Slāpes moka mani un māga raujas čokurā, meklēju ēdamo, biešu
laukā saēdos salkanās saknes. Mēģināju pieiet pie laukā piesietām
govīm un paslaukt pienu, govs spēra un nelaida sev klāt, bet ar saujiņu zāles
un pacietību, es tomēr varēju padzert saujā ieslaukto. Visapkārt
tumsa un baisms klusums. Kādas iedvesmas vadīta, gāju naktī par pašu
ceļa vidu. Vai baznīcas pēdējā izvadas dziesma - "Pie rokas
ņem un vadi, Kungs mani pats..." deva šo drosmi? Šajā ceļā nesatiku
nevienu dzīvu dvēselīti, biju viena ar tumsu, klusumu un debesu zvaigžņoto
velvi.
Dienas bija sajukušas, nezināju, vai svētdiena, vai darbadiena, jo visas dienas man bija vienādas. Nogurusi, izsalkusi, pēc baiļu pilnā gājiena, kādā vakarā biju sasniegusi Priekuli. Sameklēju staciju, no kurienes vēlējos doties uz Liepāju, un tad tālāk ar kuģi līdz Dancigai. Ilgi sēdēju uz soliņa un gaidīju vilcienu, bet tas nenāca, sametās jau krēsliņa, te piepeši tuvojās divi vācu karavīri, kuri man jautāja, ko šeit gaidot? Protams, vilcienu uz Liepāju, lai tiktu uz kuģa un dotos tālāk uz Vāciju. Bēgu no krieviem. Mana vācu valoda bija ļoti, ļoti vāja - tik daudz, cik skolā mācījos un no filmām iegaumēju, tas nebija daudz, bet spēju ieskaidrot, ko gribu. Karavīri aizgāja, satumsa, un es sēdēju un gaidīju uz brīnumiem... nāks vilciens... un viss būs labi... Pēc kāda laiciņa atkal tuvojās divi zaldāti un teica, ka es varot ar viņiem braukt vilcienā uz Tilzīti (šobrīd Sovetska). Nu protams, ka es bez vilcināšanās piekritu,
un gāju
viņiem
līdz
uz vilcienu, kurš jau stāvēja atiešanas gatavībā. Vilciens bija ar platformām un piekrauts pilns ar tankiem, džipiem un lielajām kravas mašīnām. Viens no zaldātiem man ierādīja guļamvietu vaļējā džipā, un apsedza
mani ar ādas
pārklāju. Pateicības pilnu sirdi, līdz nāvei nogurusi, un bez bailēm, es
aizmigu
dziļā
miegā.
Atmodos, saule bija augstu pie debesīm, vilciens nebrauc, visapkārt riņķī mežs, no Tilzītes ne jausmas..., vai esmu apmānīta, iekritusi slazdos? Karavīri rosās ap mašīnām un vilciena vagoniem. Jautāju, kas noticis? Esot komandējums doties atpakal uz Priekuli... Ko darīt? Nezināju, kādas zemes mežā vilciens stāvēja. Izkāpt un atkal klaiņot? Izšķīros braukt ar karavīriem kopā atpakaļ uz Latviju, jo ja jau es esmu pie vāciešiem, tad krievi mani nenoķers, un, ja vācieši atkāpsies, es došos ar viņiem kopā uz
Austrumprūsiju. Karavīri mani uzņēma un pret mani izturējās ļoti labi, es biju arī paēdusi. Priekulē armija ievietojās vienā lielā muižā. Māja bija ļoti liela, divstāvīga, ar plašām kāpnēm. Riņķī apkārt ļoti sakopts liels dārzs, kā parks, ar milzīgiem lieliem kokiem. Uzdevumi man nebija nekādi, bet lai es nejustos kā liekēde, labprāt palīdzēju kartupeļus mizot, jeb, tīrīt saknes.
Armijas
"virtuvē"
strādāja divas poļu meitenes, kuras bija norīkotas spaidu darbos. Ēdienu vārīja lielā katlā "Feldküche", vienmēr deva biezzupai līdzīgu ēdienu, kurš man ļoti garšoja. Nakti pavadīju kopā ar diviem vecākiem zaldātiem, viņi bija austrieši. Vakaros viņi pirms aizmigšanas vienmēr aplūkoja savas ģimenes fotogrāfijas. Nesapratu ko viņi runā, bet varēju just, ka viņiem šis karš, atšķirtiem no ģimenes, tālu no dzimtenes, sāpināja sirdis. Pie viņiem es jutos drošībā. Neatminos, cik ilgi mēs uzturējāmies Priekulē, bet varēja būt tālu septembrī. Labība bija novākta un lauki aparti, zaļi bija biešu lauki un brūnganas, garas kartupeļu vagas. Ļoti
pēkšņi, vienā agrā rītā, nāca pavēle, ka jābrauc uz Tilzīti. Es biju priecīga, un ļoti ziņkārīga, kas mani Tilzītē sagaidīs?...
Vilciens brauca lēni, bieži apstājās, es baidījos, ka nu tikai nav atkal jādodas atpakal uz Priekuli. Tad nāca ziņa, ka Tilzītē uzlidojums, tādēļ tika saņemta pavēle - vilcienam apstāties! Beidzot bija mērķis sasniegts. Atvadījos no abiem austriešiem, kuri pret mani izturējās kā "tēvi". Pats
"Spiess”, kurš mani Priekulē uzņēma vēlajā vakarā, aizveda mani uz kādu milzīgi lielu muižu. Iebraucām pa garu aleju, pie lielas mājas, kura izskatījās kā maza pils. Dārzi vēl rudens ziediem pilni, mājai visapkārt liels parks ar milzīgiem kokiem.
"Spiess", kura vārds bija Willy Stöcker, no Wuppertāles, nodeva mani kādas ļoti stingras dāmas "rokās", viņa bija virtuves daļas pārvaldniece. Muiža piederēja Edvina fon Vizlebena meitai, vai znotam, ja atmiņa neviļ. Šo lielo muižu sauca "Jungbluth". Mani uzņēma labi, biju paēdusi, un man bija ierādīts pašai savs guļamkambarītis. Iemeslu nezinu, bet mani pārvaldniece necieta - varbūt vājās valodas zināšanas dēļ. Viņa mani neizlaida no acīm, laikam domāja, ka esmu kāda krievu meitene, soda darbos nokomandēta. Man tur nebija nekādi darbi jāveic, jo nezinu, ko "Spiess" par mani bija
stāstījis.
Manās garajās bizēs bija ieķērušās utis, tās mani nemitīgi mocīja. Muižu apmeklēja viena Sarkanā krusta māsiņa ar kuru es iepazinos, un izstāstīju viņai savu nelaimi, protams, viņa zināja līdzekli, kurš palīdz. Māsiņa dzīvoja Tilzītē un teica, lai viņu apmeklēju.
Kādā svētdienā devos uz Tilzīti, prieka pilnu sirdi - beidzot tikt no utīm vaļā! Tilzīte nebija tālu, un es biju liela gājēja. Vakarā, ar pudeli rokā, ierados atpakaļ lielajā muižā. Jau pie ieejas mani sagaidīja divi vīri uniformās ar šautenēm rokās, "Feldpolizei", kurus sauca arī par
"Kettenhunde". Viņi bija bīstami un radikāli, katrs no viņiem baidījās, jo viņi šāva uz katru, kurš viņiem likās kā pretinieks. Pārvaldniece tūliņ rādīja uz mani un ziņoja, ka esmu bez atļaujas attālinājusies no saimniecības. Soda darbos nosūtītās meitenes to nedrīkstēja, bet es nebiju nosodīta, es biju bēgle. Vēl vienmēr mana vācu valoda bija minimāla, bet tomēr, ar visu vārdu trūkumu, es pratu sevi aizstāvēt un paskaidrot, kādēļ esmu šeit. No šīs dienas pārvaldniece mani uzskatīja ar citām acīm, un es varēju gluži brīvi pavadīt laiku lielajā saimniecībā...
Ar lielu mašīnu novāca kartupeļu lauku, arī es piedalījos, un palīdzēju uzlasīt zemē atstātos kartupeļus. Palīdzēju arī sukāt zirgus un tīrīju tiem nagus, jo citādi man bija garlaicīgi staigāt tikai pa staļļiem un skaitīt zirgus - to bija ļoti daudz,... mums mājās bija tikai
5 zirgi, kas šī bija par varenu
muižu!!!
Vaislas buļļi, to bija 9, - melni un brūni raibi, ar milzīgām, platām mugurām. Govis ganījās aplokos, arī šie lopi bija milzīgs ganāmpulks. Skatījos kā brīnumā, un nevarēju ar prātu aptvert, cik milzīgai jābūt šai muižai... Tik daudz lopu, kā ir iespējams visus uzturēt un sakopt... Saime bija ļoti liela, un tā dzīvoja
citā
lielā
ēkā, strādnieki bija dažādu tautību, bet galvenie darba vadītāji bija vācieši.
Bija
jau vēls
rudens, neatceros, cik ilgi es šeit biju uzturējusies. Fronte tuvojās, lielgabalu dārdoņa tuvojās un atbalsojās, naktī bija divtik draudoši. Muižas darbinieki sāka kravāt ratos lādes, maisus, gultas segas un spilvenus. Neatminos, cik sajūgi tika sagatavoti aizbraukšanai. Arī mani aicināja doties līdzi, bet es atsacījos, teicu, ka gaidīšu karavīrus, un tad ar
tiem došos
tālāk
uz rietumiem. Saimnieki
man atstāja
jaunu ķēvīti, vēl neiebrauktu un neiejātu. Pēc viņu aizbraukšanas es mēģināju ķēvīti iejūgt ratiņos, uzlikt viņai sajūgu, taču viņa no
visa baidījās un izvairījās, bet es neuzdevu, gribēju zirdziņu iemācīt iet ratos.
Negaidīju zaldātus, bet jau pēc dažām dienām devos Königsbergas virzienā. Ratiņus es piekrāvu ar auzu maisiņu un siena klēpjiem, lai varētu ķēvīti garajā ceļā
pabarot. Par
sevi netiku padomājusi,
nepaņēmu līdzi ne maizes riecienu, ne ūdens kanniņu, ne segu. Ceļā dzesēju slāpes kopā ar zirdziņu padzeroties grāvītī vai strautiņā, pārgulēju salmu kaudzē, vai kādā nenoslēgtā šķūnītī. Kamēr ķēvīte ēda sienu un auzas, tikmēr es pa novāktajiem
laukiem meklēju pārpalikušos kartupeļus, kāpostu lapas un burkānus, ar to biju paēdusi.
Nezinu kādēļ, bet es nenokļuvu viss Königsbergā, bet pie jūras, pirmskara slavenajā pludmalē "Kranc". Šeit man par brīnumu, bija sapulcējušies vairāki bēgļi no Lietuvas un Austrumprūsijas. Viņi uzturējās lielās sporta zālēs, kur arī es pievienojos, tur varēja saņemt maizi un siltu ēdienu. Man bija grūtības ar ķēvītes novietošanu, nevarēju viņu vadāt visur līdzi. Pilsētiņas nomalē atradu šķūnīti, laikam malkai, tur novietoju zirdziņu, un lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar zirgu, baidoties, ka man viņu neatņem.
Pēc
dažām
dienām
bēgļi
lielās
grupās
devās
tālāk. Viņiem pievienoties nevēlējos, kaut viņi man savos ratos vietu piedāvāja. Viena bēgļu sieva man uzdāvināja vilnas segu, jo es vēl joprojām biju ļoti vasarīgi ģērbusies, un rudens drēgnums mani bieži mocīja. No segas es uzšuvu sev garās bikses. Gandrīz viena atkal palikusi, gudroju ko darīt, lai tālāk tiktu uz Olpi.
Kāpēc Olpi?... Mans mātes brālis (Vilnis) bija vācu armijā leitnants un viņu Volhovas purvos ievainoja. Viņš bija ievietots
Jelgavas pilī, kura bija iekārtota kā lazarete, šeit viņš ārstējās. Vilnis gulēja telpā kopā ar diviem vācu karavīriem, un ēdiens viņiem bija "švaks". Lai mans onkulis neciestu badu, es viņu, ik reizes braucot uz Jelgavu
apmeklēju, un aizvedu - sviestu, olas, speķīti, un protams, mājās ceptu maizīti. Viņš dalījās ar saviem istabas biedriem. Viens no šiem zaldātiem man ĻOTI iepatikās, bet sarunāties ar viņu es nevarēju, kaunējos, biju taču tikai lauku meitene ar bizītēm un viņš oficieris... Tomēr vienu reizi es prasīju onkulim, no kurienes šis patīkamais cilvēks nāk?. No Olpes, un viņu sauc Reinhold Schneider. Lūk, te nu ir mans likteņceļš iezīmēts. Vai šis jaunais leitnants karu pārcieta un atgriezās savā dzimtenē Olpē, nezinu. Protams, nezināju neko par šo pilsētu un to, kur viņa varētu vispār atrasties. Biju iedomājusies, ka Olpe varētu būt kāda mazpilsētiņa Alpu kalnos. Šīs vietas vārds man bija iesēdies apziņā un bija mans vada
punkts un mērķis.
"Kranc" bija arī jau sastopami zaldāti, pastaigājoties ar zirdziņu pa pilsētiņas nomali, mani uzrunāja viens zaldāts, lai es zirgu nododot armijas rokās. Neparko negribēju
šķirties
no jaunās
ķēvītes, ar kuru biju ļoti saradusi. Bet vēlme nokļūt Olpē atviegloja manu
izšķiršanos.
Atdošu
ķēvīti zaldātiem, bet ne par velti. Viņi man sagādāja vilciena biļeti līdz Olpei par 35,00 RM. Šķīros no ķēvītes ar ļoti smagu sirdi, jo zināju, ka zirgiem arī jābūt frontē un tie ir apdraudēti, tāpat kā zaldāti.
Bija jau novembris, vēss, naktīs salnas un pat sniega nokrišņi. Ar biļeti rokās devos uz pieturas vietu, lai tiktu līdz Königsbergai. Satiksme bija nedroša un neregulāra, tomēr ar savām vājajām valodas zināšanām izdibināju, ka vilcieni ir pilni ar zaldātiem, un nekāda iespēja nepastāv, lai tiktu šajā pārpildītajā vilcienā. Paļāvos pati uz sevi un
devos ar
kājām līdz Königsbergai. Ceļš bija pilns bēgļu, lielākā daļa ar pajūgiem, bet bija arī kājinieki. No kurienes šie cilvēki nāca vairs neatceros.
Königsbergā iekāpu nepareizā vilcienā, tas nebrauca uz Štetinu
(Ščecinu) un tālāk uz Berlīni, bet es nokļuvu Allenšteinā (Olštinā). Tiklīdz nonācām šeit,
caur skaļruni
tika dota pavēle
visiem atstāt
vilcienu. Vilciens
vajadzīgs, lai evakuētu no lazaretes ievainotos zaldātus. Kur iet, ko darīt, kad būs iespēja tālāk doties?... Pilnīgā izmisumā stāvēju uz ielas pie stacijas. Bailes, rudens drēgnums, nedrošība, frontes tuvošanās, bads, slāpes - nemitīgie pavadoņi mani mocīja, māga vilkas krampjos, aukstums drebināja ķermeni..., nosalušās rokas sildīju uzpūšot tām dvašu.
Mani pārņēma izmisums un pirmo
reizi es sāku
bezcerīgi
raudāt
svešus
ceļus
staigājot. Toreiz smagi izjutu savu bezizejas
stāvokli
un dziļi
pārdzīvoju svešuma vientulību. Ko nozīmē būt bez valodas, bez līdzekļiem, tikai ar biļeti rokās, kuras vērtība 35,00 RM... Es raudāju un elsoju kā nopērts
bērns, asaru straumes ritēja pār manu seju, deguns tecēja un es nezināju kur to noslaucīt. Laikam skats bija
aizkustinošs,
jo līdzjūtības pilna, mani uzrunāja kāda vecāka kundze. Īsumā izstāstīju viņai savas bēdas, un kundze mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Šeit varēju nomazgāties, paēst un tika piedāvāta pat gulta, lai izgulētos. Cik ilgi biju gulējusi siltumā un drošībā, nezinu.
Bija jau satumsis, kad kundze mani modināja un ar sviestmaizītēm aprūpējusi, aizveda mani uz staciju un nogādāja bēgļu vilcienā, kurš gāja uz Berlīni. Vagons bija pārpildīts ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar saiņiem, maisiem un koferiem. Vilcienā saspiedušies viens pie otra, gan sēdējām, gan tupējām uz vagona netīrās grīdas.
Kupejā izverdās nejēdzīgi smirdošs gaiss, dažādas smakas riņķoja man ap degunu, varbūt arī es smirdēju?...
To neizjutu. Vilciena
riteņi
klabēja
un sliedes dungoja, pa galvu sitās
vārdi
bē-gle, bē-gle, bē-gle, kamēr es iesnaudos. Nebiju vēl īsti attapusies, kur es esmu, kad vilciens šķērsoja Oderas upes
dzelzceļa
tiltu. Plaša upe ar zaļgani zilu ūdeni, straujāka kā Daugava. Tiklīdz bijām pārbraukuši pāri tiltam, vilcienu apstādināja gaisa uzlidojums, visiem bija jāatstāj vilciens un jāiet uz
"Luftschutzpagrabu". Es
negāju
cilvēku
straumei līdzi, jo man bija bailes būt kopā tumšā pagrabā saspiestiem, ieslēgtiem zem lielajiem namiem. Paslēpos stacijā un gaidīju - kas notiks?
Draudoši dārdēja bumbu sprādzieni, likās visa zeme trīc un dreb, bailes neaprakstāmas, bet sakostiem zobiem un sarāvusies čokurā notupēju, kamēr atskanēja atsaukuma sirēna. Stacijā nekas nebija sabumbots, bet lielais dzelzceļa tilts pāri Oderas upei nebija vairs
redzams... Šis
bija pēdējais vilciens, kurš kara laikā šķērsoja Oderas upi.
Dienas pagāja, taču neviens
vilciens mums bēgļiem netika norādīts. Gaidīt un gaidīt,... mācīties pacietību..., neziņā, izmisumā un bailēs, es vairākas dienas nīku Štetinas (Ščecinas) stacijā....Vienreiz Sarkanā Krusta darbinieces mums bēgļiem izsniedza zupiņu, - īstas dzīres ne tikai man, bet arī vienam otram izsalkušam bēglim. Parasti vakaros vai
pirmspusdienā
dzēlīgi gaudoja uzlidojuma sirēna. Visi, visi, arī es, vienreiz devos līdz
"Luftschutzpagrabā".
Dziļi zem lielajiem namiem, šauras kāpnes, kuras likās bezgalīgi garas, apgaismotas tikai ar mazu "kaķa actiņu", noveda patumšā, ar maziņām spuldzītēm apgaismotā
šaurā telpā. Gar sienām izlikti koka beņķi, tur sēdēja vecākie, vājākie cilvēki,
citi stāvēja cieši viens pie otra piespiedušies. Neviens neko nerunāja, klusi
kāds iečukstējas it kā lūgšanu skaitīdams, arī es domās pie sevis ieminēju
baznīcas dziesmas tekstu, "Pie rokas ņem un vadi...".
Kad pilsētā krita bumbas, pagrabā gaisma
nodzisa, ēka likās drebēja, un arī es trīcēju no bailēm. Tas bija brīdis kurš
man dziļi dvēselē iedēstīja bailes un
nepatiku būt tumsā. Vienmēr telpās meklēju gaismu, logus, vai durvis... Beidzot
atskanēja trauksmes atsaukšana, es atviegloti uzelpoju, ... arī gaisma
iedegās, mēs visi bijām dzīvi...
Steidzīgi un grūstīdamies devāmies laukā
no pazemes pagraba, kurš mums briesmu
brīdī deva patvērumu. Pilsēta bija daudz cietusi, un viss gaiss bija dūmu un
putekļu pilns. Pēc ilgas gaidīšanas beidzot nāca paziņojums pa skaļruni, ka
bēgļiem ies vilciens uz Berlīni.
Iekāpjot vilcienā bija liela drūzma un
grūstīšanās, jo katrs gribēja tikt vilcienā, tas bija krietni pārpildīts. Sēžamvietas bija veciem, nevarīgiem
cilvēkiem un mātēm ar bērniņiem. Es notupos gaņģī, man bija vienalga, vai sēžu
vai stāvu, lai tikai vilciens iet tuvāk manam mērķim - Olpei. Berlīnē vilciens
ienāca Štetinas (Ščecinas)stacijā, tā bija gala punkts. Nevarēju iedomāties, ka Berlīnē
ir vairākas stacijas un katra ved uz savu pusi. Lai tiktu uz Olpi, man
vajadzēja sabumbotajā Berlīnē, kurā nebija gandrīz neviena normāla iela, atrast
Fridricha staciju. Pēc ilgas meklēšanas starp drupu kaudzēm un sagrautām mājām,
es atradu Fridrichstaciju. Ieraudzīju vilcienu, nopriecājos un kāpu iekšā,
vagons bija patukšs - neviens jau nebrauks uz Olpi, tā nodomāju savā naivā
bēgles prātā. Gaidīju vilciena atiešanu. Pēc neilga brauciena vilciens apstājās
un skaļrunis ziņoja, ka galapunkts. Vai jau Olpe? Nē, ak mīļais Dieviņ, es biju iekāpusi
nepareizajā vilcienā un aizbraukusi pavisam uz citu pusi - uz Štrālzundi, pie
jūras, Ziemeļvācijā. Cilvēki izkāpa no vilciena un ātri atstāja staciju.
Stacija bija kā izmirusi, nebija neviena cilvēka, kam varētu jautāt, kā tikt
atpakaļ uz Berlīni. Izmisusi stāvēju uz perona un gaidīju "brīnumu", kam
varētu jautāt - kad un kurš vilciens ies atpakaļ uz Berlīni. Te pēkšņi, gandrīz
vai neticami, bet tas tā bija, nāk viens zaldāts un es redzu, ka tam uz
uniformas Latvijas karodziņš..., kāda neticama laime, izziņu saņemt latviešu
valodā.
Nokļuvusi Berlīnē, atradu vilcienu, kurš iet uz Dortmundi. Tur esot liels vilcienu satiksmes mezgls un noteikti ies
arī vilciens uz Olpi. Dortmundē biju spiesta uzturēties vairākas dienas. Labums
bija tas, ka šeit varēju tualetē nomazgāt vismaz rokas un seju. No kaut kādas
palīdzības organizācijas kopā ar citiem bēgļiem saņēmu zupu, šķēlīti maizes un
karstu tēju. Ēdu lēni, lai izjustu katra kumosa garšu, to baudīju kā lielāko
mielastu. Dortmundē arī piedzīvoju vienu šausmīgu bombardējumu. Visiem
bez izņēmuma bija jāiet dziļā apakšzemes bunkurā. Tas bija vēl šausmīgāk kā Štetinā (Ščecinā).
Kad bumbas krita, gaisma nodzisa, bērni raudāja, cilvēki vaimanāja un skaitīja
skaļas lūgšanas. Pie bumbu paklāju krišanas likās - zeme notrīc un viss ap mums
tūlīt sabruks, ka mēs netiksim laukā no šīs apakšzemes tumsas, ka mūs dzīvus
apraks un noslāpēs. Tādi gadījumi bija dzirdami bieži, jo bieži.
Dortmundes
gaisa uzbrukums, briesmas, panika, mani pavadīja manas dzīves lielāko daļu un
atstāja nežēlīgi ilgas dvēseles mokas. Bailes tumsā, šauras ejas - tie ir
murgi, kuri mani pavadīja gadiem ilgi, sevišķi naktīs. Pamodusies nosvīdusi atviegloti
uzelpoju - paldies Dievam, tikai murgains sapnis..., tā mocījos gadiem ilgi.
No
Dortmundes, caur Hāgenu, kur arī bija liels satiksmes mezgls, atradu vilcienu, kurš
mani beidzot 1944.gada 19. novembrī aizveda
uz Olpi. Vilciens Olpē pienāca vēlā vakarā, tādēļ biju spiesta nakti pavadīt
stacijas uzgaidāmajā telpā. Es bija apņēmusies šeit atrast darbu, tad arī būšu
paēdusi, tas šobrīd bija mans galvenais dzīves uzdevums - strādāt un būt paēdušai.
Jau līdz ar gaismas aušanu es izdibināju, kur atrodas Darba pārvalde. Olpe ir
maza, pārredzama pilsētiņa - iesēdināta starp skuju kokiem apaugušiem pakalniem.
Olpe, Vācija. Foto no interneta.
Cilvēki laipni un izpalīdzīgi. Agri no rīta apsēdos pie Darba pārvaldes uz
kāpnēm un gaidīju pirmos darbiniekus. Pirmajam atnākušajam darbiniekam stādījos
priekšā, kas es esmu, no kurienes nāku un ka vēlos strādāt.
Nepagāja ilgs laiks, kad atskrēja kāds gaišmatains zēns, ap 10 gadiem un aizveda mani uz savām mājām -"Maiznīcu
Kraft". Ģimene ar sešiem bērniem un vecotēvu - un nu arī ar mani kā
"septīto bērnu". Viņi man deva ģimenes siltumu, uzklausīja manu
stāstu par bēgļu gaitām, sāpes par Dzimtenes zaudējumu un ilgām pēc tās, šeit
iemācījos arī vācu valodu.
Es tiku apgādāta ar visu, kas man bija dzīvei
vajadzīgs. Tika sagādāts apģērbs, kurpes, un silts ziemas mētelītis, jo 1944. -
1945. gada ziema bija ļoti auksta.
Veikalos neko nevarēja nopirkt, tie bija tukši, šuvēja nāca un no viņu bērnu
drēbēm man pāršuva vajadzīgās drēbes ziemai. Es darīju dažādus mājas darbus,
palīdzēju maiznīcā, un jutos šajā ģimenē pilnībā pieņemta. Man bija pašai sava istabiņa. Tā bija liela
privilēģija, jo viņu pašu bērniem nebija katram savas atsevišķas istabas. Šajā
ģimenē es dziļi izjutu kristietības stiprumu, pārliecību un jēgu, Dieva vadību
un likumību.
*********************************************************************************************
Pagāja daudzi gadi... līdz 2014. gada septembrī man bija prieks un gods iepazīties ar Ieviņu. Paldies Maijai B., kura zinot manu nopietno aizraušanos ar apkārtnes izpēti, ieteica Ieviņai apciemot Ūziņu bibliotēku un apskatīt plašo novadpētniecības materiālu krājumu. Jāteic, ka mūsu iepazīšanās un sadarbība izvērtās ļoti veiksmīga. Ar šo dienu arī sākās mūsu draudzība. Tikšanās
reizē Ieviņa senajās fotogrāfijās atpazina ļoti daudzas personas, kuras līdz
tam bija nezināmas. Pēc atgriešanās Vācijā, Ieviņas dēls Ārvaldis ieskenēja un atsūtīja vairāk kā 60
vēsturiskas fotogrāfijas, kurām Ieviņa bija rakstījusi aprakstus. Šis bija vērtīgs ieguvums
novadpētniecības krājumam, jo ar šīm senajām fotogrāfijām tika papildinātas
vairākas mapes – Aizsargi, P.Rozītis, Kultūra u.c.
Esmu priecīga un lepna, ka Ieviņas kundzi pazīstu. Apbrīnoju viņu par
gribasspēku, par uzņēmību, par gaišumu, par dziļo Dzimtenes mīlestību, par inteliģenci,
par jauneklīgumu, aso prātu un lielisko humora izjūtu. Un par to, ka Ieviņa ir
līdz “kaulam” – LATVIETE! Ieviņas bērni
runā latviski, arī mazbērnos Ieviņa cenšas saglabāt
latviskumu. Tas noteikti nav viegli, bet viņai tas ir ļoti svarīgi!
Taču, man ar Ieviņas kundzi saistās arī
kāds, manuprāt, kuriozs atgadījums... 😊2015. gada martā, ar Ieviņu tikāmies
arī pie manis, Rīgā (es tolaik biju pilsētniece). Vēlāk, pēc paciemošanās, Ieviņa izlēma, ka atpakaļ pie radiņiem
nebrauks ar autobusu, bet ies ar kājām. Tā bija jāiet krietnu gabaliņu – 4 km,
piedāvājos pusceļu Ieviņu pavadīt. Uz to Ieviņa man atteica: “Mīļo Gunitiņ, Jūs
nevarat nākt mani vadīt, jo es pārāk ātri eju””.... Jāteic, ka pilnībā
apstulbu... 😉 Tas jau nebūtu nekas sevišķs, ja vien tajā brīdī Ieviņai nebūtu
bijuši gandrīz 87 gadi, man tobrīd bija 43. Pusceļu tomēr Ieviņu pavadīju, un
jāteic, ka palēlināt soli man nenācās nevienu brīdi....
24.03.2015. Rīga, Kantora iela. Foto no mūsu "kuriozā" gājiena, kad es tomēr gāju Ieviņu pavadīt.
15.09.2016. Ūziņu bibliotēkā. Ieviņa un Gunita.
10.04.2018. pie Ūziņu bibliotēkas. Ieviņa ar dēlu Ārvaldi.
*****
Dzintras Gekas dokumentālās filmas "Dieva putniņi" treileris sākas ar Ieviņu. Filmēts Ūziņos pie Rāvāju tilta.
https://www.youtube.com/watch?v=IezljKmtmZg
Reiz, kad brīnījos, kā Ieviņa 89 gadu vecumā prot tālrunī lietot dažādas aplikācijas – WhatsApp u.c. – Ieviņa man atteica – “Bet, Gunitiņ, tas taču ir tik VIENKĀRŠI!!!”
Lūk, tāda ir Ieviņa! Un viņai - vislielākais paldies, ka ļāva dalīties ar savu atmiņu stāstu.
