Ūziņu vējdzirnavas

          http://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/latvijas-perles-uzinu-dzirnavas-kuras-saimnieko-sibirijas-berni.a201394/   

Ūziņu, jeb „Bērziņu” vējdzirnavas cēlusi Neibergu ģimene, iespējams 1860. gadā, vai arī agrāk.

             Dzirnavas pārbūvētas 1880. gados, jo pirmajai celtnei no ugunsdrošiem materiāliem bijis tikai 1. stāvs (1880. gads tad arī tiek minēts kā dzirnavu celšanas gads). 

  Šīs ir Latvijā vienīgās zināmās holandiešu tipa vējdzirnavas, kam uz sešstūraina, no laukakmeņiem mūrēta korpusa pirmā stāva, ir no ķieģeļiem uzmūrēta nošķeltam konusam līdzīga augšējā daļa ar 4 spārniem.  

                                              (R. Puriņš „Senās vējdzirnavas”. 62. lpp.).

     Apskatot dzirnavas, apbrīnu izsauc būvkonstrukciju veidojums.
Ja dzirnavu ēkas karkasa būvē izmantoti akmeņi, ķieģeļi un kaļķi, tad viss mehānisms ir vējdzirnavu specifikāciju pārzinoša, koka konstrukciju meistara darbs. Cik vien dzirnavās ir spēka pārnesuma zobratu: dzirnavu spārnu rata centrālās piedziņas koka asij, dzirnakmeņu darbinātājiem - visi darināti no koka. Tāpat - aploces, sazobes, kuras vecie vējmelderi sauc par ķemmratiem un ķemmēm. Visas koka daļas ir izgatavotas no ābeļu, kļavu koksnes.
Koka aplis vienkārši, bet asprātīgi veidotā saskarē ar piedziņas asi, cēlis graudu maisus. Rotējoša koka ass palīdzējusi pārvietot dzirnakmeņus, kad to risas vajadzējis kapināt.

 Acīmredzot, būvmateriāls, koks, speciāli meklēts un rūpīgi izraudzīts. Par to liecina arī dzirnavās iemontētā 10 m garā, 60 cm resnā (diametrā), no priedes koka darinātā, vienlaidus centrālā ass, kuru melderu leksikā sauc par velkbomi.

Dzirnavu dzinējspēks bijis 77 V (V - vējaspārni), strādājis 1 strādnieks.

Dzirnavas ir 12 m augstas, spārnu garums 10 m, platums 2 m. Uz spārniem uzvilktas brezenta zēģeles – buras. Malšana notika pagriežot spārnus pret vēju. Spārni, ja uz tiem skatījās no vēja pūšanas puses, griežas pretēji pulksteņa rādītāja virzienam.

To sauca par spārnu griešanās kreiso virzienu (melderu valodā runājot – spārni griežas pret sauli). Pret vēju tika pagriezta vienīgi dzirnavu galva ar tajā nostiprināto spārnu vārpstu un spārniem.

              Dzirnavām ir 3 darba stāvi un 1 tehniskais stāvs, kas atrodas virs darba stāviem. Tajā ir spārnu vārpsta, zobratu pārvads, bremze, galvas gultnis.

Dzirnavu diametrs pie pamatnes ir 9 m.

            Vispirms graudu maisus ar maisu pacelšanas ierīci nogādāja 3. stāvā, kur tos iebēra bunkurā. No šī bunkura graudi nonāca 2. stāvā ierīkotajā malšanas gaņģī, kur tos starp dzirnakmeņiem samala.

Milti pa koka cauruli nonāca 1. stāvā un sabira maisā.

 Ūziņu dzirnavām ir 2 malšanas gaņģi (var būt 1 – 4). Visā Latvijā labību galvenokārt pārstrādāja rupjos miltos.

              Dzirnavas celtas āderu krustpunktā, jo šādās vietās nemīl dzīvot grauzēji – peles un žurkas.

Tā kā zeme šajā vietā ir smilšaina, tad, lai celtne stabili stāvētu, dzirnavu pamats ir rakts 2 metru dziļumā un vispirms tranšejā guldīti resni ozola koka baļķi.

                 Dzirnavas malušas abu pasaules karu laikos un arī starplaikā.

Dažu gadu pārtraukums bijis, kad nodibinājušies kolhozi, bet tad 1953. vai 1954. g. dzirnavas atkal izremontētas. Speciālisti atrasti Lietuvā. Pēc remonta dzirnavas strādāja līdz 1962. gadam, kad salūza zobrata ķemmes, pēc gadiem sapuva arī spārni un pārējās āra daļas.

           Astoņdesmito gadu vidū daži cilvēki ar Voldemāru Birznieku priekšgalā no 13. PMK atjaunoja sapuvušās jumta daļas un uzlika jaunu dēlīšu jumtu. Ar cementa javu salaboja arī izdrupušos mūrus vakara un dienvidu pusēs. Materiālus deva 13. PMK no Ozolniekiem.

               Senos laikos „Bērziņu”  teritorijā bijis ozolu mežs. Bijusi arī māja mežsargam.

Kristaps Neibergs, 19. gs. sākumā ieguva savā īpašumā nelielu zemes gabalu, kura lielākā daļa bija aizaugusi ar krūmiem un bērziem, tādēļ mājai dots nosaukums „Bērziņi”. No dzirnavām uz rietumu pusi (uz „Zildeguņiem”) bijis purviņš, kurā pavasaros vareni kurkstējušas vardes. Purvs likvidēts, kad brīvās Latvijas laikā izrakts vairākus kilometrus garš grāvis.

           Kristaps Neibergs vēl nodarbojies ar labības tīrāmo, jeb vētījamo mašīnu izgatavošanu, kuras pārdevis apkārtnes saimniekiem. Piecdesmito gadu beigās A. Reihenbahs vēl redzējis viņa gatavoto mašīnu.

         Dāvids Kristapa dēls Neibergs http://nekropole.info/lv/Davids-Neibergs 
1. pasaules kara laikā ticis iesaukts krievu armijā, 1 mēnesi karojis Polijas teritorijā, bet tad viņam laimējies no frontes tikt projām, jo sasniedzis to vecumu, kad pēc ķeizara "ukaza" vairs nav jākaro.

Ticis brīvībā, aizbraucis uz Maskavu pie brāļa. Uz mājām nevarēja tikt, jo Latvija tajā laikā bijusi vācu ieņemta teritorija. No Maskavas aizbraucis uz Sibīriju, strādājis uz dzelzceļa par kādu štata darbinieku. No turienes drīz aizbraucis uz austrumiem, Ķīnas pierobežu pie Klusā okeāna. Tur strādājis par pārtikas preču noliktavas pārzini. 

                 Kad uz Dzimteni devies slavenais "Imantas" pulks, līdzi ticis aicināts arī Dāvids, taču viņš atteicies braukt uz jaunās valsts rēķina. Vēl gadu nostrādājis tajā pašā vietā, pēc tam ar kuģi braucis uz dienvidiem, gar Indonēziju, apkārt Indijai, pa Suecas kanālu Vidusjūrā. Itālijas ostā Triestā nokāpis no kuģa un ar vilcienu devies uz Latviju. Vācijā muitas iestādes atņēmušas viņam 136 zelta rubļus (Krievijas nauda ķeizara laikā), taču apmēram pēc mēneša vācu iestādes visu konfiscēto naudu atsūtījušas.

                Mājās Dāvidu sagaidīja sieva, paša tēvs un māte. Tā Neibergs atkal sāka saimniekot "Bērziņos". Saremontējis dzirnavas, uzcēlis jaunu dzīvojamo ēku 1928. gadā, kā arī kūti un citas ēkas. Izaudzējis nelielu ganāmpulku. Trīsdesmitajos gados saņēmis valdības diplomus par lopkopību, zālāju ierīkošanu un lauksaimniecību. Tie tagad atrodas Brīvdabas muzejā Rīgā.

                           Dāvids Neibergs ar sievu Lizeti Neibergu dz. Kleinbergu.

Dāvids Neibergs

                 Par melderi kolhozā viņš beidza strādāt, kad viņam palika 80 gadi.

No 1960. – 1962. gadam par melderi strādāja Alberts Reihenbahs.

„ Bērziņu” klēts celta 1908. gadā, dzīvojamā māja 1928. gadā (mūrnieki Paegle, Celms).

Ūziņu vējdzirnavas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (no 1981. gada).

Arī skaistā Ūziņu dzirnavnieka māja "Bērziņi" ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.

Nezināma lauku kalēja filigrāni veidotā dzirnavu durvju  atslēga joprojām glabājas pie pēdējā meldera Alberta Reihenbaha -

Avots -  Alberts Reihenbahs (vējdzirnavu īpašnieks).   
Fotogrāfiju autors - Gunita Kulmane. Uz fotogrāfijām attiecas autortiesības. Dzirnavas fotografētas 07.09.2013.

2015. gada vasarā Ūziņu vējdzirnavās norisinājās LTV1  filmas "Saplēstā krūze" filmēšana.

Foto - Kaspars Arājs.