumēs, c. J. Veilands, Anna, Vančos, c. J. * Veindrichs, Jānis, Kalnkalējos, c. J. Vilcops, Kristaps, Melderu-Vecvagaros, c. J. Vilemsons, Kristaps, Jaunvilkos, c. J. * Vilka, Anša mant., Mazdimzēnos, c. Ū. Vilks, Žanis, Galsalnēnos, c. Ū. Zīle, Anna, Giņguļukrogā, c. Ū.



Informācija no Zaļās draudzes arhīva materiāliem -

1916.g. Ūziņu iecirknim piederošās mājas:
Bērziņi

Būdnieki
Jaunzemji
Jeksti
Kalnmačas - Kalniņu
Kalmačas - Vilki
Kažoki - Dreimaņi
Kažoki - Kalniņi
Kažoki - Pelči
Kūpēni - Čanku
Kūpēni - Jurjānu
Kūpēni - Mazie
Kūpēni - Rūpļu
Liel - Āžeļi
Meķi (Reža - Meķi)
Pukstes - Vēveri
Pukstes - Zāmeļu
Salnēni - Gala
Salnēni - Rammas
Salnēni - Vidus
Tomi - Lāmas
Tomi - Šulci




Māja "Aizvēji" 2012. gadā.  Foto T. Vizma.

 Zaļenieku "Aptiekas". Foto Fricis Kalniņš.
Attēls uzņemts 1930.gadā, kad ēkā atrodas gan O.Kalniņa manufaktūras veikals, gan Friča Kalniņa fotodarbnīca, gan aptieka.
Šobrīd "Aptiekās" atrodas visā Latvijā zināma kokaudzētava. Īpašnieks Imants Parfenovičs.

Provizors Kārlis Langenfelds ar dzīvesbiedri Emīliju Langenfeldi. Nenoskaidroti slepkavnieki 03.05.1932. iebrūk „Aptiekās” un nošauj Kārli Langenfeldu.


 Zaļenieku "Aptiekas". Foto Fricis Kalniņš.

         

"Avenes" 20.11.2016. Foto - Gunita Kulmane.


 "Avotiņi" - saimnieki Līna un Jānis Maisiņi, zirgs Mellis, tālumā redzamas "Smukas", 30-to gadu beigas.
No Maisiņu ģimenes albuma.


  "Avotiņi", saimnieki Līna un Jānis Maisiņi ar dēlu Visvaldi, 30-to gadu beigas.
 No Maisiņu ģimenes albuma.



Skats uz "Atmatiņām". Pa labi redzama māja, celta 1922. gadā.
 Kreisajā pusē "Atmatiņu" cūku fermas, celtas 1970. gadā.
Foto uzņemts pie Ūziņu darbnīcām.
No Ausmas Butnāres albuma.


 "Ābelītes" 20.11.2016. Foto - G. Kulmane.



"Ābelītes" 20.11.2016.  Foto - G. Kulmane.




„Avēni” 1994.gadā
29.05.1879. te dzimis Smiltnieks Dāvids, ar pseidonīmu Alavietis, laikraksta „Zemgales Balss” līdzstrādnieks.


"Āžeļi" 2015. gada maijā. Foto - Gunita Kulmane

Zelma (dzimusi Kleimane) "Āžeļos" ar kumeļiem, 30- tie gadi. Zelmas vīrs bija Āžeļu saimnieks Ģederts Lazda. Pēc Ģederta nāves Zelma apprecējās otrreiz - ar Arnoldu Krastiņu. No Ligitas Laures albuma.



 Āžeļi 2015. gada maijā. Foto - Gunita Kulmane.


"Āžeļi" 2011. gada oktobrī. Foto - Gunita Kulmane

Ūziņu Biedrību nams - 20 tie gadi.
Ielūgums uz Ūziņu Biedrību nama atklāšanu.
Garās (1914. gadā celtās) ēkas drupas.
1986. gads.
 Sabrukušās ēkas labajā pusē atrodas Ūziņu bibliotēka.
No Dainas Majores albuma.


Ūziņu Biedrību nama aizmugure 1936. gadā.
Malkas sagatavošana.


Pastniece Lilita Arāja pie Ūziņu Biedrību nama/pienotavas. 
Fonā - pienotavas taras šķūnis un parks.
No Artūra Kirfas albuma.


 Ūziņu bibliotēka un Biedrību nama/pienotavas stūris 60- tie gadi. 
Bibliotēkas ēka līdz 1972. gadam bija pienotavas motormāja - saimniecības ēka. 
No Dainas Majores albuma.

Ūziņu bibliotēka 2014. gadā. Šajā ēkā bibliotēka atrodas no 1972. gada aprīļa. No 1969.-1972. gadam bibliotēka atradās Biedrību nama 3. stāvā - caurstaigājamā, 15 kvm lielā telpā, kopā ar kolhoza "Pavasaris" sarkano stūrīti.
Foto Gunita Kulmane.
"Birztalas".
 Šajā ēkā no 1971. - 1992. gadam darbojās Ūziņu ēdnīca. 
No Dainas Majores albuma.

"Birztalas" - 20.11.2016.
                                                               Foto - G. Kulmane.


Birztalās no 1998.gada 30.janvāra dažus gadus darbojās veikals – kafejnīca.


 Mājas "Bušas". Bušu īpašnieks bija Roberts Bušs.
No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma.


No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma.


 Bušas - 90-tie gadi. No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma.



„Bušas” - 90-tie gadi.  Roberta meita - Elfa Buša.
 No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma


 Bušas - 90-tie gadi. No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma.



 Skats uz Bušām - 90-tie gadi. No Elfas Antonijas Bušas – Cīrules fotoalbuma.


"Burtnieki" - Ūziņu veikals.
Marta un Ādolfs Čerņevski (veikalu vadījuši no 1950.-1963.)


Jelgavas patērētāju biedrības "Turība" veikals Nr.64.
Foto - Vents Feldmanis, 2002.

"Burtnieki" 20.11.2016. Foto - G. Kulmane.
No 2005. gada līdz 2011. gadam šeit atradās veikals SIA "Burtnieki-V"

Veikalu 1925. gadā uzcēlusi Ūziņu lauksaimniecības biedrība.
 20.gs. 20-to gadu beigās veikalā atradusies arī bibliotēka. Grāmatas izsniedza veikalvede - Olga Indriksone.


Reperis veikala ēkas sienā. Iebūvēts ceļot ēku.
G. Kulmanes foto.


 Būdnieku pagalmā. No Freimaņu dzimtas albuma.

Agrāk Ūziņos atradās varenas un skaistas mājas „Būdnieki”, (1871.g.), kuras bija cēlis, un kurās dzīvoja Aspazijas vectēvs Dāvids Freimanis. Arī Aspazija, protams, šajās mājās ciemojās.
Vēlāk šeit saimniekoja Aspazijas brālēns, arī  Dāvids Freimanis, kurš 1933.gadā bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.


Leģenda par „Būdnieku” māju nosaukuma rašanos.

Freimaņu sencis bijis zviedru karavīrs. Ziemeļu karā, kas norisinājās ap 1712. gadu, ievainots zviedru karavīrs atpalicis no pulka un palicis mežā guļot. Viņu atradušas divas ogotājas – māte un meita. Kopušas karavīru, kamēr viņš izveseļojies. Karavīram iepatikusies jaunā latviete, un viņš viņu apprecējis. Mežā zviedrs uzcēlis mazu būdiņu, un nodarbojies ar kalēja darbiem. Apkārtējie viņu iesaukuši par būdenieku. No tā arī cēlies „Būdnieku” vārds.


1936. gadā Būdnieku pagalmā. Dāvids Freimanis - pēdējais "Būdnieku" māju saimnieks (Aspazijas brālēns) ar bērniem.
Dēls - Uldis Freimanis - 20 gadu vecumā kā leģionārs krita savā pirmajā kaujā pie Novosokoļņikiem.
Dvīņu meitenes - Laimdota un Skaidrīte.
No Freimaņu dzimtas albuma.

 "Būdnieki" 1934. gadā. Dzīvojamā ēka, līdzās labības klēts. Pie zirgiem stāv "Būdnieku" saimnieks Dāvids Freimanis - juniors.
Būdniekos dzimis un mūžu nodzīvojis Aspazijas vectēvs Dāvids Freimanis (1808. - 1881.)
No Freimaņu dzimtas albuma.

Dāvids Freimanis ilgus gadus bija Ūziņu pagasta vecākais un pagasttiesnesis, kā arī Zaļās draudzes pērminderis.Arī Dāvida Freimaņa dēls - Zāmuls Freimanis bija Ūziņu pagasta vecākais - par labu kalpošanu saņēmis ķeizara apbalvojumu sudraba lentē. Liela daļa no Freimaņu dzimtas atdusas Ūziņu Priežu kapos.


Aspazija 
Zila debess. (Autobiogrāfija.)

Būdnieki no mātes mājām bij atstatu kādas četras jūdzes, un pirmoreiz manā mūžā atrodoties tik garā ceļā, man bij daudz ko taujāt. Ceļš veda cauri Zaļās muižas parkam, pāri par „ellīti", kuru es jau pazinu no savas aukles pasakām, un tagad dabūju to īstenībā redzēt. Dienas laikā cauri braucot, protams, nekādu šausmu nebij, velni jau ari zina, kad viņiem īstais laiks cilvēkiem rādīties, tikai lielie, augstie koki deva patīkamu paēnu pret dienas karstumu un viņu šalkoņa mūs ievērpa romantiskā tīksmē.
Tēvs atlaida grožus svabadāk un zirdziņš soļoja lēnāk, itkā līdzi iegrimdams teiksmainā sapnī. Garām braucot dažām mājām man bij ko skatīties gan uz dārziem, gan ēkām. Māmiņa man šo to pastāstīja par viņu saimniekiem un māju iekārtu. Mēs bijām jau nonākuši ūzeninku pagastā, kurš tāpat kā Zaļenieki pieder pie Zemgales bagātākā un lepnākā viduča. Bet par visām staltākas pacēlās Būdnieku mājas, uz kurām jau bijām nobraukuši. Jaunbūvētā dzīvojamā ēka, celta no sarkaniem ķieģeļiem, izskatījās drīzāk pēc pils nekā pēc lauku dzīvojamās ēkas. Skaisti tā atcēlās no plašā, zaļā dārza fona, kas to ierāmēja visapkārt. Būdnieki jau ari skaitījās ar savām pāri par 400 pūrvietām zemes vairāk par muižu, nekā
par mājām. Viņas jau ari bija piederējušas kronim un ne dzimtkungam un tādēļ ari vergu laikus un feodālisma spaidus mazāk izjutušas. Tādos apstākļos ari māju īpašnieka raksturs varēja izveidoties neatkarīgs, brīvs un lepns. Un tāds ari bij vecais Dāvids Freimanis, manas mātes
tēvs; visā apvidū viņš bij ļoti cienīts un visu mūžu nodzīvoja kā pagasta vecākais un tiesnesis. Viņš bij ari pazīstams tirgotājs un tirgojās ar miltiem un labību un uzturēja sakarus pat ar Lietavu. Leišu valodu viņš brangi pārvaldīja un piekopa to ari dažreiz mājā; ari mana māte pa daļai to prata. Pēc ārējā izskata Būdnieks atstāja valoda, gaitā un žestos noteicošu, pasmagu iespaidu. Steigties nekur nesteidzās, bet visu panāca, nerunāja bārgi, bet visi no viņa bijās; viņš turēja visu saimi un ģimeni rokā kā zvejnieks tīklu ar zivīm. Ari man no vectēva sametās bail, kad man bij jāiet apsveikties un jābučo viņam roku.
Viņš man uzlika šo roku uz galvu kā maziem bērniem mēdz darīt un teica: „Tā, tā; audz vien liela, būsi dienās mātei palīgs saimniecībā." Vairāk viņš gar mani tanī reizē nelikās zinot. 'Ari starp māmiņu un viņu valdīja tāds bijīgs, salts atstatums, viņi runāja tikai par saimniecību un vispārējo valodu; nekāda tuvāka un siltāka jūsma neieplūda starpā. Mans tēvs jutās pavisam lieks un tikai šad un tad ierūca kādu vārdu, sarunām piebalsodams.Tēvs un meita laikām bij atsvešinājušies, no tā laika, kamēr pirmais bij pa otram lāgam apprecējies un viņam bij no otras sievas bērni, divi dēli un meita. Visu savu rūpību un gādību viņš piegrieza šiem pēdējiem un domājās pret manu māmiņu savu pienākumu izpildījis, izprecinādams to pie saimnieka ar prāvām mājām.:Kā viņai tāļāk klājās un kāda bija viņas iekšējā dzīve, par to viņš maz likās zinot; nebija jau ari viņam, izpildot savus dažādos amatus, priekš tā laika. Un tomēr māmiņa arvien meklēja pēc šīs tēva sirds, jo māte viņai vēl šūpulī guļot bij mirusi un viņa jutās gluži bārenīte. Vai viņa to kādā retā brīdī, vai varbūt pat tagad caur ikdienas valodām cauri būtu sadzirdējusi runājam, to es nezināju un arī nebūtu spējīga bijusi ar savu bērna prātu uztvert. Man bij turpat biedrenes, manas māsīcas, viena ar mani vienādos gados, otra jaunāka, un brālēns, drusku par mums vecāks. Tie bija Būdnieka jaunākās meitas bērni, kura tanī reizē ari bija atbraukusi sērst, jo tika kāda dzimumdiena, vai kādi citi ģimenes svētki svinēti. Šī jaunākā māsa bija izprecēta bijusi pie Zaļās muižas skolotāja Zorgenfreija, kurš gadu atpakaļ jau bij miris. Atraitne, kura vēl skolā uzturējās kādas stundas dodama,
taisījās tagad ar visiem bērniem pārnākt uz dzīvi pie tēva. Bez viņas Būdniekam no otras sievas vēl bija divi dēli:vecākais jau saimniekoja līdzi tēvam turpat mājās un jaunākais bij Berķenes skolā par skolotāju.
     Kristaps Freimanis tika ieskatīts par ļoti gudru cilvēku un par lielu grāmatnieku, jo viņam bij plaša bibliotēka. Skolotāja vietā viņš tomēr negribēja palikt, jo jutās ar krūtīm ne visai spēcīgs un interesējās ari par zemkopību. Tēvs viņam jau bij nopircis lielākas mājas Aurumuižas pagastā, Martlaukus jeb Mercfeldus, kā viņas toreiz sauca. Arī tas bij šoreiz ieradies ciemā pie tēva.
Es uz viņu noskatījos un man viņš visvairāk imponēja ar to, ka viņam bij kupla, brūna bārda, jo vīri ar bārdām man toreiz iedvesa arvien bijību un cienību, it kā tie būtu gudrāki par citiem. Bez šīs gudrības bārdas viņam tiešām bij gudras, dzīvas acis ar caururbjošiem skatiem un pie tam viņš smēķēja cigārus ar tik saldu dūmu, ka es gluži apreibu. Viņš vēl atradās puisī, bet vecākais dēls jau bij apprecējies un viņam jau bij mazi bērni. Visiem tomēr bij pajumte tēva mājā un visi tagad bij sapulcējušies ap tēvu kā zari ap cilts koku. Pēc mielasta es ar savām abām māsīcām skraidījām pa lauku. Viņas te jutās gluži mājās un izvadāja mani pa visām malu malām.
Izstaigājām dārzu, bet tur nekas daudz nebij atrodams, jo ogas vēl nebija ienākušās, kaut gan mēs ari zaļas labu tiesu iebaudījām, jo aizliegti augļi vienmēr ir saldi, un mums bij stingri aizliegts zaļas ogas ēst, tādēļ ka to vasaru apkārtnē valdīja kolera.

Izstaigājušas dārzu, mēs gājām tālāk pa lauku. Būdnieku apkārtnē ari nebij nekādas dažādības, visur izpletās vienmērīgi līdzeni plaši labības lauki, kuri, kupli paauguši, mums, meitenēm sniedzās pāri pār galvu un aizsedza visu tālāka izredzi.
Mēs negājām tāli un palikām turpat uz pļaviņas aiz mājas. Pļavu pāršķērsoja strauts un pār viņu pāri veda braucamais ceļš ar tiltu, Šis tilts bij jau ļoti vecs, bet liels un masivs, itkā tas būtu uzcelts pār kādu bezdibeņu, kaut gan grava viņa apakšā bij gluži izsusējusi un tilts bij lieks. Māsīcas — Auguste un Kātiņa — tā viņas saucās, — par šo tiltu zināja dažādus nostāstus: kā tur apakšā, melnajos grodu iedobumos, dzīvojot velni. Pa dienu gan tie cilvēkiem nerādoties, tikai spraugās esot nomanāmas viņu garās sūnu bārdas, pilnas ar pelējumiem, un piepju cepures, bet pa nakti tie uzbrūkot dažādos veidos. Varot gan gadīties, ka viņiem iepatiktos tiltu piepeši izraut zem kājām, kad taisni kāds tur pāri iešot vai braukšot, vai ari gājēju ar visu tiltu pacelt gaisā un aiznest projām. Aši mēs bēdzām no tilta nost, itkā nupat tā ar mums varētu notikties un aizelsušās pārskrējām mājās, jo mums šķita, ka velni rībēdami mums dzītos pakal. Kad bijām apmierinājušās, gājām tāpat pa mājām, apskatīt visu, kas skatāms un izkāpelējām pa augšienēm. Vislielākā parādība bij nesen celtās klētis ar kādu savādi ierīkotu «graudu zābaku". Šis zābaks laikām nebij nekas cits, kā kāda praktiski ierīkota nolaižama trūba, pa kuru labība tika nobērta no augšas lejā, lai nebūtu jānes ar maisiem. Varbūt šī ietaise bij vairāk komplicēta, ko es vairs neatceros, bet man, šinī caurumā ieskatoties, toreiz tas izlikās baigs un tumšs, un Auguste man arī čukstēdama stāstīja, ka tur, kāds puisis, graudus bērdams, esot graudos iekritis un noslāpis.
Tas man izlikās šausmīgi — jo kad cilvēks var ūdenī noslīkt, to var iedomāties, ūdens ir gan derīgs, bet reizē ari naidīgs elements, tāpat kā uguns, bet graudos, taisni vislabdarīgākā dabas dāvanā, maizītē, ko ikdienas ēdam, kā tur var cilvēks nobeigties, tas man izlikās pretdabīgi un vēl šausmīgāki.
Kad viss jau bij apskatīts un lielie taisījās braukt uz mājām, mēs vēl ielīdām kādā sānu pieliekamā kambari: tur bij sakrauti šādi tādi nelietojami daikti, visi apklāti ar bieziem putekļiem.
Bet starp putekļiem es pamanīju kaut ko spožu karājamies pie pašiem griestiem, tās bija vectēva cimboles. Māsīca man atkal paskaidroja, ka vectēvs protot ļoti skaisti sist uz cimbolēm visas vecmodes dejas, kā „ekosezi", «puķīt, pa dambi" u. c. Pa novakarēm viņš kādreiz sapulcējot visus savus bērnus pagalmā, vai ari istabā un tad spēlējot un liekot dejot. Ak, cik tad esot jauki! Vectēvs ari tāpat mākot
skaisti spēlēt. Man palika tā sāpīgi ap sirdi, ka es tanī jautrajā pulciņā nebiju un ka ari vectēva spēli nekad neesmu dzirdējusi. Kad bijām no kambara izgājušas, es viena pati ieslapstījos viņā atpakaļ. Es gribēju, mazākais, dzirdēt, kā pati cimbole skan, ja ari spēlētāju nedzirdēšu. Kaut ari tikai vienu pašu
stīdziņu spētu aizsniegt, lai tik dabūtu nojautu no skaņas! Bet cimbole karājās pārāk augsti. Es kāpu uz kastēm, bet tomēr nespēju sniegt; tad es vēl uzcēlu virsū krēslu un uzkāpu uz tā. Stiepdamās, gandrīz jau es ar vienu pirkstiņu sniedzu stīgu, te krēsls kautkā pakustējās un es ar troksni nogāzos zemē. Lielie iesteidzās iekšā un atrada mani uz grīdas, ar putekļiem apklātu un pārplēstām drēbēm, kuras bij aizķērušās aiz kastes naglām. Māte mani sabāra un sagrūstīja aiz pleciem: „Ko es tur esot līduši, ko meklējusi!" Es neteicu nekā un klusēju. Bija jau ari jābrauc uz mājām. Mēs ardievojāmies un atkal sasēdām ratos.
Māte bij skumja un ceļā nerunāja nekā, domās kavēdamās. Ari zirdziņš aši skrēja, itkā atvieglots, ka varēja doties projām. Kad māte no domām atģidās, viņa vēlreiz mani sabāra, ķa es lienot, kur neesot jālien un meklējot, kas neesot jāmeklē.
Bet vai viņa nebij darījusi to pašu un vai viņai bij izgājis labāk?
Es nebiju aizsniegusi vectēva kokli un viņa — tēva sirdi.

Pie Būdniekiem.
No Freimaņu dzimtas albuma.


"Čankas" ap 1920. gadu. Čanku saimnieki - Graumaņi.
 No Dzidras Freimanes albuma.


 "Lieldimzēni" = "Dimzēni" -  farmācijas profesora Eduarda Svirlovska dzimtas mājas. Viss ēku ansamblis ir vietējas nozīmes vēstures piemineklis.
Celta 19.gs. sākumā. 20. gs. pirmajā pusē piedzīvojusi pamatīgu pārbūvi un paplašināšanu.
No G. Andersona albuma.

 Dimzēni - 20-tajos gados.

Dimzēni.
 Dimzēni. Skats no upes puses. 30-tie gadi. No Svirlovsku dzimtas albuma.

 Dimzēni. Skats no upes puses 30- tie gadi.

 Dimzēnu dārzs.



 Dimzēnu kūts. Celta 1926. gadā. No Zelmas Svirlovskas albuma.


2015. gadā Ūziņu Dimzēnos risinājās daudzsēriju filmas "Saplēstā krūze" uzņemšana.
"Dimzēni" 2015. gadā. Foto Kaspars Arājs.


"Dimzēni" 2015. gadā. Foto Kaspars Arājs.


"Dimzēni" 2015. gadā. Foto Kaspars Arājs.


"Dimzēni" 2015. gadā. Foto Kaspars Arājs. 

Dimzēnu kūts 17.09.2016.  Diemžēl, 17. septembra rītā Dimzēnu kūti piemeklēja ugunsnelaime.

Dimzēnu kūts 17.09.2016.

Kūts nodeg, kazas dzīvas

Autors: ARTIS DRĒZIŅŠ 
Datums: 21.09.2016 
Izdevums: Latvijas Avīze

Dzēšot Zemgales Lieldimzēnu sētas arhitektoniskā ansambļa kūti, sešas brigādes strādājušas 20 stundas.

Sestdienas, 17. septembra, rītā izcēlās ugunsnelaime Jelgavas novada Zaļenieku pagasta Ūziņu ciema "Dimzēnos", kas ir vietējās nozīmes kultūras piemineklis – tie savulaik piederējuši farmācijas profesoram Eduardam Svirlovskim, kurš pagājušā gadsimta pirmajā pusē savā nozarē bijis viens no vadošajiem speciālistiem Latvijā. Šajos laikos vēsturiskajās mājās saimnieko Edgars Svētiņš, kurš nodarbojas arī ar kristīgās izglītības projektiem un šobrīd atrodas svētceļojumā Eiropā. Sabiedrības lielai daļai "Dimzēni" pazīstami kā vieta, kur filmēts TV seriāls "Saplēstā krūze" – kūts un ēka bija filmas varones Liesmas tēva mājas.

Dramatiskajā dienā mājās bija tikai saimnieka krustdēls Oskars Ansons, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolnieks, kas šodien gaida ierodamies apdrošinātājus.

Kaut arī dzīvojamā māja no kūts atrodas metrus piecdesmit un Oskars bija mājās, pirmie ugunsnelaimi pamanījuši kaimiņi.

"Tas bija ap deviņiem rītā, kad mājās ieskrēja kaimiņi. Manas istabas logi ir uz otru pusi. Jau sprakšķēja kūts jumta šīferis. Varbūt kādas skaņas bija arī agrāk, bet tām es nepievērsu uzmanību, jo pa garāmbraucošo ceļu un tuvējiem laukiem visu laiku braukā traktori un gandrīz visu laiku ir kāds troksnis. Uguns un dūmi nāca no sienaugšas. Divi zirgi un 15 kazlopi bija apakšā, jau sadūmotās telpās. Izlaidām tos ārā, un tie kādu laiku ganījās apkārt – bija stresā, bet nekur prom tālu neklīda, kamēr mēs bijām pārņemti ar ugunsnelaimi. Labi, ka rudens, ražas novākšanas laiks un nekur uz laukiem nav ķīmijas, tāpēc vismaz par lopiņiem nebija jāuztraucas," stāsta Oskars.

Apmēram pēc pusstundas bija klāt ugunsdzēsēji. Sešas brigādes strādājušas 20 stundas. Labi, ka bijis bezvējš un nebijis ļoti lielu briesmu, ka uguns varētu pārsviesties uz dzīvojamo māju, kā arī klēti un putnu māju, kas kūtij ir pavisam līdzās. Nav bijis problēmu arī ar ūdens ņemšanas vietu – Svēte atrodas turpat, simts metru attālumā. Oskars slavē ugunsdzēsēju profesionālo darbu, cīnoties ar 300 kvadrātmetru lielās kūts degošo koka pārsegumu un vairāk nekā simt siena ruļļiem. Vēl divas dienas pēc notikušā kāds siena kumšķis kaut kur pakūp un tad tam Oskars uzlej ūdeni.

Kūts sienas ir savās vietās – cita lieta, ko ar māla mūrējumu un ķieģeļiem būs izdarījis karstums un ūdens. Viss siens ir pagalam – sadedzis vai slapjš un pilns ar sodrējiem. Abi zirgi ganās pļavā, kazlopi atrodas kaimiņa šķūnī.


http://news.lv/Latvijas_Avize/2016/09/21/kuts-nodeg-kazas-dzivas


 Dimzēnu vistu/putnu mājiņa.



Dimzēnu pirts un pagrabs.


Dimzēnu klēts un kūts 1996.gadā. Fotogrāfs Vents Feldmanis.


"Dimzēniem" piederošās mājas "Dimzēnu iebūvieši". Līdz 1925. gadam tajās dzīvoja Anete un Mārtiņš Grīšļi.
No M. Grīsles albuma.




Māja "Dimzēni"/Vecā kalna māja/.
No Zelmas Svirlovskas albuma.



Dravas māja starp "Dimzēniem" un "Gulbjiem".
2017. gads. 



"Dreimaņi" - iespējams, 30-tie gadi. No Dz. Freimanes albuma.

1890. gada 12. augustā Ūziņu "Dreimaņos" notikuši Ūziņu dziedāšanas biedrības atklāšanas svētki.  Vairāk kā 40 biedri. Kora vadītājs - Roberts Vulfs (Ūziņu skolas pārzinis).
Dreimaņu saimnieks 1897. gadā - Zāmels Neimanis.
Vēlāk - īpašnieks Pēteris Ganiņš.
Pēdējie īpašnieki - 2 neprecējušies brāļi Pārtikas.

09.04.1907. Kūpen Dreimaņos notika izsole (lapa no izsoles protokola). Interesanti apskatīt, kurš no kaimiņiem (tie minēti pēc mājvārda), ko iegādājies, un - par kādām summām.

                                            Dreimaņu kūts stūris. No Voldemāra Gavara albuma.

Skats uz Dreimaņu mājām. No Voldemāra Gavara albuma.

Dreimaņos 07.10.2018. Gunitas Kulmanes foto.
 Pagraba vieta.

Dreimaņos 07.10.2018. Gunitas Kulmanes foto. Kūts mūri.

Dreimaņos 07.10.2018. Gunitas Kulmanes foto. Kūts mūri.

"Druvas".  Publisks foto no interneta.


"Druvas".  Publisks foto no interneta.


"Druvas" 2001. gadā. 



"Dzirnavu Bērziņi" ap 1991. gadu. No Anitas Reihenbahas albuma.
"Dzirnavu Bērziņi" 2015. gadā. Māju 1928. gadā uzcēla īpašnieks Dāvids Neibergs.

Neibergu ģimenei piederēja arī Ūziņu vējdzirnavas. Foto - Gunita Kulmane.

"Dzirnavu Bērziņi" 1994.gadā.

"Dzirnavu Bērziņi" bijis Dāvida Neiberga īpašums. Uz mājas atrodas iniciāļi „D.N.1928.
 Mūrnieki Paegle un Celms. 
Apstādījumi sākti audzēt 1958.gadā, kad no izsūtījuma atgriezās un mājas apsaimniekošanu uzņēmās Reihenbahu ģimene. Māja daudzkārt uzvarējusi konkursos par skaistāko lauku sētu.


"Dzirnavu Bērziņos" 1960-tajos gados. No Reihenbahu ģimenes albuma.

"Dzīslēni" pēc I Pasaules kara.  Karlsons Fricis no Ķemeru mājām veic remontdarbus. No Alberta Strazdiņa albuma.

Māja "Dzīslēni". No Eduarda Kalniņa albuma.


"Dārziņi". Nodota ekspluatācijā 1966. gadā.
Ūziņos, turpat līdzās bija plānots uzcelt vēl vairākas šādas mājas.
Foto - Vents Feldmanis.

Kolhoza "Pavasaris" vistu ferma 1958. gadā. No kreisās - vistkopes Lilija Sēja un Dzidra Freimane.
Šobrīd šeit atrodas daudzdzīvokļu mājas "Dārziņi" iedzīvotāju kūtiņas (zem viena jumta).
No Dz. Freimanes albuma.


Daudzdzīvokļu mājas "Dārziņi" iedzīvotāju kūtiņas 20.11.2016.
Foto - Gunita Kulmane.

"Ievlejas".
 Ap 1990. gadu līdzās vecajai "Putrēnu" mājai tika uzbūvēta iespaidīga divstāvu māja. Iekšdarbi netika pabeigti, ēka aptuveni 20 gadus nostāvēja tukša.  Tā kā ēkas būvdarbi bija veikti nekvalitatīvi (bīstami pamati), tad  jaunie īpašnieki ēku nojauca. Vietā tika uzcelta skaista māja - ar nosaukumu "Ievulejas.
24.03.2010. No Saulīšu ģimenes fotoalbuma.


"Ievulejas" 27.07.2015.
  Māja celta laika posmā no 2012. - 2014. gadam.
2015. gada janvārī tā sākta apdzīvot.
No Saulīšu ģimenes fotoalbuma.


"Ievulejas" - māja un saimniecības ēka. 23.04.2016.
 No Saulīšu ģimenes fotoalbuma.

Māja "Jaunzemji". Īpašnieks Dāvids Jurkovskis. Dāvida meita - Margarita Salna. Mazdēls Andris Lotārs Salna.







"Jeksti" 1979. g. Foto - Boļeslavs Kotāns.
Netālu no Jekstu mājām atradās Sīmaņkalns. Īpaši gleznaina vieta bija Jekstu pļava - te regulāri notika zaļumballes un 2x notikuši Ūziņu novada dziesmu svētki. Līdz 1900. gadam mājas saimnieks bija Mārtiņš Pauls. Vēlāk - viņa meita - Emīlija Stūrīte.
1886. gadā Jekstos dzīvojis akmeņkalis Jānis Brahmanis.
"Jeksti" saukti arī par "Jakstiem".

Māja "Jeksti"1958. gadā.
Ramlavi - Elza un Dāvids atgriezušies no Sibīrijas.
No Mildas Ramlavas albuma.



              Mieriņa Austra.
"Agrārās attiecības un zemnieku stāvoklis Kurzemē 19.gs. II pusē" (1968)

 Jeksti.

Priekšstatam par turīgo zemnieku saimniecību attīstību turpmā-
kajos gados aplūkosim vēl vienu — Dobeles apriņķa kroņa Uziņu
muižas Jekstu māju saimniecību. Šo māju nomnieka Mārtiņa
Paula saimniecības grāmatas dod pārskatu par laiku no 1856. līdz
1899. g.

Pēc 1853./54. g. kroņa Ūziņu muižas regulēšanas aktiem iz-
devās noskaidrot, ka Jekstu māju kopplatība bijusi 44,91 desetīna
zemes, kas sadalīta šādi: 0,46 desetīnas dārza, 31,54 desetīnas
aramzemes, 3,65 desetīnas pļavu, 8,11 desetīnas ganību un 1,15
desetīnas nederīgā zeme.1

Pēc 1863. g. lopu skaitīšanas datiem, Jekstu mājām piederēja
4 zirgi, 1 kumeļš, 8 govis, 4 jaunlopi, 3 teļi, 1 bullis, 30 aitas un
7 cūkas.
 1866. g. jaunas regulēšanas rezultātā Jekstu māju robe-
žas tika nedaudz grozītas. To platība palielinājās par 4 desetīnām
un bija 48,04 desetīnas ar šādu sadalījumu: 0,84 desetīnas dārza,
30,03 desetīnas aramzemes, 5,98 desetīnas pļavu, 8,51 desetīna
ganību un 2,68 desetīnas nederīgās zemes.1 Pēc inventāra sarak-
sta Jekstu mājās bija 6 zirgi, 7 govis, 12 aitas, 7 rati, 6 ragavas,
6 arkli.2 Kā redzam no kontrakta,3 Pauls bija saņēmis mājas nomā
1855. g. uz 12 gadiem, maksājot 109,19 sudraba rubļus gadā.
Pēc termiņa notecēšanas kontrakts ticis atjaunots, un saim-
nieks M. Pauls Jekstu mājas paturējis nomā arī turpmāk par tādu
pašu cenu, bet no 1883. g. jaunas regulēšanas rezultātā noma
paaugstināta un turpmāk par minēto saimniecību bija jāmaksā
163,90 rbļ. gadā, t. i., par 48% vairāk. Sākot ar 1887. g., Jekstu
mājas kopa ar pārejam kroņa zemnieku mājām tika pārvestas uz
Izpirkumu.

Līdz ar to pieauga arī Jekstu māju saimnieka maksājumi, jo,
pārejot uz izpirkumu, ik gadus bija jāmaksā 226,20 rbļ.4, kas ir
divas reizes vairāk par sākotnējo nomu.
Jau nākamajā gadā pēc māju saņemšanas nomā M. Pauls
sācis savas saimniecības grāmatas. Diemžēl pirmajos gados ierak-
sti tajās nepilnīgi — atzīmēts tikai ievāktās labības daudzums,
nenorādot sējumu platību. Ar 1862. g. uzrādīta arī sējumu pla-
tība, izdotās labības daudzums, kā arī dotas ziņas par kalpu skaitu
un algām. Ar 1868. g. tam pievienojas sīks naudas izdevumu sa-
raksts, bet ar 1870. g. — arī sīka naudas ieņēmumu uzskaite.
Tā kā nomas kontraktā noteikts, ka «mājas laukos tā zeme jā-
ierīko uz trim āriem un nomnieks bez administrācijas ziņas ne-
drīkst nekādu citu zemes kopšanu uz tiem iznomātiem zemes ga-
baliem ievest»,5 saimnieks sākumā arī turējās pie trīslauku sistē-
mas, nodarbinot ik gadus 2, retāk 3 kalpus un dažreiz arī kal-
poni. Parasti kalpiem bija jādod arī gani govīm un cūkām. Nav
zināms, cik strādnieku deva paša saimnieka ģimene. Saimniecībā
galvenā nozare — graudkopība, audzē Kurzemē parastās kultū-
ras — kviešus, rudzus, miežus, auzas, kartupeļus un samērā daudz
lēcas lopbarībai, linus nemaz vai ļoti maz.
Ar 70. gadiem saimniecībā notiek it kā zināms lūzums. Acīm-
redzot saimnieks saņēmis jaunu nomas kontraktu un sācis pie-
vērsties saimniecības intensifikācijai. Ar 1870. g. parādās un ļoti
strauji ieviešas āboliņš, pamazām aizstājot lopbarībā lēcas. Pir-
majā gadā ievākti tikai 4 vezumi āboliņa, 1872. g. — jau 12,
1882. g. — 28, bet 1887. g. — 44 vezumi. Paplašinās arī pārējo
kultūru sējumi, ieņēmumu sarakstā tiek minēti arī lopkopības
un putnkopības produkti. Strauji palielinās gājēju skaits. No
30,03 desetīnas aramzemes, 5,98 desetīnas pļavu, 8,51 desetīna
ganību un 2,68 desetīnas nederīgās zemes.
1 Pēc inventāra sarak-
sta Jekstu mājās bija 6 zirgi, 7 govis, 12 aitas, 7 rati, 6 ragavas,
6 arkli.
2 Kā redzam no kontrakta, Pauls bija saņēmis mājas nomā
1855. g. uz 12 gadiem, maksājot 109,19 sudraba rubļus gadā.
Pēc termiņa notecēšanas kontrakts ticis atjaunots, un saim-
nieks M. Pauls Jekstu mājas paturējis nomā arī turpmāk par tādu
pašu cenu, bet no 1883. g. jaunas regulēšanas rezultātā noma
paaugstināta un turpmāk par minēto saimniecību bija jāmaksā
163,90 rbļ. gadā, t. i., par 48% vairāk. Sākot ar 1887. g., Jekstu
mājas kopā ar pārējam kroņa zemnieku mājām tika pārvestas uz
Izpirkumu.

1 CVVA, 183. f., il7B. apr., 65. 1., 184.—194. lp.
2 Turpat, 416. f., 1. apr., 488. 1., 385. lp.


Ūziņu muižas "Jekstu" māju kontrakts. 1858. gads.

Jekstu zirgu stallis.  Priekšplānā Elza Ramlava. Vidū Elzas vīrs Dāvids Ramlavs.
No Modra Ramlava albuma.



Māja "Jeksti" 1975. gadā. No Mildas Skanes albuma.


Jekstu īpašuma kopplatība 1942. gadā - 152 pūrvietas. Īpašniece - Elza Ramlava.
No Genovevas Celmas albuma.


No Mildas Skanes albuma.



Jekstu kūts 1979. gadā. Foto - Boļeslavs Kotāns.

Jeksti 1979. gadā. Foto - Boļeslavs Kotāns.



Gala Salnēni - 30-to gadu beigās. Arnolda un Vernera Briģu iesvētības.

Centrā Vilku ģimene.
Žaņa Vilka sievas māsa bija Milda Greiere. 

1941. gadā Vilku ģimene tika izsūtīta uz Krieviju.

Gala Salnēni, jeb "Mārtiņi".

Gala Salnēni. - Zemgales Balss
1936.08.28 Zemgales Balss
Jēkabnieki.
Jauna celtne.
Šejienes Galasalnēnu māju īpašnieks Žanis Vilks ir nobeidzis pagājušā gadā iesāktās vasarnīcas būvi savā augļu dārzā.
Ēka celta no mūra divos stāvos pēc vismodernākām jaunlaiku prasībām un piemērota dzīvošanai visam gada laikam. Ēkas būve izmaksājusi Ls 18.000 un veikta paša īpašnieka līdzekļiem.
Kā zināms Vilka ģimeni piemeklējis smags likteņa sitiens, aizsaukdams aizsaulē viņa vienīgo dēlu Herbertu, kuram arī šī celtne galvenā kārtā bija domāta, lai tanī jaunais censonis varētu uzlabot savu veselību, bet Dievs bija lēmis citādi.
***



Gala Salnēni, šobrīd - Mārtiņi.
1954. un 1955. gadā šajā mājā atradās kolhoza "Pavasaris" bērnudārzs.
No Ausmas Karvānes albuma.

              Mārtiņi 2011. gadā.
            Gunitas Kulmanes foto.



                                        Ūziņu "Ģinguļi" pirms pārbūves. Mājas dienvidu gals.   

Informācija no mājas saimnieces Ainas Saulītes (2016. gada decembrī) - 
   "Māju nopirkām 2010. gada maijā, diemžēl, bildes pirms mājas atjaunošanas ir minimālas. Māja  bija apšūta ar melno papi,  kas bija izdarīts vēlākos gados, jo kad to noņēmām, atklājās labi  guļbaļķi. Mājai  bija divas ieejas, kā arī izbūvēts otrais stāvs, izskatījās, ka tas darīts pēckara gados.
Mēs māju nopirkām no Roberta Arāja, viņš  to bija sācis jau nedaudz pārbūvēt.
Pēc nostāstiem, kas nav pārbaudīti, Ģinguļu  sākotnējā īpašniece tika izsūtīta un atgriezusies Jelgavā, taču mājā  vairs nav dzīvojusi." 
                               No Ainas Saulītes fotoalbuma.


Pagraba un dārza labiekārtošanas darbi.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.

Garāža un pagrabs.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.



"Ģinguļi" uzreiz pēc atjaunošanas un dārza labiekārtošanas.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.


Tika iztīrīts un padziļināts aizaugušais dīķis, uzcelta pirts.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.


2006. gada plūdi.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.

2010. gada marta plūdi bija vēl iespaidīgāki.
No Ainas Saulītes fotoalbuma.


2010. gada marta plūdi. Skats no mājas otrā stāva.

No Ainas Saulītes fotoalbuma.


***


Veci raksti jaunā gaismā. 
1937.09.14 Zemgales Balss

       Viestura pilī valsts archivs bija izstādījis starp daudziem citiem eksponātiem arī vecas rakstu zīmes, līgumus un piezīmju grāmatas. Tā kādā vitrīnā bija redzama Jēkabnieku pagasta Jekstu māju kontrakte (līgums) no 1855. gada, kur pie Kroņa Ūziņu muižas pierakstītais Mārtiņš Pauls nolīcis, rentēdams Jekstu mājas uz 12 gadiem par 109 rbļ. un 19 kap. sudraba gadā, kas maksājami: puse 1. aprīlī un puse 1. oktobrī. Vēlāk Paulam 

mājas piešķirtas par dzimtu un viņš saimniekojis līdz 1900. g. — t. i. 45 gadus. Tam pašam Paulam uzglabājusies ari piezīmju grāmata par no Ūziņu lasīšanas biedrības ņemtām grāmatām. 

          Raksturīga Jēkabnieku pagasta otru māju Kalnamaču, kas atrodas turpat līdzās Jekstiem, ieņēmumu un izdevumu grāmata no 1863. g. Te diezgan sīkā rokrakstā uzskaitītas kalpam Jānim Jaunzemam izmaksājamās algas summas, pie kam atzīmēts, kādam nolūkam kalps tās prasījis. Tā, piem., Matīsu tirgus tēriņam kalpam izmaksāts 5 rbļ. Braucot uz kāzām kalpam iedoti 3 rubļi, bet ejot pie dievgalda kalps izņēmis no savas algas tikai 9 kapeikas.

Sevišķi akurāts ir bijis Jekstu māju saimnieks Mārtiņš Pauls, jo viņš vedis ari māju kroniku, atzīmēdams tanī visus svarīgākos notikumus. Labības daudzums: cik un kā novākti un laika apstākļi.

         1865. gadā saimnieks priecājās, ka lēcas esot labi augušas — no 3 pūrvietām sējuma novesti 18 vezumi, bet 1866. gadā lēcas 3 nedēļas žūdamas sapuvušas.

 Ūziņos bija 2 Kalnamačas - Kalnamaču Vilki un Kalnamaču Seski. Attēlā - Kalnamaču Vilki.
Māja ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. No Jaunzemu ģimenes albuma.

No Jaunzemu ģimenes albuma.

Kalnamačas ar ērbērģi. Dzīvojamā māja bijusi nodegusi. Atjaunota 1872.gadā. Blakus klēts, zirgu stallis un govju kūts. Uz kalna lejupvirzienā – klētiņa, kūtiņa. Lejā ērbērģis.

Ir leģenda, ka Kalnamaču Vilkos dzīvojuši divi vecpuiši – uzvārdā Vilki. 1835.gadā viņi māju pārdevuši un naudu kalniņā norakuši. Vēl šodien to mājnieki meklē.
Ap 1835.gadu Juris Jansons Kalnmačas nopircis no brāļiem Vilkiem. Juris Jansons dzimis 02.10.1805.-miris 28.10.1874.
Emīlija Rībene, Jāņa m. - Īpašuma kopplatība līdz 21.07.1940. bija 61 ha. Emīlija mirusi 1969.gada novembrī.
Jaunzems Artūrs, Kārļa d. – Emīlijas znots, dzīvoja Kalnamačās.
 10.04.1932. gāju uz Utlāčiem, no turienes uz Strūvi, paņēmām foto līdz un gājām uz kooperatīvu pēc smēķa. Uzņēmām Kalnamaču atteku (Vīrupi)
No Jaņa Ramlava dienasgrāmatas.











 "Kalnamaču ērberģis". 2010. gads.
 Māja celta 1837. gadā - šī ir vecākā Ūziņu māja.


 Priekšplānā - Ūziņu karjeras un māja. Tālumā, kreisajā pusē - "Kalnamaču ērberģis".
Karjeru platība 2.7 ha.  Dziļums 3-9 metri, vecums ap 60 gadi,

Ielaisti vēži un zivis (sami, līdakas, plauži, karpas, līņi, karūsas utt. ), ir daudz bebru, vasarā atlido gulbji.

Foto - T. Vizma.

Ūziņu karjeras.


"Kaņņi" 2011. gadā.
 Cēlis Ādolfs Behmanis 1874. gadā.
Foto - G. Kulmane.
Kara laikā "Kaņņos" atradies štābs, šeit dzīvojuši radisti.



Kaņņi 2012. gadā.
No Andas Indriksones (Freimanes) albuma.



Kaņņi 2013. gadā.
No Andas Indriksones (Freimanes) albuma.




 "Kaņņi" - kulšanas talka - 30-tie gadi. No Dzidras Freimanes albuma.


Skats uz Kaņņiem. No Andas Indriksones albuma.



"Kaņņu" vecā kūtiņa.
No Andas Indriksones albuma.


"Kažoki" 1964. gads, redzama klēts un māja. Attēlā Vizma ar Rīgas onkuli.
 No Maigas Ozoliņas albuma.


 "Kažoki" 2008. gadā. Padomju gados šī māja saucās "Krasti".
No kreisās - Ligita Strazdiņa ar saimnieci Maigu Ozoliņu.
Foto - G. Kulmane


 "Kažoki" 2008. gadā.
Padomju gados šī māja saucās "Krasti".
Foto - G. Kulmane


"Kažoki". 1955. gads. Saimnieka Kristapa Kalniņa bēres.


Ūziņu klēts būve. 1960. gads. No Ērikas Bratkus albuma.



Elmārs Zakovics (Ritvara brālis) pie Kliederiņiem. Iespējams - 30-tie gadi.


 "Kliederiņi". 2011. gadā.
Foto - G. Kulmane


Klupmaņi jeb "Bajāri" 1939. gadā. Attēlā saimnieks Roberts Johans (ģimenē saukts par Jāni) Goldbergs. Roberts bija "Putrēnu" saimnieces Līzes Lagzdiņas tēvs.
No Līzes Lagzdiņas albuma.


Klupmaņi/Bajāri 1936. gadā.
1992. gada sausajā, karstajā jūlijā  Bajāri nodega (no neuzmanīgas apiešanās ar uguni). Nodega visas ēkas - māja, kūtis, šķūņi un lielā, kooperatīvam piederošā kūts.
Izrādās, ka pirms I Pasaules kara  "Klupmaņu ēkas" jau bija degušas - labības kulšanas laikā aizdedzies labības šķūņa jumts, to neizdevās apdzēst. Nodega arī kūts. Taču, drīz ēkas tiek atjaunotas.
No Līzes Lagzdiņas albuma.


"Bajāru" (Klupmaņu) lielās kūts mūris 20.11.2016. (Nodega 07.1992.)
Foto G. Kulmane.


"Kramiņi" 2011. gadā. Šobrīd šīs mājas vairs nav...
Foto - G. Kulmane


Zaļenieku "Ķirši", kur 193x-tajos gados atradās kurpnieku darbnīca. No Blūmfeldu ģimenes albuma.



"Lapsas" 20.11.2016.
Māja celta 1904. - 1905. gadā.
 Foto - Gunita Kulmane.


"Lapsas" 20.11.2016. Foto - Gunita Kulmane.


"Lapsas" 20.11.2016. Foto - Gunita Kulmane.


"Lapsu" klētiņa 20.11.2016. Foto - Gunita Kulmane.


"Lauri" 2016.gadā. Publisks foto

Abgunstes pagasta nams „Lauros”.  Gaļinas Mickevičas kāzu dienā.



"Lejnieki" 2010. gadā. Foto - G. Kulmane


"Lāmas" - 30-tajos gados. Vidējā rindā sēž - no kreisās - Anna Lāma un Kristaps Lāma - mājas saimnieki.
Līdzās - Zāmelis Šulcs (kaimiņš, Tomu saimnieks), labajā pusē - Zāmelis Lauris.
Stāv - no kreisās - Austra Sīle (Tomu saimnieka meita), līdzās - Lonija Beltiņa.
No Ligitas Laures albuma.

Lāmas 2015. gada maijā.
Līdz 2007. gadam pie Lāmām auga lielākais Zemgales dižozols.
Foto - G. Kulmane

No L. Laures albuma.

Lielākais ozols – Zaļeniekos
Autors: Edgars Sauka
Datums: 26.01.2006
Izdevums: Zemgales Ziņas
Rubrika: Vide
Ka dabas vērtības līdz galam nav apzinātas, apliecina tikai nesen atklātais rajona dižākais ozols. Tā stumbra diametrs ir vairāk nekā septiņi metri, un tas aug Zaļenieku pagastā.
Jelgavas Reģionālās vides pārvaldes Dabas aizsardzības daļas vecākā inspektore Inguna Skutele "Ziņām" stāsta, ka par dižozolu pārvaldē uzzinājuši nejauši. Ieradusies Zaļenieku pagasta Lāmu māju saimniece un vaicājusi, kas nepieciešams, lai apzāģētu lielu koku, kas grasās uzkrist mājas jumtam. Izrādās, saimniecei šķitis, ka pie mājas augošais ozols ir pietiekami liels, lai uz to attiektos aizsardzības noteikumi. Kad pārvaldes darbinieki aizbraukuši uz Zaļeniekiem, viņi nav ticējuši savām acīm: "Mājas atrodas blakus ceļam no Ūziņiem uz Vilci, esmu vairākkārt braukusi tām garām, tomēr ozolu nebiju pamanījusi pat ar savu trenēto aci," atzīst I.Skutele. Izrādās, šis ozols cilvēka augumā sācis augt divās līdzīgās daļās, tagad sadalīšanās vietā parādījusies liela plaisa, kas Lāmu mājas iemītniekus dara bažīgus, vai tik lielais stumbrs neuzkritīs ēkai.
Pēc ozola apskates un stumbra apkārtmēra uzmērīšanas I.Skutele nolēmusi sazināties ar lielāko Latvijas dižkoku apzinātāju un atklātā sabiedriskā fonda "Dabas retumu krātuve" valdes vadītāju Gunti Eniņu. Pēc ozola uzmērīšanas Eniņa kungs atzina, ka tas pašlaik ir dižākais mūsu pusē, tā stumbra apkārtmērs – 7,11 metru. Līdz šim par lielāko tika uzskatīts Vilces pagastā augošais Čigānu ozols – 6,9 metri.
Speciālists, novērtējot koka stāvokli, atzinis, ka diemžēl viņam nav padoma, kā novērst ozola daļas uzkrišanu blakus esošajām mājām. G.Eniņš ieteica nozāģēt ozola stumbra daļu, kas aug virs ēkas, atstājot to aptuveni trīs metrus garu. Viņš uzskata, ka atlikušajā stumbra daļā būs saglabājušies tā saucamie snaudošie pumpuri, no kuriem varētu izaugt jaunas atvases. Tas gan neizslēdz iespēju bīstamo stumbra daļu nenozāģēt, ja vien kāds varētu ieteikt veidu, kā abas stumbra daļas sastiprināt.
I.Skutele arī "Ziņu" lasītājus aicina būt čakliem vērotājiem: "Apzinātais ozols Zaļenieku pagastā vēlreiz pierāda, ka bieži vien pat neiedomājamies, ka mums blakus atrodas izcilas dabas vērtības, tāpēc nebūsim kūtri to apzināšanā!"

Lāmas 2015. gada maijā. Foto - G. Kulmane


"Lāmas" 2012. gadā. (01.08.2012). Foto - G. Kulmane


 "Lāmu ērberģis" 01.08.2012.  Foto - G. Kulmane



"Lāmu ērberģis" No L. Laures albuma.


"Lieldunči".
"Lieldunči".

Lieldunči 1900.gadā izpirktas mājas no muižas. Neatkarīgās Latvijas laikā par tīru un latvisku sētu iegūts augstais ministru prezidenta apbalvojums. Tikpat kārtīgi Lieldunči ir arī šodien. 17.11.1938. Kārļa Ulmaņa uzdevumā dāvināti pulksteņi – Valteram Ansim un viņa dzīvesbiedrei. (Pēc Valteres Mirdzas stāstītā).
1876.gadā celts pagrabs un putnu kūts.
1905.gadā Ansis nesis ziņu no mājas uz māju, ka baznīcā būs sacelšanās pret Heinci. Viņu 1906.gadā arestēja, tad atbrīvoja. 1906.gadā Ansis iestādīja ozolu, veltītu tēva dzimšanas dienai. Ansis ar ģimeni pirmajā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Vidzemi. Kad atgriezās 1914.gadā, tad uzcēla klēti (1920.) un iestādīja bērzu birzi (1920), 1922.gadā iestādīja dārzu, kūti uzbūvēja 1926.gadā, bet 1934.gadā pārbūvēja dzīvojamo ēku. Dzīvības koki stādīti 1938.gadā. Tie ir veltīti Valtera kāzu dienai. Egle iestādīta 1942.gadā, par godu Mirdzas piedzimšanai. Vīksnas apkārtmērs ir 4.26 m. 1967.gadā iestādīta bumbiere, kad Mirdza sāka strādāt tehnikumā.

Te atrodas viens no pirmajiem stāvpulksteņiem Latvijā. Paula Drabes barometrs no Kolonādes ielas. Krāsnis ir no 1934.gada. Te kara laikā bijusi krievu karaspēka topogrāfiskā daļa. (Pēc Mirdzas Valteres stāstījuma).



"Līči" 1996. gadā. Foto - Vents Feldmanis.
Celta 20. gs. 20- tajos gados. Atradās Ūziņu muižas teritorijā, taču celta pēc muižas sadalīšanas, kā jaunsaimniecība.



"Līči" 2011. gadā. Foto - G. Kulmane


 Mazdunču vējdzirnavas, celtas pirms kara, darbojušās līdz 1943-1944 gadam, kad lielā vējā tikuši nolauzti dzirnavu spārni. Īpašnieks Fricis Sprīdis 1941. gadā tika izsūtīts. Pēc tam dzirnavas ieguvušas nosaukumu "Maijpuķītes".
Karā laikā Mazdunčos "krievu" armijai bijusi bāze. /A. Strazdiņš/.
 Foto no  Strazdiņa Alberta albuma.


„Maijpuķītes”, tika nolīdzinātas, jo traucēja meliorācijas darbiem.


"Mazdimzēnu kūts".




"Maz - Smukās" - Andžs ar zirgu Melli. 26.05.1939.
No Aināra Baumaņa albuma.


"Maz - Smukās" 02.06. 1938. No kreisās Doroteja Strautiņa (Annas māte), Anna Baumane ar vīru Kristapu Baumani.
No Vijas Baumanes albuma.



"Maz - Smukās" 26.05.1939.
No Vijas Baumanes albuma.

Māja "Mednieki" 1986. gadā. No L. Strazdiņas albuma.


"Mednieki" 1998. gadā. Ligita Strazdiņa, ratiņos mazdēls Kārlis. No L. Strazdiņas albuma.



Māja "Meķi" 1955. gada martā. No Ērikas Bratkus albuma.



Māja "Meķi" 30-tie gadi. Īpašniece Otīlija Frišmane. Saimnieces meita Alma Frišmane bija rakstnieka Pāvila Rozīša otrā sieva (laulībā piedzima meita Ieviņa). Pāvils Rozītis no 1930. - 1937. regulāri viesojās un dzīvoja "Meķos". P. Rozīša pēdējais romāns "Zemes prieks" ir par Ūziņiem - Ūziņu apkārtni un ļaudīm. Tā kā rakstnieks pēkšņi mirst, tad  romāna beigas uzraksta viņa draugs un meitiņas Ieviņas krusttēvs Ādolfs Erss.
https://nekropole.info/lv/Pavils-Rozitis



Meķos, 30-to gadu otrajā pusē. Pirmajā rindā no kreisās - Ieviņa Šperliņa, līdzās Ieviņa Rozīte (Pāvila Rozīša jaunākā meitiņa). Bildes centrā - dāma melnajā kleitā - Eduarda Fihtenberga māte. No viņas pa labi - dēls Eduards Fihtenbergs, pa kreisi - Meķu saimniece - Otīlija Frišmane (Fihtenberga kundzes māsa). Pēdējā rindā no labās - Valda Fihtenberga (Eduarda māsa) un Lonija Šperliņa Fihtenberga (dz. Ravovska - "Rāvāju" saimnieka meita). Fihtenbergi 1940. gadā nomaina uzvārdu uz Priedājs.
No Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.

"Mežābeles" 20.10.2016. Foto - Gunita Kulmane.



"Mežrozes" - no 1978. - 01.01.2000. šeit darbojās Ūziņu medpunkts. Vadītāja - Ausma Karvāne.
No A. Karvānes albuma.

Māja "Miezīši"2011. gadā. Foto - Gunita Kulmane.

"Miezīši" 2015. gada rudens. Foto T. Vizma.


Māja "Miezīši". Foto Ernests Muižnieks. No Ausmas Karvānes albuma.


Māja "Mārtiņi". No Annas Gudzinskas albuma. Šobrīd - Mazmārtiņi.


Māja "Mārtiņi"2011. gadā. Foto G. Kulmane. Šobrīd - Mazmārtiņi.




"Mārtiņi". Foto Ernests Muižnieks. No Ausmas Karvānes albuma.

*****



Milleri (vecie) attēla nav - 


Kristofs Biskāns dzīvoja Dobeles apr. Jēkabnieku pagastā, viņam piederošajās "Milleru" mājās. Bija vietējās patērētāju biedrības veikala kasieris. Foto tapis 1907. gadā.

03.06.1879. Jēkabnieku pag. Milleros dzimis Jelgavas slimnīcas direktors, rakstnieks Dāvids Bīskaps.

Dāvida Bīskapa māte – Austrumu Prūsijas vāciete. Viņas vecāki bija no turienes izceļojuši un no Zaļās muižas izpirkuši zemi un uzcēluši māju, kuras bija nosauktas viņas ģimenes vārdā „Milleri”, kā tās saucas vēl šodien.

Dāvids Bīskaps raksta: „Tad mira mans tēvs, trešais vecākais Skabargu māju dēls. Viņš agrā jaunībā apprecēja Karalauču vācu arhitekta meitu, kuras tēvs tai laikā bija Zaļā muižā un būvēja grāfam Mēdemam greznu pili pēc Rastrelli meta.
Daudzus gadus būvēdams grāfa pili, arhitekts Aleksandrs Millers dzīvoja muižā ar visu ģimeni: sievu Šarloti un trijām meitām un dēlu. Darbu sākumā Millers nopirka no grāfa muižas atsevišķu zemes gabalu, apmēram 75 pūrvietas lielu, kas bija nošķirts no muižas zemes ar platu lielceļu un vēl otru mazāku ceļu, kādēļ to muiža pati neapsaimniekoja, bet skaitījās kā nomas, izrentējamā zeme. Tur bija neliela dzīvojamā māja ar četrām istabām un dažas saimniecības ēkas. (194.-195.lpp.)
Reiz tēvam muižas istabene (Zaļās muižas) bija teikusi, ka kādu nakti, kad viņa savedusi kārtībā savas agrākās lielmātes guļamo istabu, uz reizes pa logu iepūtis vējš, nodzēsis uguni, un viņas priekšā nostājusies pati lielmāte kā jauna meita baltā mežģīņu tērpā, un, galvu palocīdama, pateikusies par viņas istabas kopšanu. Istabene iekritusi krēslā un paģībusi. Kad atkal pamodusies, istabā atkal iespīdējusi uguns un durvis atkal aizvērtas. Es jau biju beidzis pagastskolu un smējos par tēva stāstu, bet viņš mani apsauca un teica, ka tās esot tiesa.
(Bīskaps D. Jauno siržu sapņi un likteņi.- Latvju Grāmata, 1963.- 184.lpp.)
***
Aleksandrs Millers, arhitekts, kurš ticis pieaicināts remontēt grāfa Medema pili, Par labu darbu viņam uzdāvināta apbūves platība, un viņš uzcēlis tā laika paraugmāju “Milleri”. Sieva Šarlote, dzimusi Zamlovska.



Māja "Nameji", iespējams - 20. gadi. Mājas īpašnieks Kristaps Bušs. Sieva Antonija Buša. Zemes kopplatība 27,1 ha. 1941. gadā īpašnieks apcietināts un pazudis.
Foto no A. Šmitmanes albuma.

"Nameji" - 2001.gadā. Aritas Liepiņas foto.


Māja "Novadi" 2010. gadā. Gunitas Kulmanes foto.


Muižas māja.
Ūziņu muižas kungu māja 193x gados. Celta 1760. gadā.
No Margaritas Lazdiņas dz. Jansones albuma.
Ūziņu muižā 193x-to gadu beigās dzīvojis Margaritas vectēvs Kārlis Jansons.



Ūziņu muižas saimniecības ēka (bijusī kūts) pirms atjaunošanas. 2010. gada rudens. Gunitas Kulmanes foto.



Ūziņu muižas saimniecības ēka (bijusī kūts) pēc atjaunošanas 28.03.2018.
 Gunitas Kulmanes foto.

Ūziņu muižas saimniecības ēka (bijusī kūts) pēc atjaunošanas 28.03.2018.
 Gunitas Kulmanes foto.


Ūziņu muižas ēkas (saimniecības ēkas) 2010. gada rudenī (pirms atjaunošanas).
Gunitas Kulmanes foto.


Ūziņu muižas saimniecības ēka (bijusī kūts) pēc atjaunošanas 28.03.2018.
 Gunitas Kulmanes foto.


Ūziņu muižas saimniecības ēka (bijusī kūts) pēc atjaunošanas 28.03.2018.
 Gunitas Kulmanes foto.


Māja "Papardes" - 1980 -tie gadi. No Ausmas Karvānes albuma.


"Pelču" klēts. 1969. gada vasara. No Mildas Skanes albuma.


Līči 2011. gads. Gunitas Kulmanes foto.

Āžeļu kūtiņa 2010. gadā. Gunitas Kulmanes foto.


Māja "Priedulāji" 2011. gadā. Gunitas Kulmanes foto.
1927. gadā šeit atradies pārtikas preču veikals. Veikalvede - Auguste Bīmanis.


"Priežkalni" 2015. gada rudenī. Foto T. Vizma.


Vecā "Priežkalnu" māja. 1960. gads. No Dagmāras Krastiņas albuma.


    Māja "Pumpuri". Foto- Vents Feldmanis.



Māja "Purviņi" 10.2016. Foto - Gunita Kulmane.



Māja "Purviņi" 10.2016.  Foto - Gunita Kulmane.




Māja "Putrēni" - 2002. gadā.  "Putrēnos" pie saviem radiem daudzas vasaras dzīvojusi tēlniece, prozaiķe un dzejniece - Vija Gune-Mikāne.
Foto - Ligita Strazdiņa.
Putrēnos atradušās vēja sudmalas (bijušas jau 1828. gadā).
1 Pasaules kara laikā tās tikušas nopostītas un netika atjaunotas.


Māja "Putrēni" - 30-tie gadi. No Līzes Lagzdiņas albuma.


"Putrēni" 1961. gada februārī. No Līzes Lagzdiņas albuma.


"Putrēni" 1974. gadā.  Attēlā saimniece Līze Lagzdiņa.
No Līzes Lagzdiņas albuma.

Perša par Putrēnu ciema mājām - 

Putrēnos(i) miltus mala,
Klupmaņos(i) saule lēca,
Lapsās jauka dzīvošana.
Jēkaupelis, nabaģelis,
Siļķi kāra vācelēs.

Vidzemnieks ar savu bārzdu
Noslaucīja klona dārzu.
Rudzītis tāds nabaģelis -
Vāra rudzu putru
No tām rudzu sēnalām.

Mazas Dimzēns, lielais mednieks,
Vilku šāva, zaķis tapa.
Lielais Dimzēns basām kājām
Trenkā meitas apkārt mājām.

Rāvājs kviešus bīdelēja,
Ģinguļkrogā atskanēja.
Ģingulis ar savu brūti,
Špacierēj gar meža malu.

Teicēja Līze Lagzdiņa, dz. 1905.gadā. Pierakstīts 1994. gadā. (ekspedīc. Daiga Fišere).

"Putrēnu" pļava - vecupe.
Kāršu spēle.
No Līzes Lagzdiņas albuma.


"Rabatas".
No Māras Vīdmanes albuma.


"Rabatās". Māra ar vecomāti un viņas māsu.
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatās". Māra ar vecvecākiem.
No Māras Vīdmanes albuma.


"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.

"Rabatas"
No Māras Vīdmanes albuma.


Māja "Rammas" 2011. gadā. Foto Gunita Kulmane.


"Rāvāji" 1967. gadā.
No Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.


"Rāvāji" 17.06.1990.
No Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
"Rāvāji" 15.07.1934.
Īpašnieks - Jānis Ravovskis.
 No Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
"Riekstiņi" 20.11.2016.  Foto - Gunita Kulmane.



Māja "Robežnieki". Foto no M.Mols albuma.


"Robežnieki" 1925. gadā. No Mildas Grīsles albuma. Īpašnieks Mārtiņš Grīslis. Zemes platība - 16,2 ha.


"Robežnieki" - mājas saimniece - Mols Marianna ap 1970. gadu.
Foto no M.Mols albuma.


"Rudzīšu" tilts -30-tie gadi. Pēckara gados zināms kā Rāvāju tilts (pēc tam, kad Rāvāju tilts, kurš atradās nedaudz tālāk, vairs nebija, par Rāvāju tiltu tika saukts šis). Atradās pie "Rudzīšu" un "Vidzemnieku" mājām.


"Rūpļi" 2001. gadā. No Aritas Liepiņas albuma.

Skats uz Salnēniem. Foto - T. Vizma.


"Salnēni" 1998. gadā. No Mārītes Ekertes albuma.

Māja "Salnēni"- celta 1894. gadā, Salnēnu klēts celta 1887. gadā.
Kara laikā "Salnēnos" esot bijis hospitālis.

Skats uz Salnēnu apkaimi. Kreisajā pusē - Salnēni, pa labi - tālumā - Mārtiņi. Priekšplānā- bijusī Salnēnu govju ferma.
Foto - T. Vizma.



"Salnēnu" ferma 1969. gada ziemā. No Artūra Kirfas albuma.



Māja "Skabargas" 1981. gada 28. jūnijā. No Aināra Baumaņa albuma.


Māja "Skabargas" 1981. gada 5. jūlijā. No Aināra Baumaņa albuma.



Māja "Skudras" - šobrīd "Rasas". No Vilmas Gulbes albuma.


Māja "Skudras" - šobrīd "Rasas". No Vilmas Gulbes albuma. 60-tie gadi.



"Priežu krogs "1937. gadā ieguva nosaukumu "Strūves".
 Priežu krogs atradās turpat netālu, bilde nav saglabājusies.
 Attēlā - dzīvojamā māja "Strūves" 1975. gads. Foto A. Salna.
No Andra Salnas albuma.

Pirms tika uzceltas "Strūves", turpat netālu bija "Priežu krogs", kurā bija arī veikals ar nosaukumu "Monopols", to vadīja Kristaps Strūve ( Ludviga tētis), bet pirms tam Kristaps oficiāli strādāja par mežsargu pie Zaļās muižas barona, kurš bija licis izvēlēties - mežsarga amats vai Priežu krogs ar kokapstrādes darbnīcu ( Kristaps vadījis arī nelielu mēbeļu ražotni un pie viņa strādājuši arī divi zeļļi).
Kristaps izvēlējies krogu ar veikalu un kokapstrādi... un krogu barons Kristapam par labu darbu ir atdevis īpašumā. Uz krogus veikalu tikušas vestas arī avīzes un tur bijušas arī klavieres, kuras spēlējusi Natālija - Kristapa meita ( tas lai cilvēki būtu kulturālāki un inteliģentāki). Kristaps visiem bērniem licis mācīties, Ludvigs mūzikas konservatoriju nepabeidza tēva ( Kristapa) slimības dēļ un palika pie lauksaimniecības skolas izglītības... Sākoties 1.Pasaules karam, Strūves devās bēgļu gaitās uz Krieviju, tika izceļota Volga ar kuģīti, pārslimotas visādas slimības... un kaut kad ap 1917.gadu (precīzi nezinu) atgriešanās mājās. Priežu krogs 1. PK laikā tika nodedzināts... Bet pašreizējās "Strūves" pamatakmens ir ielikts 1905.gadā, turpat lielā kūts ēka uzcelta 1920.gadā.
 /A. Hermanis/.


"Strūves" 1975. gads. Foto A. Salna.
No Andra Salnas albuma.

"Strūves" - kūtiņa. Celta 1920. gadā.
Foto - Gunita Kulmane. 01.01.2016.


"Zvejnieki" (agrākais nosaukums "Stūri") priekšplānā un dzeltenā ēka - "Rogas" 20.11.2016.
Foto G. Kulmane.


Māja "Svilpji" Celta 1862. gadā. Otra vecākā māja Ūziņos. (Ēkas pamatos saglabājies datējums). Ēkā ilgus gadus atradās krogs - Svilpju krogs. 1896. gadā krodznieks bija Ģederts Pelcs. Krogs piederēja - kronim, jeb - valdībai. Ik pa 12 gadiem tas tika izrentēts.
Foto - G. Kulmane.

Skats pār Svētes upi uz Svilpjiem 70 -tie gadi.
Ernesta Muižnieka foto.

Māja Svilpji - 30 tie gadi. Priekšplānā - Lonija Beltiņa.
No Rutas Veļkiles albuma.

Ugunsgrēkā sadeguši lopi un inventārs
1940.05.07 Zemgales Balss
Ugunsgrēkā sadeguši lopi un inventārs 


Bojā gājušas vērtības par 20.000 Ls

Pa tālruni.
 Jēkabnieku pag. Stārkam piederošās Svilpja mājās vakar naktī, īsi pirms 
pusnakts, 

       vēl nenoskaidrotos apstākļos izcēlies ugunsgrēks saimniecības ēkā (klēts un kūts zem 

viena jumta)Tā kā māju iedzīvotāji bija jau aizgājuši gulēt, tad ugunsnelaimi pamanīja 

tikai pēc tam, kad ēka bija jau liesmās. Nelaimes vietā ieradās vispirms Vilces, bet tad arī  

Tērvetes 
un Elejas ugunsdzēsēji, bet neko glābt neizdevās.

 Bija jāapmierinās ar pārējo ēku pasargāšanu, kuras no lielajām liesmām, jau bija 

gandrīz aizdegušās. Ugunsgrēkā gāja bojā 4 zirgi, 13 govis, cūkas, aitas un putni.
Sadega arī labības sēkla, lopbarība un darba rīki.
Cik zināms ēka un lopi apdrošināti Jēkabnieku savstarpējā apdrošināšanas sabiedrībā.

Pārējais nav apdrošināts.
Uguns izcelšanās, kā jau minēts, nav noskaidrota. Svilpjos, starp iedzīvotājiem arī
smēķētāju neesot...

Nodegušā ēka atrodas Vilces - Jelgavas lielceļa malā (netālu no Ūziņu skolas)

Fragments no "Svilpju" mājas grāmatas.


"Svilpji". Pa kreisi - ceļš uz Ūziņu pamatskolu.

Svilpju šķūnis 2011. gadā. Foto - Gunita Kulmane.

"Tomi" - 10.2010. Foto - T. Vizma.


"Tomi"- 60-tajos gados. No E. Kalniņa albuma.


"Tomos" - 30-to gadu beigas.  Labajā pusē saimnieku meita Zenta Sīle (vēlāk Gotsone), vidū - māte Austra Sīle.
No Gastona Gotsona albuma.

Tomos - 30-tie gadi. Zenta Sīle ar vecākiem - Vili un Austru Sīļiem.

No Gastona Gotsona albuma.

                                        Tomu Šulcu kūts. No Survilu ģimenes albuma.

"Tomi"- 60-tajos gados. No E. Kalniņa albuma.

Utlāču dzīvojamā māja īsi pirms nojaukšanas 25.11.1979. Foto - Boļeslavs Kotāns. 

Par Utlāčiem nostāsts vēsta - ka XX. gs. 30- tajos gados šeit noticis kāds lielāks pasākums - varbūt kāzas, varbūt kas cits. .. Muzikanti bijuši vietējās kapelas puiši. Svinību otrajā dienā viņiem par labu papildus samaksu piedāvāts nospēlēt jumta maršu. Nu kas tur liels - kurš muzikants neprot maršu spēlēt... Skaidrs, ka puiši ar mieru. Tad izrādījās, ka jumta maršu spēlē sēžot uz jumta. ... Nu rāpās puiši uz jumta kores, un spēlēja ar'. Un labi nopelnīja arīdzan.
Utlāču dzīvojamā māja īsi pirms nojaukšanas 25.11.1979. Foto - Boļeslavs Kotāns. 

Interesantais "Utlāču" mājas nosaukums esot radies no tā, ka sensenos laikos, (kad mājām tika doti nosaukumi) šīs mājas saimnieks - gan ziemā, gan vasarā esot staigājis noskretušā kažokā. Un tādēļ no muižkunga saņēmis šādu mājvārdu.


Utlāči" īsi pirms nojaukšanas 25.11.1979. Foto - Boļeslavs Kotāns. 
Utlāču īpašuma kopplatība - 57,8 ha

Utlāču kūts mūris" īsi pirms nojaukšanas 25.11.1979. Foto - Boļeslavs Kotāns.


Vecie "Smiltnieki"- 4.05.1958.. No Smaidas Kirfas albuma.

 Arnolds Matisons "Vanagu" māju pagalmā. 30-tie gadi. No Metas Rosmanes albuma.





Māja "Vālītes" ap 1920. gadu.  No Gunāra Andersona albuma.


"Vidzemnieki" 1980- tajos gados. No Anitas Ezeriņas albuma.

Vidzemnieku saimnieks bija Dāvids Biezbārdis
 14.06.1941. Biezbāržu dzimta tika izsūtīta/.


Māja "Vidzemnieki" 2011. gadā. Foto - G. Kulmane.


Māja "Vidzemnieki" 2011. gadā. Foto - G. Kulmane.


"Vilciņi" 196x. gados. No Ramlavu ģimenes albuma.

Pie akas "Vilciņos" 1960-tie gadi.  No kreisās - Augusts Pipars un Mihails Kmets.
No Mihaila Kmeta albuma.

Vilmaņi - 2011. gadā. Foto - G. Kulmane.


Skats uz "Vilmaņiem" - 2015. gada rudens. Foto T. Vizma.




Māja "Zeltiņi". 09.2016. Foto - Renāte Paulušenko.


Mājas būvniecības gads - 1923.
"Kādreiz bija divas ieejas, katra savā mājas pusē. Dzīvoja pat divas ģimenes, viena dzīvoja mazā istabiņā, jeb otrajā virtuvē (tā mājas plānā rakstīts), otra ģimene pārējā mājas daļā. Mājas lepnums laikam jau bija mūrētā maizes krāsns, kas diemžēl nav saglabājusies.

Tagad jau kādu brīdi arī otras kūts vairs nav - tā kādreiz tikusi izmantota arī dzīvošanai, jo tajā bija izbūvēta krāsns ar skursteni, un tur dzīvoja cilvēks. Vecās kūts drupās, no kurām nekas daudz nebija palicis pāri, joprojām iespējams atrast mūrētās siles/barotnes, tādas ka bļodas izkaltas mūrī, spriežot pēc siļu augstuma, tā laikam ir bijusi zirgu kūts.

Par zirgu klātbūtni Zeltiņos liecina daudzie atrastie pakavi, (kas tagad skaisti rotā mājas sienu) un zirgu kāju dzelži. Spriežot pēc mantām bērniņos: "Zeltiņos" ir gan turētas aitas (dažādas aitu dzirkles), gan bites (stropi, un pat bitenieku kostīms - viss pilnā komplektācijā)".
/R. Paulušenko/.


 "Zeltiņu" vecās kūts drupas. 06.2013.
 Foto - Renāte Paulušenko.


Skats uz "Zeltiņu pagalmu" - 06.2013.
 Foto - Renāte Paulušenko.




Māja "Zildeguņi" 1930-tajos gados. Īpašnieks Jānis Bergs. Ēkas celtas laika posmā no 1920. - 1929. gadam.


"Zildeguņu" saimnieks Jānis Bergs - 30 tie gadi. No Anitas Reihenbahas albuma.


"Zildeguņi" - 2015. gadā. No Silvijas Sīles albuma.


Šulcu=Šultu ferma 2011. gadā. Foto - Gunita Kulmane.


Ūziņu skolas ēka 2011. gadā. Foto - Gunita Kulmane.


Ūziņu skolas palīgēka -  kūts 10.2016. 
Foto Gunita Kulmane.




Materiāls par Abgunstes muižu - no Aritas Liepiņas novadpētniecības krājuma.

ABGUNSTE

























Abgunstes muiža















                                                                      




ABGUNSTES PILS BARONU KAPLIČA = LIEPAS = GALVIŅAS







Abgunstes muižas baronu kapliča, saukta arī par Liepām un Galviņām. Tajās garus gadus dzīvojis kalējs Roberts Freimanis ar sievu Paulu. Viņiem bija meita Mirdza. Nosaukums mājām dots pēc kādas saimnieka īpatnības, proti – viņš cilvēku mēdzis uzrunāt: „Galviņa, vai tu nevarētu man palīdzēt?” utml.









ABGUNSTES PILS


1562.- 1697.
Nekustamā īpašuma mantojums (LVVA 1100.f., 13.apr., 377.l.)

Muiža pieder Vilhelmam Viferlingam, tad hercogs Gothards to uz nelielu laiku nodod savai meitai hercogienei Elizabetei, Saksijas - Tešenas hercoga  Ādama Vencela sievai.
1586.- 1793.
Butlaru dzimtas sarakste (LVVA 1100.f., 13.apr., 372.l.)
1593.- 1738.
Butlaru muižas dokumenti (LVVA 1100.f., 13.apr., 385.l.)
1605.

Abgunste aizdāvāta no lielkungiem Frīdriha un Vilhelma 1605.gadā kādam Butlaram.
30.07.1605.
Hercogi Frīdrihs un Vilhelms galveno muižu Abgunsti piešķir maršalam Magnusam Butlaram un viņa vīrieškārtas pēctečiem mantojumā ar visām
pirkšanas un pārdošanas tiesībām. Viņu īpašumā nonāk visa zeme un
ļaudis ar to klaušām un tiesībām. Tā kā pie mājām nav meža, tad tiek dota atļauja kurināmo iegūt Bērzmuižas biezokņos.
Māju stāvoklis: Māja ir no koka, uz ļoti augstiem pamatiem, ar kārniņu jumtu. Ēkai ir viens spārns un trīs skursteņi (sk. dokumentos).
27.09.1625


6. Fon Butlaru dzimtas ģerbonis. LVVA, 5759. f., 2. apr., 1402. l.
Fon Butlaru (arī fon Butleru; von Buttlar, Buttler) dzimta bija cēlusies no Hesenes reģiona Vācijā un Kurzemes bruņniecības matrikulā ierakstīta 1620. g. Viens no nozīmīgākajiem dzimtas pārstāvjiem hercogu dienestā bija Strazdes un Zemītes muižu īpašnieks Bartolds Butlars, kurš bija hercoga Gotharda padomnieks un, acīmredzot, hercogistes pirmais oficiāli ieceltais militārais pavēlnieks jeb pulkvedis (Kriegs Oberster). B. Buttlars bija arī to personu vidū, kam saskaņā ar hercoga Gotharda testamentu bija jāpalīdz jaunajam hercogam Frīdriham pārvaldīt valsti. Bartolds Butlars krita kaujā 1603. g. jūnijā, cīnoties ar zviedru desantu, kas bija izcēlies krastā pie Ventspils. Līdzīgs liktenis poļu-zviedru kara laikā (1600–1629) piemeklēja arī Abgunstes (Zaļenieku pag.) valdītāju un Bauskas pilskungu (Hauptmann) Magnusu fon Butlaru, kurš nošauts 1625. g. 27. septembrī, zviedriem ieņemot Bauskas pili. Hercogu dienestā bija arī vairāki citi tobrīd plaukstošās Butlaru dzimtas pārstāvji.

1700.- 1804.
Butlaru nekustamā īpašuma mantojuma lieta (LVVA 1100f., 13.apr., 378.l.)
1706.- 1814.
Butlaru nekustāmais īpašums (LVVA 1100.f., 13.apr., 375.l.)
1795.- 1796.
Dokuments par Abgunstes muižas inventarizāciju (LVVA 6999.f., 44.apr., 15.l.)
07.06.1796.
Lai Butleru īpašumu tiesiski un atklāti pārdotu, nolemj veikt inventarizāciju.

Abgunstes muiža ar ienākumiem no 1795. gada Jāņiem tikusi nodota uz renti augstdzimušajam kambarkungam fon der Rekem, Neienburgas muižu dzimtkungam.
Laba dzīvojamā ēka ar mūrētiem pamatiem līdz pat logu apakšai, no tēstiem baļķiem, ar dakstiņu jumtu, ar diviem skursteņiem. Ēkā pa labi viena istaba ar septiņiem kambariem, divām balti glazētām krāsnīm, griesti ar ģipša apmetumu, dēļu grīdas, tepēti logi ar lielām franču stikla rūtīm. ar misiņa rokturiem un aizšaujamiem aizbīdņiem. Durvis ar misiņa atslēgām un eņģēm. Šai ēkai ir vēl divas jumtistabas, katrā no tām ir balti glazētas krāsnis. Zem viena ēkas gala atrodas pieci pagrabi.
Pieliekamā klēts un ratnīca no tēstiem baļķiem, zem salmu jumta, durvis
ar vajadzīgo metāla aprīkojumu.
Divas graudu klētis no tēstiem baļķiem, zem salmu jumta, ar dēļu griestiem un grīdām, ar vajadzīgajiem labības apcirkņiem, durvīm ir nepieciešamās metāla daļas.
Divi veci zirgu staļļi un viena ratnīca no tēstiem baļķiem zem salmu jumta. Viena pilnīgi sabrukusi dzīvojamā ēka (ērbērģis).
Dzīvojamā ēka no tēstiem baļķiem zem salmu jumta, ar vienu skursteni,
katrā galā viena istaba un divi kambari ar krāsni, griesti no dēļiem, ķieģeļu grīdas, logi ar svinā stiprinātām rūtīm, durvīm vajadzīgais metāla aprīkojums, zem viena ēkas gala atrodas pagrabs.
Rija pa daļai no apaļiem, pa daļai no tēstiem baļķiem, ar salmu jumtu. Ir
kuļamklons, divas kaltes un divi šķūņi.
Laidars kvadrāta formā, kleķa būve. Divas lielas lopu kūtis, divi šķūņi un
trīs zirgu staļļi, arī ratnīca. Durvīm ir vajadzīgais metāla aprīkojums.
Divi veci lauka šķūņi no apaļiem baļķiem zem salmu jumta.
Iesala rija no tēstiem baļķiem zem salmu jumta. Rijā ir viena maza istaba un kaltes telpa. Katrā galā pa nelielai istabai ar ķieģeļa krāsni. Durvīm ir nepieciešamās metāla daļas.
Krogi: Eņģeļkrogs no apaļiem baļķiem zem salmu jumta.
Zilenes krogs no tēstiem baļķiem zem salmu jumta ar vienu skursteni.
Zaļais krogs no tēstiem baļķiem zem salmu jumta ar vienu priekšjumtiņu
virs ieejas.
1704
Magnuss fon Butlars vecākais Abgunsti atstāj mantojumā savam dēlam

Frīdriham Magnusam, kas 1710. gadā nomirst no mēra, neatstādams aiz
sevis nevienu dēlu - mantinieku. (Viņam bija tikai viena meita). Līdz ar to lēnis nonāca viņa brālēna Johana Albrehta fon Butlara rokās, bet arī viņš agri šķīrās no šīs pasaules, atstādams mazgadīgu dēlu Heinrihu Vilhelmu. Mirušā brālis rotmistrs Volters Kristofs fon Butlars uzstājās kā aizbildnis un 1712. gada 24. jūnijā  protestēja pret kādu oficiālu brīdinājumu, ko Johans Dītrihs Knorrings bija iesniedzis sakarā ar kādu prasību pret 1710. mirušo īpašnieku Frīdrihu Magnusu fon Butlaru.
Rotmistrs Volters Kristofs fon Butlars, Pomušas dzimtkungs, bija jau miris, kad viņa aizgādībā esošais Heinrihs Vilhelms fon Butlars 1729. gadā atgriezās no ārzemēm un ar 1730.g.24.jūnija darījumu (korborēts 1732.g.5.martā) ņēma aizbildnībā sava tēvabrāļa atraitni Gertrūdi fon Rēmeri un viņas bērnus: Oto Ferdinadu fon Butlaru un Benignu Emerentiju fon Butlaru, kas bija precējusies ar Oto Sigismundu fon Tīzenhauzenu.
08.06.1739.
Liesmās iet bojā viņa Abgunstes dzīvojamā māja ar visu mantību un finansu dokumentiem.

Par ugunsgrēkā ciestajiem zaudējumiem Heinrihs Vilhelms fon
Butlars saņem bruņniecības izziņu, ko parakstījis deputāts - maršals Oto
Frīdrihs Krummess.
1751
Heinrihs Vilhelms fon Butlars, kas bija precējies ar Katarinu Agati fon

Ofenbergu, piepirka klāt Garozu.
24.06.1761.
Saskaņā ar priekšrakstu, Heinrihs Vilhelms fon Butlars Abgunstes lēņmuižu bez parādiem nodod savam dēlam, Veimāras gvardes rotmistram Magnusam fon Butlaram.
1780
Magnuss fon Butlars, vienlaikus Lielberķenes dzimtskungs, būdams

precējies ar Mariju Sofiju fon Firksu no Nurmuižas, ļoti izdevīgi pārdod
Kurzemes hercogam pret Vecžagares muižu. Nedaudzie muižas dokumenti, kurus pēc 1739. gada ugunsnelaimes izdevās savākt, tika nogādāti valdnieka kancelejai.
1796
Abgunste, nu jau kroņa muiža, atradās pulkveža Georga fon Mēdema rokās kā nomas īpašums. Pa to   laiku rotmistru fon Butlaru ar

daudziem uzdevumiem un pienākumiem bija pagodinājis Kurzemes hercogs Pēteris, kura uzticību viņš baudīja. Neilgi pirms hercoga atcelšanas rotmistrs par saviem nopelniem saņēma no viņa kā lēni uz 19 gadiem Vecrādenes un Jaunrādenes muižas, kuras 1801.g.14.februārī uzdāvināja grāfam Kutaisovam. Butlars steidzās uz Sanktpēterburgu, lai aizsargātu savas tiesības. Grāfa atbalstītam, viņam izdevās panākt, ka viņa majestāte ķeizars Pāvels I 1801.gada 5.aprīlī visžēlīgi viņam kā atlīdzību piešķīra viņa agrāko īpašumu Abgunsti, kā arī kroņa muižu Grīnfeldi.
27.01.1804.
Rotmistrs fon Butlars nomirst. Viņa mantinieki - septiņi dēli un trīs meitas brīvprātīgi nodeva tēva muižas Abgunsti, Grīnfeldi, Lielberķeni

un Vecžagari pārdošanai atklātā izsolē.
07.06.1805.
Abgunsti un Grīnfeldi ar augstākās tiesas lēmumu par 46050 valsts dālderiem atstāj kopīpašumā diviem mantiniekiem - brāļiem Kristofam

un Hermanim fon Butlariem. Kristofers fon Butlars paturēja īpašumā Abgunsti, bet Hermanis fon Butlars - Grīnfeldi, abiem maksājot vienu cenu 41025 valsts dālderus. Abi brāļi nomira neprecējušies. Pirmais jau 1810.gada maijā. Visdažādāko veidu māklerdarījumi nenovēršami noveda pie sāncensības ģimenes mantas dēļ. Muižas tika vairākkārtīgi tiesas ceļā nodotas atklātai pārdošanai.
1808.
Butlāri pret Butlāriem (LVVA, 585 – 3 – 148)
22.05.1818.
Korborēts tā paša gada 19. decembrī, muižas tika piešķirtas kambarkungam

Elejas grāfam Johanam fon Medemam, kurš bija piedāvājis visvairāk: par
Abgunsti 36250 sudraba rubļus, par Grīnfeldi - 40200 sudraba rubļus.
03.02.1838.
Grāfs nomirst. Muižas manto viņa dēli grāfi Medemi:

Pauls - īstenais valsts padomnieks, ministrs Štutgartē un Darmštatē,
Pēteris - Sv. Johana ordeņa bruņinieks, Blīdenes dzimtkungs,
Aleksandrs - ģenerālkonsuls Ēģiptē, kolēģiju padomnieks un bruņinieks,
Teodors - gvardes štāba rotmistrs un bruņinieks,
Ludvigs - gvardes rotmistrs un bruņinieks,
Jūliuss - gvardes rotmistrs un bruņinieks.
14.06.1841.
( Korborēts tā paša gada 16. jūlijā). Ar kontraktu Abgunstes un

Grīnfeldes muižas kopā ar Mītavas pilsētas tuvumā esošo  pļavu nodeva mantojamā ķīlā landrātam un bruņiniekam Kārlim fon Liphartam, Tērbatas rātes muižas un citu Livonijas muižu dzimtkungam.
Informācija ņemta no LVVA 4038-2-2186
1905
Grāfs Medems patstāvīgi dzīvoja Abgunstes pilī. Bez tās viņam piederēja vēl arī Zaļā muiža ar pili vecajā parkā. Zemnieki grāfu saukāja par trako Medemu. Viņš bija gara auguma, kalsns,  līku gaiļa degunu. Uz stipri iesirmajiem matiem nēsāja zaļu mednieka cepuri ar pelēku vanaga spalvu, kājās spožus zābakus ar baltiem atlokiem. No gludi skūtās sejas un cieši sakniebtajām  lūpām nekad nenodzisa lepnā, iedomīgā augstprātība. Šodien, Jurģu dienā, grāfs nevarēja nosēdēt mājās. Viņš izjāja pārlūkot Zaļās muižas saimniecību.
Smagās jājamās pātagas cilpā iemaucis labo roku, ar kreiso saturēdams
straujā kumeļa pavadu, viņš ritmiski cilājās augstajos seglos. Saīgušo grāfu nesildīja ne saule, nedz gaišā diena. Visu ceļu domas bija aizņemtas par muižas kalpu maiņu šā gada Jurģos. Ziemu deramdienā jaunie un spēcīgie kalpi bija pieprasījuši lielāku algu un kurnējuši par slikatajiem dzīvokļiem, uzstādamies, lai muiža mitrā klona vietā ieliktu koka grīdu. Protams, visu to viņš noraidījis. Patiesībā šīs pārspīlētās prasības bija tikai iegansts tai trauksmei pēc pilsētas, pēc labākas dzīves, kas tik ļoti pārņēmusi ļaužu prātus. Muižas pārvaldnieks gan no attālākiem novadiem, gan no Lietuvas viņu vietā bija sadabūjis citus, bet vai pēc gada tie tāpat nekurnēs  un neskries projām? Jā, kas to var galvot.
Īgnums un dusmas grāfam sāka malties krūtīs. Pierē ievilkās dziļas grumbas. Neviens cits kā tie, kas mācās pilsētas skolās, ir tie gudrinieki, kas laukos ievazā nemieru un ar šādām tādām lapelēm sagandē ļaudis. Te vairs nelīdzēja ne Zaļās muižas draudzes prāvesta sprediķi, nedz bargā uradņika acs. Agrāk ļaudis no šādām lapelēm sargājās kā no uguns. Tagad tās ar prieku tika uzķertas un glabātas kā nezin kāds dārgums.
Ak, ka viņam būtu tāda vara kā muižniekiem senos laikos! Šādu lapeļu lasītājus viņš liktu nostiept savas pils priekšā pie zemes un pats, balkonā sēdēdams, skaitītu lazdu rīkstes, kas vicotu kailās muguras. Bet tagad viņš varēja skaitīt tikai tos, kas cauri muižai izbrauca ar riteni, un tad tādiem uzlaist uradņiku. Šo domu virkni pārtrauca kumeļa niķošanās. Grāfs noskaities tam uzsnāja ar jājamo pātagu. Melnis salēcās un sprauslodams šķieda putas ap pavadu savilktajiem laužņiem. Straujā gaitā, pieliektu galvu, pretim no pakalna drāzās velosipēdists ar ģimnāzista cepuri, kas bija jo dziļi uzbāzta uz acīm.
Grāfam likās, ka tas ir Kuršēnu saimnieka Ziemeļa dēls, par kuru muižas
pārvaldnieks viņam stāstīja jo neticamas lietas. Vēl atskatījies atpakaļ, viņš uzcirta zirgam tā, it kā lopiņš būtu tas, kas nupat aizdrāzās ar riteni.
Zirgs lēkšus uzlēkšoja kalnā un, pamazām nomierinājies, pārgāja rikšos.
Pēkšņi Medema skatiens kā piekalts apstājās pie verstu staba, kur,  vējiem raustīta, plivinājās lapiņa. Viņš pagrieza zirgu tuvāk stabam. "Lai dzīvo politiskā brīvība!" Tāds hektogrāfētai lapai bija virsraksts. Grāfa kaulainie pirksti norāva lapu no staba, nervozi to salocīja un iebāza kabatā. Tagad viņam bija skaidrs, ka tas ir tā paša darbs, kas sen jau bija nozudis aiz kalniem.
Lejā, ceļa  līkumā, parādījās braucējs. Brašais bēris kāpa lēniem soļiem. No pajūga niķeļa kalumiem, kas tik rotaļīgi  vizmoja saulē, no brangā zirga spožās spalvas Medems zīlēja, ka tie būs no Spieķu mājām, un ļauns, ironisks smīns sašķobīja viņa muti. Viņš pazina arī pašu braucēju, kas sēdēja līdzās meitai uz ratiem pārlikta skapja malas. Taču drīz vien šis smīns nodzisa, acis, niknumā izvalbīdams, gribēja vai izsprāgt no  pieres. Puisis un meita, galvas pieliekuši, skatījās tādā pašā lapiņā, kādu nupat viņš noplēsa no verstu staba.
Braucēji grāfu nemaz nepamanīja, tikai pēkšņi satrūkās, kad šis jau  bija piejājis it tuvu klāt. Meita noslēpa lapiņu aiz muguras.
"Tu!"...viņš kliedza. "Tu dumpi taisīs?  Ko?"...- grāfs vicināja pātagu pie puiša acīm.
"Vai es kāds suns, vai?"... Un tajā pašā mirklī puisis, saķēris pātagu, ar spēcīgu rāvienu izsita grāfu no segliem. Medems krītot, turēdamies pavadā un zirga krēpēs ieķēries, pūlējās uzrausties seglos.
Puisis izlēca no ratiem. Pieskrēja klāt, sašāva melnim ar pātagu. Satricinātais kumeļš, sliedamies pakaļkājās, grāfu sviešus izsvieda grāvī un, lielceļu putekļus kuldams, aizauļoja kā viesulis.
Lādēdamies grāfs pūlējās uzrauties kājās,  bet smagās pātagas cirtiens pa
samta biksēm viņu atkal atguldināja grāvja dibenā.
"Varmāka!"..."Še, še!"... Pie katra vārds puisis to apveltīja ar  spēcīgu pātagas vilcienu. Tad nospļāvies pātagu aizmeta sazēlušā rudzu laukā un iekāpa ratos. Meita, pārbijusies no puiša pēkšņām dusmām, nevarēja parunāt ne vārda.
"Kā es gaidīju šādu mirkli!" puisis ierunājās, kad pabraucis kādu gabaliņu, viņš atskatījās atpakaļ un redzēja muižnieku rāpjamies ārā no grāvja. "Šis suns mani puikas gados, kad ganīju viņa muižas govis, reiz ar jājamo pātagu tā piekāva, ka paliku guļam bez samaņas. Par ko? Tikai tāpēc, ka dažas govis bija iezagušās muižas auzās.
"Viņš tevi ieliks cietumā", atguvusi valodu,  paklusi ierunājās meita.
"Tas var būt", puisis atbildēja un domīgs apklusa. Zirgs no  lielceļa nogriezās Spieķu mājas ceļā. Paskubināts tas sāka atkal rikšot.
"Es, Līze, esmu uzaudzis kā pamests kaķēns. Tevi šodien pārvedu no kaimiņu pagasta Zaļenieku Spieķos, un tu drīz dabūsi dzirdēt, kā še visi mani saukā. Par vārda man nav. Kā koks mežā, ko sauc par bezvārdi", viņš sarūgtināts sacīja.
Otrā dienā līnijdroškā Medema pavadībā  Spieķos ieradās uradņiks, lai apcietinātu puisi, kas uzbrucis grāfam. Taču puisis jau bija paspējis pazust no šejienes.
No Spieķiem viņi nobrauca Kuršēnos.Grāfam Medemam bija pārsieta galva. Viņš gāja, atbalstīdamies uz nūjas, un mazliet kliboja. Jo bargi viņš uzbruka Kuršēnu saimniekam Ziemelim.
"Vai tu to zin ar, ka tavs dēls Alfred ir dumpiniek?" viņš uzsauca,  tiklīdz bija iegājis istabā. "Kur  viņš ir? Ā - ā!" grāfs piesita ar nūju pie grīdas, ieraudzīdams, ka šis dumpinieks, galvu pieliecis, naivi smīnēdams, it mierīgs nāca no āra istabā.
"Kur tu vakar biji?" grāfs pratināja.
"Mājās"
"Mājās?" Bet, kas vakar ar riteni no Jelgavas pa lielceļu skrēja?"
"Kā lai es to zinu?" Alfrēds paraustīja plecus.
"Mans dēls tiešām bija mājās. Viņš gatavojās eksāmeniem un visu dienu mācījās. To visi mājnieki var apliecināt", tēvs iejaucās starpā.
"Hm!..."grāfs nevarēja apgalvot, ka tas vakar tiešām būtu bijis jaunais  Ziemelis.
"Vai tās tavs mants?" viņš norādīja uz galdu, kas apkrauts ar grāmatām.
"Jā!"
Uradņiks šķirstīja grāmatas un ieskatījās arī atvilknes papīros. Nekā nebija, kas viņiem noderētu.
"Tu sav dēl vairāk pieskati! Un no skol ņem viņ ārā! Saprot?  Kad ziņoš
žandarmam, lab nebūs!" brīdināja grāfs.
Vecais Ziemelis pamāja ar galvu. Viņš nesacīja ne "jā", ne "nē". Līdzko
Medems ar uradņiku bija aizbraukuši, vecais sāka strostēt dēlu: "Vai tāpēc es tevi skolā sūtu, nodevu vislabākā pansijā, lai tu kļūtu par sociālistu?" Nē! Un vakar uz ceļiem bija izkaisītas proklamācijas -   tas taču tiesa! Ka  to izdarīji  tu, no Jelgavas mājās braukdams, -  tas tiesa. Un man vajadzēja vēl melot!   Šis semestris būs pēdējais skolā! Tu vari palikt pie manis mājās strādāt vai iet citur  maizi pelnīt!
Alfreds   piesarka un stāvēja, galvu nodūris. Velti te  bija kaut ko iebilst. Tēva stingrais raksturs necieta ierunas. Viņš taču pūlējās, lai dēls iegūtu labu izglītību, centās ieaudzināt Alfredā dievticīgu garu. Svētdienas rītos un vakaros dēls nedrīkstēja izvairīties no pātariem, ko tēvs noturēja kopā ar saimi. Noklausoties tēva spriedumu, Alfreds saprata, ka viņa jaunajā dzīvē notiek pārmaiņas. Uz laukiem gan nepaliks. Viņu vilināja Rīga ar savu rosīgo dzīvi.
Grāfa Medema piepešais apciemojums Kuršēnos izraisīja dzīvas pārrunas šo māju plašajā meitiešu saimē. Tās nebija tenkas vien, bet arī patiesība, ka Spieķu mājas puisis, kas piekāvis grāfu, ir šā paša "trakā" muižnieka padēls, kā ļaudis viņu saukāja.
"Zane visiem patika. Viņa bija ļoti piemīlīga meitene. Arī es priecājos par viņu, pirmo reizi redzēdama pie muižas moderes", stāstīja saimnieka vecā māte kalpu sievai  un vaļiniecei. Grāfam tā patikusi, un viņš pieņēma meiteni par savu istabeni. Pēc gada viņu padzina ar kuslu bērniņu. Zanei vairs nebija kur iet. Nebija miera no ļaužu valodām un citām pārestībām. Pret visu   to kā Zane, tā viņas māte bija bezspēcīgas. Tad kādu dienu viņa ar bērnu aizgājusi uz muižu, ielikusi mazo grāfam klēpī un kā prātā jukusi izskrējusi no pils. No tā laika Zane pazudusi un neviens viņu nav vairs redzējis. Bērnu pieņēma audzināt muižas kučiera  Laudanska sieva, kurai pašai  nesen bija piedzimis puisēns. Abi zēni uzauga kā dvīņubrāļi. Par audzināšanu Medems maksāja. Kad zēns paaugās, viņam bija jāgana muižas govis. Grāfs dažreiz aizgājis uz
ganībām un puiku ne par šo, ne to ar jājamo pātagu nopēris.
Tāda  bija Teodora bērnība.
Informācija no Roberta Sēļa grāmatas "Tanī bargā dienā: 1905.g. revolūcijas romā-
na.-Rīga: Liesma, 1980.-29.-33.lpp.
Par Teodoru Zankovski stāsta Zelma Skurstene - Jāņa Oša meita 2.07.1987.
Viss, kas aprakstīts Roberta Sēļa romānā ir patiesība.
Teodors dzīvoja Meža Spieķos par puisi. Tā  kā viņš nebija atklāts sociālists, viņa sievu neviens dzīvoklī nav pieņēmis. Mans tēvs pierunāja,  lai viņa iet dzīvot uz Skursteņiem. Tā kopā visi dzīvojām.
Teodors bija melniem, kupliem matiem, kas man ļoti patika. Viņu nošāva tajā pašā dienā, kad manu tēvu - ceļā uz mežniecību. Briesmīgi bija apstrādāts, jo galva bija sašķaidīta, tikai āda karājās. Zārkā abus ar manu tēvu guldīja mana tēva mātes māsa Kaufmane. Teodors Zandovskis bija grāfa dēls.
1905
Abgunstes pils ēka tiek nodedzināta. Jaunā ēka uz pils pamatiem tiek celta skolas vajadzībām

Zaļenieki. Pārdod veco skolas ēku līdz ar zemi.
Zaļenieku pagasta padome nolēmusi pārdot bijušo Abgunstes skolas ēku līdz ar 9 pūrvietām zemes, koka dzīvojamo ēku, mūra kūtiņu, malkas šķūnīti un pagrabu, jo pārceļot Abgunstes 1.pakāpes pamatskolu uz jaunajām telpām Abgunstes pilī, vecā skolas ēka pagastam vairs nav vajadzīga. Bez tam, bez kapitālremonta ēkas nav lietojamas, atrodas tālu no pagasta centra, kāpēc izmantošana neizdevīga. Koku zāģētavas īpašnieks Jēkabs Smilga par ēkām un zemi maksā pagastam Ls 4000. Viņam še izdevīgi ierīkot koku zāģētavu. Ievērojot visu to, Jelgavas apriņķa vecākais apstiprinājis Zaļenieku pagasta padomes augšā minēto lēmumu.
18.10.1931.
Jaunuzceltajā ēkā tiek atklāta Zaļenieku – Abgunstes pamatskola. 1931.gadā tiek nodibināta Zaļenieku – Abgunstes mājturības biedrība, kura darbojas skolas telpās.
1934.g.
Iesvētīja Abgunstes skolu

Smilgu mājās, kur gadsimta sākumā bija pamatskola, piecdesmitajos gados Zaļenieku pagastā tika atklāts pirmais bērnudārziņš
30.05.1971.
Skolu likvidē.                   

Grīnfelde
Sākotnēji Grīnfelde veidoja Grīnhofas (Zaļāsmuižas) saimniecības nodaļu,
bet 1618. gadā hercogs Frīdrihs to par pieciem tūkstošiem valsts dālderu
ieķīlāja padomniekam Kasparam fon Dreilingam, kura ģimenei tā   laikam
gan arī palika, jo 1653. gadā tā piederēja Johanam Dreilingam un 1655. gadā
Vilhelmam Dreilingam. Daudz vēlāk, 1720. gada 7. decembrī, galma maršala
atraitne Emerencija fon Kleista, dzimusi fon Firksa, izsniedza hipotēkas
obligāciju uz Grīnfeldi atraitnei Sēgei no Platones, pie tam, saukdamās
Grīnfeldes dzimtkundze. Taču viņa bija tikai ķīlas īpašniece, jo jau 1740.gadā
ar hercoga gādību fon Kleistu ģimene to atguva par 17000 valsts dālderiem.
Tā muiža kā hercoga īpašums 1795. gadā nonāca ķeizarienes Katrīnas
rokās un tajā pašā gadā aiz ķeizarienes labvēlības tika uz 12 gadiem
iznomāta lietošanā Vircavas un Brēdenfeldes Kārlim fon der Hovenam, kurš
to 1797. gadā nodeva apakšnomā uz deviņiem gadiem pret ikgadēju
nomaksu 1100 dālderu bruņniecības sekretāram fon Felkerzāmam.


Abgunste LVVA 1679 – 172 – 549 16.f.
Ir arī pusmuižu apraksti: Epēm, Atmatām, Grīnfeldei, Bušu mežsarga mājai, Bambaļiem, Anutelēm, Meža Sulām





ABGUNSTES PILS APKĀRTNE

Paskaidrojums

  1. pils – ķieģeļu ar dakstiņu jumtu. Vispirms bija Medema mītne, pēc tam Sergejam Pālēnam, Teodora dēlam palīgmuiža Tērvetei
  2. klēts – mūra, dakstiņu jumts
  3. dzīvojamā ēka, bijusi vešas māja – koka ar skaidu jumtu
  4. kūts un šķūnis – ķieģeļu un koka ar skaidu jumtu
  5. labības šķūnis, tagad „Āboliņu” mājas – dēļu ar skaidu jumtu
  6. labības žāvēšanas šķūnis (dārzā) – akmeņu un mūra ar skaidu jumtu
  7. rija (3 istabas un 2 ķēķi ar stāvošu sutas dampi – māla un mūra ar skaidu jumtu
  8. labības šķūnis – dēļu un akmens, mūra stabi ar skaidu jumtu dārza malā
  9. vienstāvīga dzīvojamā ēka ar mazu piebūvi (iespējams, kalpu māja) – koka ar skaidu jumtu
  10. pirtiņa – koka
  11. muižas laidari – ar vienu dzīvojamu istabu māla un mūra ar skaidu un salmu jumtu
  12. pussagrauts pagrabs
  13. smēde (kapliča), tagad sauktas Galviņas – pusakmeņu, pusmāla, mūra

Pēc 1921.gada inventarizācijas akta.


Abgunstes muiža atrodas Zaļenieku pagastā. Muižas apbūve veikta ap 1780.gadu, tā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.                                              (Latvijas pagasti. Rīga, 2002)
LVVA izziņa 4-6/par -111/13 06.12.1993. īpašuma kopplatība līdz 21.07.1940. 12.78 pūrvietas
Nodega 1905.gadā. Atjaunota un atklāta 18.10.1931. Skola pastāvēja līdz 30.05.1971. 1931.gadā skolā darbojās Zaļenieku – Abgunstes mājturības biedrība.
Līdzīgi kā Vadakstē 18.gs. prototipa laikmetīga stilizācija L. Reinīra projektētajā Abgunstes muižas dzīvojamā ēkā. Pēdējais īpašnieks no 1908.gada – grāfs fon der Pālēns Sergejs Teodora d. Muiža bijusi palīgmuiža Tērvetei. Pirms tam – Medema mītne. 1905.gadā muižas ēku nodedzināja nemiernieki. Palika mūra vidusdaļa. 1.brīvās Latvijas valdības laikā uz vecās koka ēkas pamatiem uzcēla mūra ēku. Pils iekšiene tika pārbūvēta un vēl klāt piebūvēja korpusu ēkas ziemeļaustrumu daļā. Ēkas parādes fasādei arhitekts izmantojis savdabīgu toskāniskā ordera puskolonu portiku, maskējot vēl vienu pamatēkai perpendikulāri pievienotu korpusu. 1934.gadā ēku iesvētīja skolas vajadzībām. Tā darbojās līdz 1968.gadam. Blakus tek Ailes strauts (pēc 1921.gada inventarizācijas akta saukts par GOWAINI, vēla AWA, saukts arī Hercoga strauts. 1934.gadā skolas priekšā iestādīja ozolu.

Abgunstes muižas parkā bija tiltiņi no koka. Ap pili bijis bruģis, tas tagad ir apakšā. Tur ir divi muižas dīķi bez nosaukuma. Te dzīvoja vēveri – šuvēji, drēbnieki. Gar pašu dīķi auga akācijas. Otrā strīpā vilkābeles. Dīķī peldēja karūsas un karpas. Dīķiem pa vidu bija tiltiņi. Labības šķūņi atradās trīs pusēs. Par riju sauca ēku, kur cilvēkus mocīja – labību izžāvēja, tad kūla. Bet labības šķūnis bijis tas, kur brauca ar kuļmašīnu iekšā.
Bušu mežs bija ozolu mežs – sauktas krones. Pie pils bija vešas mājiņa, arī modernieku mājiņa. Muižas laidari bija ar lielu iekšpagalmu, sarkani nomālēti. Viss no māla kleķiem. Pie apaļā liepu stādījuma bija lapenīte ar ogu dārzu – īpaši ērkšķogām.


Abgunstes pusmuižas:

            Epes – te kalpu mājā dzīvoja kalpi (ērbērģis) ar alus pagrabiem

            Atmatas -

            Brīvkalni = Grīnfeldes – Abgunstes muiža ar riežu laukiem (1 riezī ap 4 pūrvietas)

            Bušas – mežsargu māja

Bambaļi

Anuteles

Mežu sulas






Muižas stāvoklis
1.     Dzīvojamā ēka

Tā ir no koka uz ļoti augstiem pamatiem, ar kārniņu jumtu. Ēkai ir viens spārns un trīs skursteņi. No priekštelpas, kas ir ļoti plaša un gaiša, pa labai rokai atrodas:
a)      liela istaba ar glazētu podiņu krāsni,
b)      stūra istaba no tās pa kreisi, šīs istabas atrodas ēkas spārnā, un divām istabām ir balta glazētu podiņu krāsns uz pusēm,
c)      viena istaba – tāpat taisni,
d)     vēl viena istaba  un no tās -
e)      atkal viena istaba un no tās pa kreisi –
f)       mazāka istaba un no tās –
g)      mājas spārna aizmugurējā daļa, kuras durvīm ir stipras dzelzs eņģes un ... (bojāts teksts)
h)      ...te ved pilnīgi jaunas kāpnes uz leju, kuras... (bojāts teksts) apgaismo četri jumta logi. Vienā jumta pusē ir –
i)        istaba ar diviem logiem, apmestiem griestiem un glazētu podiņu krāsni, tāpat kā otrā jumta pusē...(bojāts teksts)
j)        istaba ar diviem logiem, ģipša apmetumu un baltu...(bojāts teksts)
k)      pie dzīvojamās istabas, kas apzīmēta ar a), ir :
§  blakusistaba ar pusloku un mazu, baltu krāsotu podiņu krāsni, blakus tai –
§  vēl viena blakusistaba jeb tā sauktā ēdamistaba, kurā arī ir balta glazēta podiņu krāsns, no šejienes gaitenis uz ēkas aizmuguri – divām virtuvēm.
l)        no lielās priekštelpas pa kreisi ir
§  liela istaba ar krāsni no baltiem glazētiem podiņiem,
§  mazāks sānkambaris bez krāsns,
§  lielāka blakusistaba ar baltu glazētu podiņu krāsni- no šīs istabas durvis uz aizmuguri un virtuvi, kas ir ļoti liela.
m)    visām istabām ir ģipša apmetuma griesti, pelēki krāsotas divviru durvis ar stiprām misiņa eņģēm un atslēgām, kā arī logiem, ir lielas stikla rūtis un apkalumi no lieta misiņa.
n)      zem ēkas ir seši dažādi pagrabi.

2.     Ērbērģis

Tā ir koka būve uz augstiem pamatiem ar vienu skursteni un salmu jumtu; vienā pusē pa labi – istaba, apkurināms kambaris ar neglazētu podiņu krāsni un neapsildāms pieliekamais kambaris; zem šī ērberģa ir liels velvēts pagrabs; pa kreisi uz otru pusi ir istaba, kurā krāsns nojaukta, un divi kambari. Griesti no dēļiem, grīdas no ķieģeļiem.


3.     Klētis

Divas graudu klētis ar divām mazām blakusklētīm ar vajadzīgajiem nodalījumiem dažādām labībām, celtas no tēstiem baļķiem uz ozolkoka pāļiem, starp kuriem mūrēti pamati, ar salmu jumtu. Visām durvīm metāla atslēgas un rokturi.

4.     Pieliekamās klētis

Pieliekamā klēts no tēstiem baļķiem uz zemiem pamatiem, tai ir divi logi ar dzelzs restēm, blakus plaša ratnīca karietēm, tas viss zem jumta, durvis ar vajadzīgo metāla aprīkojumu. Šai ēkai nepieciešams liels remonts. Tāpat viena jauna pieliekamā klēts no tēstiem baļķiem uz labiem pamatiem, ar salmu jumtu; ēkai ir maza priekšklēts, pa labi un pa kreisi – klētis ar mazu lodziņu.

5.     Lietais laidars

Šī celtne ir ļoti labā stāvoklī; kleķa būve kvadrāta formā zem salmu jumta. Priekšplānā atrodas zirgu stallis sešiem zirgiem, ratnīca, kūts vaislas lopiem un stallis 14 darba zirgiem, apgādāts ar attiecīgajiem steliņģiem, silēm un redelēm. Laidara dibenplāna daļa ir piemērota liellopiem, abās pārējās pusēs ir vaislas lopu kūts, kā arī siena un pelavu šķūņi.

6.     Rija

Rijā ir kuļamklons no tēstiem baļķiem, divas žāvētavas vai kaltes „karstās rijas” un divi šķūņi no apaļiem baļķiem; tas viss zem salmu jumta.

7.     Lauka šķūnis

Tādu ir divi, no kuriem viens labs, otrs pa daļai sagruvis; bez tam trešajam ir uzstādītas sienu stenderes.

8.     Augļu un sakņu dārzi

Viens augļu dārzs pie dzīvojamās ēkas un pieci dažādi sakņu dārzi.



***



Jēkabnieku pamatskola. No Alberta Blūmfelda albuma.


Platones "Būtuļi" - 30-tajos gados. Mājas īpašnieks (centrā) Indriķis Šperliņš ar saimi. Indriķis Šperliņš aktīvi darbojās Ūziņu saimnieciskajā dzīvē. Atdusas Ūziņu Priežu kapos.

No Ieviņas Pickas Emhardes albuma.


Platones "Meža Zvirbuļi" 30- to gadu beigās. Tā bija Latvijas brīvvalsts laika paraugsaimniecība - ar apmēram 12-13 ēku kompleksu.  Priekšplānā - saimnieku meitiņa Ilze Nesenberga. Meža Zvirbuļos dzīvoja Cīruļu-Nesenbergu dzimta.


Platones pagasta "Režu muiža". 17.04.2016.
Foto - Gunita Kulmane.


Berķenes dzirnavas. Skats no Ziedkalnes. Dzidra Freimane un Emīlija Vībure.
No Dz. Freimanes albuma.


Vilces dzirnavas. Ansis Treimanis šeit strādāja par dzirnavnieku.
No Dz. Freimanes albuma.

Ūziņu muižas ēkas (saimniecības ēkas) 2010. gada rudenī (pirms atjaunošanas).

Pie Ūziņu skolas 1994.gadā kopā ar novadpētnieku Sigurdu Rusmani.
 No Aritas Liepiņas fotoalbuma.