pirmdiena, 2024. gada 13. maijs

Ūziņu bibliotēkā apskatāmās mapes un albumi ar novadpētniecības materiāliem par Ūziņiem un apkārtni.

 


Ūziņu bibliotēkā apskatāmas daudzas mapes un vairāki albumi, kā arī citi dokumenti ar novadpētniecības materiāliem par Ūziņiem un tuvējās apkārtnes dzimtām, mājām un notikumiem. Vairākas mapes ir tapšanas procesā (tās sarakstā nav minētas).

 


1. Abgunste.

2. Artūra Jaunzema atmiņas

3. Aizsargājamie kultūras pieminekļi.

4. Aizsargi un mazpulki.

5. Barikādes.

6. Biedrības.

7. Dāvida Freimaņa personīgās lietas.

8. Folklora.

9. Ieviņas Pickas Emhardtes atmiņu stāsts “Bēgle”.

10. Izglītība.

11. Jaunzemju Dāvidu” māju īpašnieki.

12. Jaunzemu ģimenes personīgās lietas.

13. Kamillas Šūlmanes atmiņu stāsts par bēgļu gaitām 1944.gada     vasarā/rudenī.

14. Kolhozs “Pavasaris”.

15. Kolhozs “Sarkanais karogs”.

16. Kooperatīvā sabiedrība “Pavasaris”.

17. Koris.

18. Kultūra.

19. Latviešu leģionāri.

20. Muižas un pilis.

21. Mūsu novadnieki.

22. Novadnieku kalendārs.

23. Novadpētniecības ekspedīcija Jelgavas rajonā.

24. Ravovsku dzimta.

25. Rāvāju mājas un dzimta.

26. Represētie.

27. Saimnieciskā dzīve.

28. “Spuru” Ginteru dzimta.

29. Šūlmaņu dzimtas dokumenti.

30. Teātris.

31. “Tomu Šulci”.

32. Ūziņi.

33. Ūziņu bibliotēka.

34. Ūziņu Biedrību nams/Jēkabnieku koppienotava.

35. Ūziņu cilvēki (līdz 1900. gadam).

36. Ūziņu I. pakāpes pamatskola.

37. Ūziņu ļaudis.

38. Ūziņu mājas.

39. Ūziņu Priežu kapi.

40. Vietvārdi. Lailas Dronkas diplomdarbs.

41. Vilce.

42. Zaļās draudzes baznīca.

43. Zaļās muižas pils.

44. Zaļenieki.

45. Zaļenieku arodvidusskola.

46. Zaļenieku izglītības centrs.

47.  Zaļenieku novada saiets.

48.  Zaļenieku pagasta vecākie un ciema padomes priekšsēdētāji.

49.  Zaļenieku pagasts.

50.  Zemgales dzimtas sendienu stāsts “Šūlmaņu dzimtas hronika”.

51.  Zemnieku saimniecības.

 

Personālijas

1. Aspazija, īstajā vārdā Elza Rozenberga (1865. – 1943.), dzejniece

2. Ābele Ēvalds (1931. – 2015), gleznotājs, mākslinieks.

3. Apinis Artūrs (1904. – 1975.)

4. Beika Dāvids (30.08.1895 - 06.02.1946)

5. Bergs Jānis (1888. – 1946.) sabiedrisks darbinieks, TZO

6. Biezbārdis Dāvis (1861. – 1941.), sabiedrisks darbinieks, TZO, AK

7. Biezbārdis Kristaps (1901. – 1947.)

8. Burģelis Miķelis (1862. – 1951.)  TZO kavalieris, skolotājs.

9. Butāns Kārlis (1902. – 1942.), skolotājs

10.“Būdnieku” Freimaņu dzimta.

11. Cīrulis Eduards (1872. – 1940.), veterinārsts, TZO.

12.Cīrulis Kristaps (1845. – 1940.), skolotājs.

13. Freimanis Dāvids (1876. – 1967.), sabiedrisks darbinieks, TZO,   Aspazijas brālēns.

14. Gune Mikāne Vija (1937. - 2004.), tēlniece, dzejniece, prozaiķe.

15. Hermanis Kārlis īstajā vārdā Kristaps Šulcs (1877.-1927.),   revolucionārs

16. Kārkliņš Andris (1942. – 2011.), dzejnieks, flamenko ģitārists

17. Kliedere Dagmāra (1912. – 1995.), skolotāja

18. Kliene Elija, (1895. – 1978.), tulkotāja

19. Miķelsons Hugo (1924 - ?) PBLA un Daugavas Vanagu organizācijas   biedrs.

20. Neibergu dzimta.

21. Nesenbergu dzimta.

22. Ramlavs Janis (1901. – 1992.), lauksaimnieks, aizsargs. J. Ramlava   dienasgrāmata. 

23. Rozītis Pāvils (1889. - 1937.) rakstnieks, žurnālists un tulkotājs

24. Salna Margarita (1896. – 1984.), skolotāja

25. “Spuru” Ginteru un Meldriņu dzimta

26. Svirlovskis Eduards Eduards Svirlovskis Dr. pharm., profesors.   Korporācijas „Lettgallia“ filistrs (10.11.1874. – 17.05.1949.) 

27. Vulfs Roberts (1861. – 1946.), Ūziņu skolas pārzinis


svētdiena, 2022. gada 17. aprīlis

Bēgle. Ieviņas Pickas Emhardtes (dz. Šperliņas) atmiņu stāsts.

 

          17.04.2022. ir Ieviņas Pickas Emhardtes dz. Šperliņas kundzes 95. dzimšanas diena. 

Ieviņa ir dāma, kuru apbrīnoju no visas sirds. Inteliģence, labestība, godaprāts un milzīga Latvijas mīlestība - tas ir par viņu! Dzimusi un augusi  Ūziņos, kur vectēvam Jānim Ravovskim piederēja "Rāvāji" un Ieviņas mātei "Rudzīši".

           Ravovski bija sabiedriski aktīva, inteliģenta dzimta, kura daudz un nesavtīgi darbojusies apkārtnes labā. Diemžēl, par Dzimtenes mīlestību samaksāja augstu cenu, arī  šī dzimta smagi cietusi no "krievu zābaka", kas vēlās pāri Latvijai. Bailēs par savu dzīvību, Ieviņa 17 gadu vecumā (1944. gada vasarā) viena pati devās bēgļu gaitās. 

       Dzīve pavadīta Vācijā, taču, sirds pilnībā pieder Latvijai. Šis ir Ieviņas kundzes atmiņu stāsts, kurš, manuprāt, tik ļoti sasaucas ar šī brīža traģiskajiem notikumiem Ukrainā, kurš ļauj saprast, kā cilvēks jūtas kara laikā, cik traģisks ir karš, cik bezgala smagi ir doties bēgļu gaitās un pamest Dzimteni un mājas…     

"Bēgle".

          Saulaina, silta vasara. Labības lauki līgojās saulē un gaidīja pļaujas laiku. Bija 1944. gada jūlija mēnesis. Šis mēnesis manā dzīvē bija ļoti izšķirošs. Tas bija prieka, pārsteigumu, skumju un baiļu pilns. Prieks par to, ka man Zaļenieku baznīcā, 9. jūlijā, pie mācītāja Jāņa Gustiņa, (Artūra Voitkus pēcnācēja) bija iesvētības. Iesvētāmo vidū biju ar 17 gadiem jaunākā.

        Zaļās ev. lut. draudzes baznīca. Foto no Ritvara Zakovica albuma.

          Laicīgi māte ar vectēvu (mans tēvs nomira 1931. gadā ar TBC) plānoja mājās iesvētību norisi. Tēvam, viņš bija mežsargs Elejā, un bez tam spēlēja trompeti Jelgavā orķestrī, bankā bija noguldīta nauda, kura pēc viņa nāves tika mums trim bērniem sadalīta. 
Ieviņas tēvs Voldemārs Šperliņš (1897. - 1931.). Dzimis Platones Lauka Zvirbuļos. 
Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
       Vecākā māsa skolojās Kaucmindē, brālītis (Imants Šperliņš) nomira ar galvasplēves iekaisumu un arī mana naudas daļa izlietojās, kad saslimu ar stīvumkrampjiem (Tetanus) un ilgi gulēju Rīgā, Torņkalna bērnu slimnīcā. Ko darīt ar atlikušo naudu šajos politiski nedrošajos, mainīgajos laikos? Naudas vērtība ar katru politisko maiņu mazinājās.

 

                           Ieviņa (labajā pusē) ar māsu Edīti Lauru.                    
                                    Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
          Iesvētību sagatavošanās mācībās redzēju, ka daudzas meitenes nēsāja gredzenus. Man vēl nebija neviena rota, tādēļ arī es vēlējos, lai par atlikušo naudu nopērk gredzenu. Vectēvs gan bija ļoti vīlies par manam ārišķīgajām vēlmēm. Tā kā es biju arī nerātna un slinka - toreiz tā novērtēja bērnu, kurš bija ziņkārīgs un visu gribēja izmēģināt, vectēvs norūpējies norādīja, ka būtu gudri, ja es no mūsu gūstekņiem iemācītos krievu valodu, un nedomātu tikai par ārišķībām. Ausīs skan vēl kā šodien teiktais, "Ieviņ, kas tev galvā, - valoda vai zinības, to tu nevari nekad zaudēt, bet gredzentiņu, to vari pazaudēt". Cik pravietiski gudri vārdi...
Ūziņu "Rāvāju" saimnieks un Ieviņas vectēvs Jānis Ravovskis (1875. - 1969.)
Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
          Pēc vācu karavīru ienākšanas Latvijā, lauksaimniekiem nodeva krievu gūstekņus, kā strādniekus, lai arī tā atslogotu vācu armijas provianta problēmas. Mūsu mājās bija trīs gūstekņi. Pjotrs no Ufas, matrozis, laba izskata un skolots. Fjodors no Kijevas, inženieris, ar spīdīgi melniem, kupliem matiem un 33 gadu vecumā ar pērļu baltiem, neplombētiem zobiem. Man tas bija liels brīnums, jo man jau ar 15 gadiem vajadzēja labot zobus. Ivans bija vienkāršs, kluss, neuzkrītošs cilvēks.
      Bez šiem gūstekņiem, mūsu mājās bija ievietota vēl viena bēgļu ģimene no Krievijas. Trīs pieaugušie un viens mazs zēns 4 vai 5 gadu vecumā. Viņi bija ļoti uzstājīgi, prasīgi pret manu māti un ļoti, ļoti skaļi.
       Lēnītēm un ar lielu vilcināšanos es uzsāku sarunas ar mūsu gūstekņiem, un jau pēc dažiem mēnešiem apguvu tīri veiklu krievu sarunu valodu. Cik liela svētība, to pieredzēju jau pusgadu vēlāk.
Tālumā jau bija dzirdama lielgabalu dārdoņa, bet likās vēl tālu ...tālu. Ar visu kara draudu nojautu tika ielūgti radinieki no Rīgas, Jelgavas un arī no apkārtnes.
       Iesvētību diena bija klāt, 9. jūlijs, silts, saulains laiks. Ar satraukumu un sevišķām gaidām, labākos pajūgos, spīdoši nobirstētiem zirgiem, dodamies uz Zaļeniekiem. Baznīca jau pilna baznīcēniem. Mācītājs mūs nostādīja rindā. Meitenes garās, baltās kleitās, safrizētas, ar satvīkušam sejām gāja pa priekšu, zēni tumšos uzvalkos mums sekoja... No ērģeļu skaņām apņemta, es neatceros kā tiku līdz altārim.

Zaļās draudzes ev. lut. baznīca ap 1940. gadu (iespējams, ka agrāks gads). Viļa Buķevica foto.

                  Iesvētību ceremonija bija svinīga un aizkustinoša. Gājiens pie Dievgalda, sidraba kausā pasniegtais vīns, Dievmaizīte, viss pirmo reizi, tas mani saviļņoja līdz asarām. Sprediķis pamācošs un nopietns, atbilstošs nedrošajiem laika apstākļiem. Iesvētībām izmeklētie korāļi ērģelēm, un baznīcas dziesmas mani sajūsmināja, ar aizrautību dziedāju līdz, kā vienīgā no iesvētāmiem jauniešiem. Noslēgumā izskanēja manā dzīvē ļoti liktenīga dziesma, - "Pie rokas ņem un vadi, Kungs mani pats..."
       Pēc dievkalpojuma ātri nofotografējāmies grupā, un ar ziedu klēpjiem pa vienam. Apsveikumi, apkampieni, sirsnīgi roku spiedieni, nespēja mūsos izraisīt priecīgu un līksmu jautrību. Tālumā nerimstošā lielgabalu dārdoņa nospieda mūsu sirdis, un nopietnība nomāca mūsu prātus.
Laukums baznīcas prieksā tukšojās, durvis aizvērās, baznīcēni ātri izklīda, katrs devās uz savām mājām. Atgriezos, vēl ratos sēdēdama, mans pēdējais skats uz Zaļenieku baznīcu.... Vai bija nojauta kam ļaunam?...
            Rudzīšos, mātes mājās, galdi bija bagātīgi klāti, netrūka gardumi, dzērieni un arī pārsteigumi. Kara laikā visas devas - sviests, siers, gaļa, kaut mēs paši ražotāji, viss bija racionalizēts. Dāvanu galdiņš mani sagaidīja bagātīgi. Tik ilgi iecerētais gredzentiņš arī bija, tūliņ liku pirkstā un lepojos. Saņēmu grāmatas un Rīgas smaržas, netrūka pat Ādolfa Hitlera "Mein Kampf". Māte bija izšuvusi grezno Zemgales tautas tērpa blūzi, diemžēl netiku nevienu reizi valkājusi.
          Iesvētību diena ievilkās ilgi naktī, ar dziesmām, rotaļām un dejām. Rīgas ciemiņi cītīgi fotogrāfēja, pie galdiem, puķu dārzā un pļaviņā pie upes. Priecājos un cerēju uz šiem gaišajiem, laimīgajiem, iemūžinātajiem un neizdzēšamajiem atmiņu brīžiem. Veltīgi gaidīju un cerēju saņemt kaut vienu vienīgu fotogrāfiju. Kara sajukumi iznīcināja arī šos uzņēmumus. Tā nēsāju šos pēdējos laimīgos brīžus tikai savā atmiņā...
          Arī otrā rītā atvadas ieilga, neviens no tālajiem viesiem nevarēja ātri šķirties un atvadīties, bija kas pārrunājams, kas apskatāms, tika sieti sainīši pilsētniekiem līdzņemšanai. Arī šīs dienas atvadas bija pēdējās no mīļotajām tantēm un onkuļiem. Vecākais mātes brālis bija vācu armijā leitnants un tieši jūlija mēnesī viņš pēc ievainojuma kājā gulēja Jelgavas pilī ierīkotaja lazaretē. Arī viņam teicu pēdējās Ardievas uz mūžu...

Ieviņas onkulis (mātes vecākais brālis) Vilnis Ravovskis.
Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.

Ūziņu aizsargu manēža pie Priežu kapiem. 
Aizsargu sacīkstes, ar ķēvi Ingu startē Vilnis Ravovskis.
1939. gada 17. septembris. Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
          Jūlija mēneša otrajā pusē, vectēvs brauca uz Jelgavu, kur viņam Katoļu ielā 24 bija izīrēti trīs nami. Toreiz īres naudu nepārsūtīja caur banku, bet samaksāja tīrā naudā un ierakstīja mazās īres grāmatiņās. Vectēva mājas bija Ūziņu "Rāvāji", tur es arī esmu dzimusi.
                                 Rāvāju bišu drava 193x - tajos gados. 
                               Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.

               "Rāvājos" 1939. gadā. 1. no labās - Edīte Laura (Ieviņas māsa), 2. Ieviņa. 
                                 Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
 "Rudzīšus" pāri Svētes upei, kreisajā pusē, nopirka dažus gadus vēlāk, pēc mana tēva nāves. Te saimniekoja mana māte.
             Pēc iespējas bieži es pievienojos vectēvam līdzbraucienā uz Jelgavu. Tur es izklaidējos, ciemojos pie draudzenēm, tantēm, saēdos saldējumu un apmeklēju kino. Sajūsminājos par Zāru Leandru un viņas dziesmām, kuras labi iegaumēju un mājā dziedāju, atdarinot viņas tumšo, zemo balsi.
             Otrā dienā, pēcpusdienā, mēs braucām ar divriteņa ratiem un melno ķēvīti "Nuru", Latgales rikšotāju, uz mājām. Diezgan draudoši dārdēja ložmetēji un vācu armijas rosība Jelgavā bija jūtama, bet visas briesmas likās vēl tālu prom un mūs tās neskars, jo es no sirds vēlējos, lai vācieši Latviju neatstāj, aizmirstot visus ļaunumus un noziegumus, ko viņi nodarīja nonāvējot manu vecmāmiņu un iznīcinot žīdu tautu.

Ieviņas vecmamma Anete Zelma Ravovska dzimusi Vilks (28.06.1883. - 08.01.1942.) Anetes brālim Ansim Vilkam piederēja Ūziņu "Mazdimzēni'" .
 Tēvs dzimis  Platones "Ķidraucku Vilkos" un radinieks bija rakstnieks Edvarts Vulfs no šīm pašām mājām. Anetes otrs brālis bija Ūziņu Gala Salnēnu īpašnieks Žanis Vilks. Žaņa Vilka ģimene tika deportēta 14.06.1944.
 Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
     Bet "Baigais gads" un necilvēcīgās briesmīgās deportācijas mūsu ģimenē un latviešu tautai mani satrieca vēl dziļāk un sāpīgāk. Vēl šodienā par visu domājot un rakstot paliek auksti, un saceļas zosāda pārdzīvotās briesmas atceroties. Mani pārņem bailes, lielas bailes - pat tikai, kad skaļi dzirdu krievu valodu, es saraujos. Kaut tikai neatgrieztos "Baigais Gads" un nežēlīgā vara.
Cik neiedomājami pēkšņi ieskrēju šo baismo briesmu slazdā!

            Pie "Rāvājiem" piebraukusi, es izlēcu no ratiem un atvados ar paviršu sveicienu no vectēva, nenojauzdama, ka šīs atvadas būs uz mūžu. (Vecotēvu saņēma ciet 1945. gada februārī un atlaida nomocītu, bet garā nesalauztu 1962. gadā).


"Rāvāju" mājas 193x-tajos gados.  Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.
         Steidzos uz "Rudzīšiem" gabaliņu pa lielceļu, tad pār tiltu pāri Svētei, un jau esmu mūsu māju pagalmā.
Rudzīšu/Vidzemnieku tilts 193x. gados. Foto E. Svirlovska albuma.

         Tā gribēju mātei pastāstīt, ko visu Jelgavā redzēju un piedzīvoju, sirds prieka pilna. Sētā ieejot ieraudzīju krievu armijas mašīnas, noputējušas, bet sarkanā zvaigzne skaidri redzama. Nesapratu, stāvēju un brīnījos, kā tas ir iespējams, ka Jelgavā vācieši, un 21 km tālāk uz Lietuvas pusi "Rudzīšos", krievi? Pa ceļam, no Jelgavas braucot, nesatikām nevienu armijas maiņu, nenotika arī nekādas karaspēka darbības. No mājas skanēja skaļas sarunas. Daži karavīri sēdēja pie mājas uz soliņa un pāris gulēja izlaidušies sētas mauriņā.
            "Babuška" stāvēja rokas sakrustojusi virs krūtīm un uzsauca man "a što ti sģes"? Es bez kaut kādas briesmu nojautas jautāju pēc mātes. Paliku bez atbildes. Gribēju apgriezties un tūliņ doties atpakaļ pie vectēva uz "Rāvājiem". Mātei bija izdevies aizbēgt uz mežu, pirms krievi iebruka mūsu mājās. Cik ilgi viņa tur maldījās, nezinu, pie mūsu tikšanās pēc ilgiem, ilgiem gadiem, 1971. gadā, kad es ielidoju Rīgā uz 3 dienām, mēs apkampāmies, raudājām un klusējām. Vienīgais ko es uzzināju, bija, ka viņa pavadījusi lopu transportus uz Irkutsku un Baikāla ezera apgabalu. Darbs bijis ļoti smags, netīrs, smirdošs un nomācošs. Toties skaistie, īpatnie dabas skati, atalgojuši visus viņas dvēseles un ķermeņa sāpes, trūkumus. Jautājot par šiem zudušajiem gadiem viņas dzīvē, es saņēmu tikai vienu skumju smaidu un klusēšanu...

Ieviņas mamma Anna Marija Leontīne Priedāja dz. Ravovska.
Foto no Ieviņas Pickas Emhardtes albuma.

             Man uzbļāva, ka nekur neiesi, jāpaliek šeit. Pārņēma bailes, es stāvēju kā sastingusi. Viens no mūsu gūstekņiem sacīja, lai es darot, ko man liek. Kājas trīcēja, sirds krūtīs dauzījās vai pušu sprāgstot, un bailes neaprakstāmas. Māja pilna zaldātiem un ne tikai pie mums "Rudzīšos," arī tuvajos kaimiņos "Vidzemniekos" un "Dimzēnos" sēta pilna krievu mašīnām.
            Neatceros kā es nākošās dienas aizvadīju, zinu tikai, ka dzīvoju vienās bailēs un uz katra soļa sekojošu krievietes nicinošu skatu.
           Lielgabalu dārdoņa, kara briesmas likās tuvu, tuvu. Štukasi spiedzošā skaņā krustoja debesis, viens štukass tika nošauts un nogāzās uz lauka, netālu no mūsu labības šķūņa. Jelgava dega trīs dienas, varēja pat "Rudzīšos" redzēt milzīgos dūmu blāķus, kuri aizklāja debesis. Izjutu no dienas dienā lielāku nedrošību par savu dzīvību. Karavīri mājās mainījās, daži bija rupji, brutāli un skaļi. Piedzērās ar mūsu ogu vīnu, norāva man no pirksta gredzentiņu...,  negribēju neparko gredzentiņu atdot, bet viņi draudēja man nogriezt pirkstu.
       Norāva arī no kakla ķēdīti, kuru uzdāvināja krusttēvs Voldemārs. Raudāju nemitīgi - no žēlabām, bailēm un zaudējuma. Cik neticami ātri piepildījās vectēva zīmīgie vārdi. Naktis pavadīju bēniņos, dziļi paspārnē iespiedusies, te jutos drošāk, nekā manā istabiņā, blakus krievu ģimenei, kuri mani ar skatieniem vien jau nicināja. Vienu dienu dzirdēju, ka sarunas ved par mani, skanēja smiekli un skaļas plaukstu sišanas, nesapratu visu par ko saruna tika vesta, bet vārdus, "ģevočku zastreļiķ" dzirdu vēl šodien, it kā būtu tikko izteikti. Vai tiešām grib mani nošaut? Mani iznīcināt? Kādēļ man nav ļauts būt šai pasaulē? Es taču esmu tikai 17 gadus veca, visa dzīve vēl priekšā, kāpēc man jāmirst? Vai tikai tāpēc, ka esmu latviete un saimnieka meita? Neko ļaunu neesmu darījusi un jau jāzaudē dzīvība, es taču vēl nemaz neesmu īstu dzīvi dzīvojusi un tā jau jāizbeidz? Kur paliek ilgas, mani sapņi, neredzētie dabas krāšņumi, dziesmas, draudzība, pirmā mīlestība, ar glāstiem un skūpstiem, un dzīve kā tāda? Vai tiešām tagad izbeigsies mana neizdzīvotā dzīve? Esmu kā dzīvnieks sprostā, kuram nav kur glābties...
       Pa galvu nemitīgi sit vārds, zastreļiķ, zastreļiķ, zastreļiķ.... Galvā tukšums, sastingusi stāvu pie loga un skatos mūsu ogulājos, lieli, kupli zustreņu krūmi. Pēkšņi, vai gandrīz it kā tiktu no kādas citas varas vadīta, paņemu mētelīti un tēva binokli, kurš vienmēr karājās pie loga slēģiem un izlecu pa logu dārzā. Caur tiem līdu lēnītēm līdz upmalas pļaviņai, tad upē iekšā, lai pakaļ neskrietu mūsu suns. Neatceros, cik ilgi bridu pa Svētes upes krastu, lai tikai suns nesadzītu manas pēdas.
Svētes upe pie Dimzēniem. No E. Svirlovska albuma.
 Gāju pilnīgi bez mērķa - baiļu, izmisuma dzīta, prom, tikai prom, no mājas, kura vairs nav mana, un kurā nevaru justies droši.
         Cik tālu biju pirmajā dienā nogājusi, nezinu, apkārtne bija sveša. Lielgabalu draudošie grāvieni skanēja tālumā, atgādināja, ka drošībā vēl neesmu. Naktsmājas neuzdrošinājos prasīt, jo nevar jau zināt, ko cilvēki domā par manu bēgšanu. Tā nakti pavadīju klajā laukā, salmu gubiņā. Satumsa, un par gulēšanu nebija ne domas. Gribējās ēst un dzert, taču grāvji bija izkaltuši tukši, jo ilgi nebija lijis lietus. Košļāju izberzētus kviešu graudus, un skatījos bezgalīgajās debesīs, kuras man arī nedeva nekādu mierinājumu un cerību labākai rītdienai. Nakts pilna pārdomu, jo zaudēta silta, mīlestības pilna, bezrūpju ligzdiņa, māte un piederīgie. Esmu viena, gluži viena, tas bija man ar prātu jāaptver. Sirds sažņaudzās kā ciets kamols, un nospieda krūtis, es elsoju un raudāju, vientulības pārņemta. Klusums naktī saasina dzirdi, pat pelītes knabināšana likās skaļa.
           Bailes aizmigt, nakts vēsums apskāva mani, ilgi biju nomodā. Domas skrēja visādos virzienos, iesnaudusies murgoju, ka eju atkal atpakaļ uz mājam brizdama pa aukstu upes ūdeni. Pret rītu, kad nakts atvadījās un saule sveicināja rītu, biju nosalusi un izsalkusi. Izsalkumu remdēju ar kviešu vārpām un uz lauka nozagtiem burkāniem, kāds gardums....
         Kā par brīnumu, neredzēju uz lielceļa nevienu armijas mašīnu, arī citi braucēji bija ceļā reti sastopami. Tālumā lielgabalu dārdoņa atgādināja, ka fronte nav tālu. Mans mērķis bija iet līdz Liepājai, un tad ar kuģi doties uz Vāciju.
    Vispirms man vajadzēja tikt līdz Liepājai. Naktis vienmēr pavadīju kādā siena kaudzē, vai šķūnītī, baidījos tikties ar cilvēkiem. Izsalkums sāka arvien vairāk dedzināt māgu, naktīs negulēju, murgoju, un ne vienu reizi vien domāju, vai vajadzēja uzņemties tik nedrošu, svešu ceļu? Bet tad atkal skanēja ausīs, "zastreļiķ"... Un manas kājas nesa mani tālāk un tālāk, baiļu dzītu un ar izsalkumu vēderā. Neatceros cik dienas jau biju ceļā, kad saņēmu dūšu un uzdrošinājos ieiet vienās mājās un lūgt šķēlīti maizes. Saimnieki bija ļoti laipni, baptistu ģimene, viņu vecāki kādreiz bija izceļojuši uz Dienvidameriku, bet izceļotāju bērni pēc pašu ģimenes nodibināšanas, atgriezušies dzimtenē. Māja bija maziņa, bet ļoti sakopta. Pie viņiem nomazgājos siltā ūdenī un izgulējos gultā. Kāda bauda! No viņiem dzirdēju briesmu stāstu, kā krievi apietas ar latviešu sievietēm un saimniekiem... Paēdusi, tīra un ar veļu apdāvināta, pateicīga šai ģimenei, devos tālāk Liepājas virzienā.
           Ceļš veda cauri mežam, kad pēkšņi sākās šaudīšanās, vispirms tikai šur tur pa šāvienam un tad īsta ložu biršana - džinkstēja vien gar ausīm. Domāju - tas viss virzīts man. Pārbijusies noslēpos aiz koka, notupos pie pašas zemes, lai tikai mani neredz. Cik ilgi tā sastingusi tupēju, nezinu. Izlīdusi no meža, redzēju divus nošautus cilvēkus. Neviens par viņiem nelikās ne zinis. Baiļu pārņemta, ielīdu netālu vienā šķūnītī, kurā pavadīju diennakti. Atkal mocīja izsalkums un slāpes, bet ārā iziet neuzdrošinājos, jo iedomājos, ka šeit ir atkal krievu karavīri. Un patiesi, skatījos pa šķūnīša spraugu, redzu zaldātus un dzirdu skarbo krievu valodu. Pie mājas stāv karavīru džips, vai viņi meklē mani???
Mani pārņem šausmas..., ko darīt, ielīst šķūņa salmos paslēpties, ja viņi nāks mani meklēt? Gaidīju vakaru un tumsu, naktī izlīdu no šķūnīša, visapkārt klusums.
        Slāpes moka mani un māga raujas čokurā, meklēju ēdamo, biešu laukā saēdos salkanās saknes. Mēģināju pieiet pie laukā piesietām govīm un paslaukt pienu, govs spēra un nelaida sev klāt, bet ar saujiņu zāles un pacietību, es tomēr varēju padzert saujā ieslaukto.  Visapkārt tumsa un baisms klusums. Kādas iedvesmas vadīta, gāju naktī par pašu ceļa vidu. Vai baznīcas pēdējā izvadas dziesma - "Pie rokas ņem un vadi, Kungs mani pats..." deva šo drosmi? Šajā ceļā nesatiku nevienu dzīvu dvēselīti, biju viena ar tumsu, klusumu un debesu zvaigžņoto velvi.     
          Dienas bija sajukušas, nezināju, vai svētdiena, vai darbadiena, jo visas dienas man bija vienādas. Nogurusi, izsalkusi, pēc baiļu pilnā gājiena, kādā vakarā biju sasniegusi Priekuli. Sameklēju staciju, no kurienes vēlējos doties uz Liepāju, un tad tālāk ar kuģi līdz Dancigai. Ilgi sēdēju uz soliņa un gaidīju vilcienu, bet tas nenāca, sametās jau krēsliņa, te piepeši tuvojās divi vācu karavīri, kuri man jautāja, ko šeit gaidot? Protams, vilcienu uz Liepāju, lai tiktu uz kuģa un dotos tālāk uz Vāciju. Bēgu no krieviem. Mana vācu valoda bija ļoti, ļoti vāja - tik daudz, cik skolā mācījos un no filmām iegaumēju, tas nebija daudz, bet spēju ieskaidrot, ko gribu. Karavīri aizgāja, satumsa, un es sēdēju un gaidīju uz brīnumiem... nāks vilciens... un viss būs labi... Pēc kāda laiciņa atkal tuvojās divi zaldāti un teica, ka es varot ar viņiem braukt vilcienā uz Tilzīti (šobrīd Sovetska). Nu protams, ka es bez vilcināšanās piekritu,  un gāju viņiem līdz uz vilcienu, kurš jau stāvēja atiešanas gatavībā. Vilciens bija ar platformām un piekrauts pilns ar tankiem, džipiem un lielajām kravas mašīnām. Viens no zaldātiem man ierādīja guļamvietu vaļējā džipā, un apsedza mani ar ādas pārklāju. Pateicības pilnu sirdi, līdz nāvei nogurusi, un bez bailēm, es aizmigu dziļā miegā.
         Atmodos, saule bija augstu pie debesīm, vilciens nebrauc, visapkārt riņķī mežs, no Tilzītes ne jausmas..., vai esmu apmānīta, iekritusi slazdos? Karavīri rosās ap mašīnām un vilciena vagoniem. Jautāju, kas noticis? Esot komandējums doties atpakal uz Priekuli...  Ko darīt? Nezināju, kādas zemes mežā  vilciens stāvēja. Izkāpt un atkal klaiņot? Izšķīros braukt ar karavīriem kopā atpakaļ uz Latviju, jo ja jau es esmu pie vāciešiem, tad krievi mani nenoķers, un, ja vācieši atkāpsies, es došos ar viņiem kopā uz  Austrumprūsiju. Karavīri mani uzņēma un pret mani izturējās ļoti labi, es biju arī paēdusi. Priekulē armija ievietojās vienā lielā muižā. Māja bija ļoti liela, divstāvīga, ar plašām  kāpnēm. Riņķī apkārt ļoti sakopts liels dārzs, kā parks, ar milzīgiem lieliem kokiem. Uzdevumi man nebija nekādi, bet lai es nejustos kā liekēde, labprāt palīdzēju kartupeļus mizot, jeb, tīrīt saknes.
          Armijas "virtuvē" strādāja divas poļu meitenes, kuras bija norīkotas spaidu darbos. Ēdienu vārīja lielā katlā "Feldküche", vienmēr deva biezzupai līdzīgu ēdienu, kurš man ļoti garšoja. Nakti pavadīju kopā ar diviem vecākiem zaldātiem, viņi bija austrieši. Vakaros viņi pirms aizmigšanas vienmēr aplūkoja savas ģimenes fotogrāfijas. Nesapratu ko viņi runā, bet varēju just, ka viņiem šis karš, atšķirtiem no ģimenes, tālu no dzimtenes, sāpināja sirdis. Pie viņiem es jutos drošībā. Neatminos, cik ilgi mēs uzturējāmies Priekulē, bet varēja būt tālu septembrī. Labība bija novākta un lauki aparti, zaļi bija biešu lauki un brūnganas, garas  kartupeļu vagas. Ļoti pēkšņi, vienā agrā rītā, nāca pavēle, ka jābrauc uz Tilzīti. Es biju priecīga, un ļoti ziņkārīga, kas mani Tilzītē sagaidīs?...
        Vilciens brauca lēni, bieži apstājās, es baidījos, ka nu tikai nav atkal jādodas atpakal uz Priekuli. Tad nāca ziņa, ka Tilzītē uzlidojums, tādēļ tika saņemta pavēle - vilcienam apstāties! Beidzot bija mērķis sasniegts. Atvadījos no abiem austriešiem, kuri pret mani izturējās kā "tēvi". Pats "Spiess, kurš mani Priekulē uzņēma vēlajā vakarā, aizveda mani uz kādu milzīgi lielu muižu. Iebraucām pa garu aleju, pie lielas mājas, kura izskatījās kā maza pils. Dārzi vēl rudens ziediem pilni, mājai visapkārt liels parks ar milzīgiem kokiem. 
       "Spiess", kura vārds bija Willy Stöcker, no Wuppertāles, nodeva mani kādas ļoti stingras dāmas "rokās", viņa bija virtuves daļas pārvaldniece. Muiža piederēja Edvina fon Vizlebena meitai, vai znotam, ja atmiņa neviļ. Šo lielo muižu sauca "Jungbluth". Mani uzņēma labi, biju paēdusi, un man bija ierādīts pašai savs guļamkambarītis. Iemeslu nezinu, bet mani pārvaldniece necieta - varbūt vājās valodas zināšanas dēļ. Viņa mani neizlaida no acīm, laikam domāja, ka esmu kāda krievu meitene, soda darbos nokomandēta. Man tur nebija nekādi darbi jāveic, jo nezinu, ko "Spiess" par mani bija stāstījis.
    Manās garajās bizēs bija ieķērušās utis, tās mani nemitīgi mocīja. Muižu apmeklēja viena Sarkanā krusta māsiņa ar kuru es iepazinos, un izstāstīju viņai savu nelaimi, protams, viņa zināja līdzekli, kurš palīdz. Māsiņa dzīvoja Tilzītē un teica, lai viņu apmeklēju.
      Kādā svētdienā devos uz Tilzīti, prieka pilnu sirdi - beidzot tikt no utīm vaļā! Tilzīte nebija tālu, un es biju liela gājēja. Vakarā, ar pudeli rokā, ierados atpakaļ lielajā muižā. Jau pie ieejas mani sagaidīja divi vīri uniformās ar šautenēm rokās, "Feldpolizei", kurus sauca arī par "Kettenhunde". Viņi bija bīstami un radikāli, katrs no viņiem baidījās, jo viņi šāva uz katru, kurš viņiem likās pretinieks. Pārvaldniece tūliņ rādīja uz mani un ziņoja, ka esmu bez atļaujas attālinājusies no saimniecības. Soda darbos nosūtītās meitenes to nedrīkstēja, bet es nebiju nosodīta, es biju bēgle. Vēl vienmēr mana vācu valoda bija minimāla, bet tomēr, ar visu vārdu trūkumu, es pratu sevi aizstāvēt un paskaidrot, kādēļ esmu šeit. No šīs dienas pārvaldniece mani uzskatīja ar citām acīm, un es varēju gluži brīvi pavadīt laiku lielajā saimniecībā...
       Ar lielu mašīnu novāca kartupeļu lauku, arī es piedalījos, un palīdzēju uzlasīt zemē atstātos kartupeļus. Palīdzēju arī sukāt zirgus un tīrīju tiem nagus, jo citādi man bija garlaicīgi staigāt tikai pa staļļiem un skaitīt zirgus - to bija ļoti daudz,... mums mājās bija tikai 5 zirgi,  kas šī bija par varenu muižu!!!
      Vaislas buļļi, to bija 9, - melni un brūni raibi, ar milzīgām, platām mugurām. Govis ganījās aplokos, arī šie lopi bija milzīgs ganāmpulks. Skatījos kā brīnumā, un nevarēju ar prātu aptvert, cik milzīgai jābūt šai muižai... Tik daudz lopu, kā ir iespējams visus uzturēt un sakopt... Saime bija ļoti liela, un tā  dzīvoja citā lielā ēkā, strādnieki bija dažādu tautību, bet galvenie darba vadītāji bija vācieši. 
       Bija jau vēls rudens, neatceros, cik ilgi es šeit biju uzturējusies. Fronte tuvojās, lielgabalu dārdoņa tuvojās un atbalsojās, naktī bija divtik draudoši. Muižas darbinieki sāka kravāt ratos lādes, maisus, gultas segas un spilvenus. Neatminos, cik sajūgi tika sagatavoti aizbraukšanai. Arī mani aicināja doties līdzi, bet es atsacījos, teicu, ka gaidīšu karavīrus, un tad ar tiem došos tālāk uz rietumiem.       Saimnieki man atstāja jaunu ķēvīti, vēl neiebrauktu un neiejātu. Pēc viņu aizbraukšanas es mēģināju ķēvīti iejūgt ratiņos, uzlikt viņai sajūgu, taču viņa no visa baidījās un izvairījās, bet es neuzdevu, gribēju zirdziņu iemācīt iet ratos. 
   Negaidīju zaldātus, bet jau pēc dažām dienām devos Königsbergas virzienā. Ratiņus es piekrāvu ar auzu maisiņu un siena klēpjiem, lai varētu ķēvīti  garajā ceļā pabarot. Par sevi netiku padomājusi, nepaņēmu līdzi ne maizes riecienu, ne ūdens kanniņu, ne segu. Ceļā dzesēju slāpes kopā ar zirdziņu padzeroties grāvītī vai strautiņā, pārgulēju salmu kaudzē, vai kādā nenoslēgtā šķūnītī. Kamēr ķēvīte ēda sienu un auzas, tikmēr es pa  novāktajiem laukiem meklēju pārpalikušos kartupeļus, kāpostu lapas un burkānus,  ar to biju paēdusi.
     Nezinu kādēļ, bet es nenokļuvu viss Königsbergā, bet pie jūras, pirmskara slavenajā  pludmalē "Kranc". Šeit man par brīnumu, bija sapulcējušies vairāki bēgļi no Lietuvas un Austrumprūsijas. Viņi uzturējās lielās sporta zālēs, kur arī es pievienojos, tur varēja saņemt maizi un siltu ēdienu. Man bija grūtības ar ķēvītes novietošanu, nevarēju viņu vadāt visur līdzi. Pilsētiņas nomalē atradu šķūnīti, laikam malkai, tur novietoju zirdziņu, un lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar zirgu, baidoties, ka man viņu neatņem.
        Pēc dažām dienām bēgļi lielās grupās devās tālāk. Viņiem pievienoties nevēlējos, kaut viņi man savos ratos vietu piedāvāja. Viena bēgļu sieva man uzdāvināja vilnas segu, jo es vēl joprojām biju ļoti vasarīgi ģērbusies, un rudens drēgnums mani bieži mocīja. No segas es uzšuvu sev garās bikses. Gandrīz viena atkal palikusi, gudroju ko darīt, lai tālāk tiktu uz Olpi. 
      Kāpēc Olpi?... Mans mātes brālis (Vilnis) bija vācu armijā leitnants un viņu Volhovas purvos ievainoja. Viņš bija ievietots Jelgavas pilī, kura bija iekārtota kā lazarete, šeit viņš ārstējās. Vilnis gulēja telpā kopā ar diviem vācu karavīriem, un ēdiens viņiem bija "švaks". Lai mans onkulis neciestu badu, es viņu, ik reizes braucot uz Jelgavu apmeklēju, un aizvedu - sviestu, olas, speķīti, un protams, mājās ceptu maizīti. Viņš dalījās ar saviem istabas biedriem. Viens no šiem zaldātiem man ĻOTI iepatikās, bet sarunāties ar viņu es nevarēju, kaunējos, biju taču tikai lauku meitene ar bizītēm un viņš oficieris... Tomēr vienu reizi es prasīju onkulim, no kurienes šis patīkamais cilvēks nāk?. No Olpes, un viņu sauc Reinhold Schneider.  Lūk, te nu ir mans likteņceļš iezīmēts. Vai šis jaunais leitnants karu pārcieta un atgriezās savā dzimtenē Olpē, nezinu. Protams, nezināju neko par šo pilsētu un to, kur viņa varētu vispār atrasties. Biju iedomājusies, ka Olpe varētu būt kāda mazpilsētiņa Alpu kalnos. Šīs vietas vārds man bija iesēdies apziņā un bija mans vada punkts un mērķis.
      "Kranc" bija arī jau sastopami zaldāti, pastaigājoties ar zirdziņu pa pilsētiņas nomali, mani uzrunāja viens zaldāts, lai es zirgu nododot armijas rokās. Neparko negribēju  šķirties no jaunās ķēvītes, ar kuru biju ļoti saradusi. Bet vēlme nokļūt Olpē atviegloja manu izšķiršanos. Atdošu ķēvīti zaldātiem, bet ne par velti. Viņi man sagādāja vilciena biļeti līdz Olpei par 35,00 RM. Šķīros no ķēvītes ar ļoti smagu sirdi, jo zināju, ka zirgiem arī jābūt frontē un tie ir apdraudēti, tāpat kā zaldāti.
      Bija jau novembris, vēss, naktīs salnas un pat sniega nokrišņi. Ar biļeti rokās devos uz pieturas vietu, lai tiktu līdz Königsbergai. Satiksme bija nedroša un neregulāra, tomēr ar savām vājajām valodas zināšanām izdibināju, ka vilcieni ir pilni ar zaldātiem, un nekāda iespēja nepastāv, lai tiktu šajā pārpildītajā  vilcienā.                  Paļāvos pati uz sevi un devos ar kājām līdz Königsbergai. Ceļš bija pilns bēgļu, lielākā daļa ar pajūgiem, bet bija arī kājinieki. No kurienes šie cilvēki nāca vairs neatceros. 
        Königsbergā iekāpu nepareizā vilcienā, tas nebrauca uz Štetinu (Ščecinu) un tālāk uz Berlīni, bet es nokļuvu Allenšteinā (Olštinā). Tiklīdz nonācām šeit, caur skaļruni tika dota pavēle visiem atstāt vilcienu. Vilciens vajadzīgs, lai evakuētu no lazaretes ievainotos zaldātus. Kur iet, ko darīt, kad būs iespēja tālāk doties?... Pilnīgā izmisumā stāvēju uz ielas pie stacijas. Bailes, rudens drēgnums, nedrošība, frontes tuvošanās, bads, slāpes - nemitīgie pavadoņi mani mocīja, māga vilkas krampjos, aukstums drebināja ķermeni..., nosalušās rokas sildīju uzpūšot tām dvašu.
       Mani pārņēma izmisums un pirmo reizi es sāku bezcerīgi raudāt svešus ceļus staigājot. Toreiz smagi izjutu savu bezizejas stāvokli un dziļi pārdzīvoju svešuma vientulību. Ko nozīmē būt bez valodas, bez līdzekļiem, tikai ar biļeti rokās, kuras vērtība 35,00 RM... Es raudāju un elsoju kā nopērts bērns, asaru straumes ritēja pār manu seju, deguns tecēja un es nezināju kur to noslaucīt. Laikam skats bija aizkustinošs, jo līdzjūtības pilna, mani uzrunāja kāda vecāka kundze. Īsumā izstāstīju viņai savas bēdas, un kundze mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Šeit varēju nomazgāties, paēst un tika piedāvāta pat gulta, lai izgulētos. Cik ilgi biju gulējusi siltumā un drošībā, nezinu. 
       Bija jau satumsis, kad kundze mani modināja un ar sviestmaizītēm aprūpējusi, aizveda mani uz staciju un nogādāja bēgļu vilcienā, kurš gāja uz Berlīni. Vagons bija  pārpildīts ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar saiņiem, maisiem un koferiem. Vilcienā saspiedušies viens pie otra, gan sēdējām, gan tupējām uz vagona netīrās grīdas.
     Kupejā izverdās nejēdzīgi smirdošs gaiss, dažādas smakas riņķoja man ap degunu, varbūt arī es  smirdēju?... To neizjutu. Vilciena riteņi klabēja un sliedes dungoja, pa galvu sitās vārdi bē-gle, bē-gle, bē-gle, kamēr es iesnaudos. Nebiju vēl īsti attapusies, kur es esmu, kad vilciens šķērsoja Oderas upes dzelzceļa tiltu. Plaša upe ar zaļgani zilu ūdeni, straujāka kā Daugava. Tiklīdz bijām pārbraukuši pāri tiltam, vilcienu apstādināja gaisa uzlidojums, visiem bija jāatstāj vilciens un jāiet uz "Luftschutzpagrabu". Es negāju cilvēku straumei līdzi, jo man bija bailes būt kopā tumšā pagrabā saspiestiem, ieslēgtiem zem lielajiem namiem. Paslēpos stacijā un gaidīju - kas notiks?
    Draudoši dārdēja bumbu sprādzieni, likās visa zeme trīc un dreb, bailes neaprakstāmas, bet sakostiem zobiem un sarāvusies čokurā notupēju, kamēr atskanēja atsaukuma sirēna. Stacijā nekas nebija sabumbots, bet lielais dzelzceļa tilts pāri Oderas upei nebija vairs redzams... Šis bija pēdējais vilciens, kurš kara laikā šķērsoja Oderas upi.
      Dienas pagāja, taču neviens vilciens mums bēgļiem netika norādīts. Gaidīt un gaidīt,... mācīties pacietību..., neziņā, izmisumā un bailēs, es vairākas dienas nīku Štetinas (Ščecinas) stacijā....Vienreiz Sarkanā Krusta darbinieces mums bēgļiem izsniedza zupiņu, - īstas dzīres ne tikai man, bet arī vienam otram izsalkušam bēglim. Parasti vakaros vai pirmspusdienā dzēlīgi gaudoja uzlidojuma sirēna. Visi, visi, arī es, vienreiz devos līdz "Luftschutzpagrabā".
    Dziļi zem lielajiem namiem, šauras kāpnes, kuras likās bezgalīgi garas, apgaismotas tikai ar mazu "kaķa actiņu",  noveda patumšā, ar maziņām spuldzītēm apgaismotā šaurā telpā. Gar sienām izlikti koka beņķi, tur sēdēja vecākie, vājākie cilvēki, citi stāvēja cieši viens pie otra piespiedušies. Neviens neko nerunāja, klusi kāds iečukstējas it kā lūgšanu skaitīdams, arī es domās pie sevis ieminēju baznīcas dziesmas tekstu, "Pie rokas ņem un vadi...".
       Kad pilsētā krita bumbas, pagrabā gaisma nodzisa, ēka likās drebēja, un arī es trīcēju no bailēm. Tas bija brīdis kurš man dziļi dvēselē iedēstīja  bailes un nepatiku būt tumsā. Vienmēr telpās meklēju gaismu, logus, vai durvis... Beidzot atskanēja trauksmes atsaukšana, es atviegloti uzelpoju, ...  arī gaisma  iedegās, mēs visi bijām dzīvi...
    Steidzīgi un grūstīdamies devāmies laukā no pazemes pagraba, kurš mums  briesmu brīdī deva patvērumu. Pilsēta bija daudz cietusi, un viss gaiss bija dūmu un putekļu pilns. Pēc ilgas gaidīšanas beidzot nāca paziņojums pa skaļruni, ka bēgļiem ies vilciens uz Berlīni.
      Iekāpjot vilcienā bija liela drūzma un grūstīšanās, jo katrs gribēja tikt vilcienā, tas bija krietni pārpildīts. Sēžamvietas bija veciem, nevarīgiem cilvēkiem un mātēm ar bērniņiem. Es notupos gaņģī, man bija vienalga, vai sēžu vai stāvu, lai tikai vilciens iet tuvāk manam mērķim - Olpei. Berlīnē vilciens ienāca Štetinas (Ščecinas)stacijā, tā bija gala punkts. Nevarēju iedomāties, ka Berlīnē ir vairākas stacijas un katra ved uz savu pusi. Lai tiktu uz Olpi, man vajadzēja sabumbotajā Berlīnē, kurā nebija gandrīz neviena normāla iela, atrast Fridricha staciju. Pēc ilgas meklēšanas starp drupu kaudzēm un sagrautām mājām, es atradu Fridrichstaciju. Ieraudzīju vilcienu, nopriecājos un kāpu iekšā, vagons bija patukšs - neviens jau nebrauks uz Olpi, tā nodomāju savā naivā bēgles prātā. Gaidīju vilciena atiešanu. Pēc neilga brauciena vilciens apstājās un skaļrunis ziņoja, ka galapunkts. Vai jau Olpe?  Nē, ak mīļais Dieviņ, es biju iekāpusi nepareizajā vilcienā un aizbraukusi pavisam uz citu pusi - uz Štrālzundi, pie jūras, Ziemeļvācijā. Cilvēki izkāpa no vilciena un ātri atstāja staciju. Stacija bija kā izmirusi, nebija neviena cilvēka, kam varētu jautāt, kā tikt atpakaļ uz Berlīni. Izmisusi stāvēju uz perona un gaidīju "brīnumu", kam varētu jautāt - kad un kurš vilciens ies atpakaļ uz Berlīni. Te pēkšņi, gandrīz vai neticami, bet tas tā bija, nāk viens zaldāts un es redzu, ka tam uz uniformas Latvijas karodziņš..., kāda neticama laime, izziņu saņemt latviešu valodā.
   Nokļuvusi Berlīnē, atradu vilcienu, kurš iet uz Dortmundi. Tur esot liels vilcienu satiksmes mezgls un noteikti ies arī vilciens uz Olpi. Dortmundē biju spiesta uzturēties vairākas dienas. Labums bija tas, ka šeit varēju tualetē nomazgāt vismaz rokas un seju. No kaut kādas palīdzības organizācijas kopā ar citiem bēgļiem saņēmu zupu, šķēlīti maizes un karstu tēju. Ēdu lēni, lai izjustu katra kumosa garšu, to baudīju kā  lielāko  mielastu. Dortmundē arī piedzīvoju vienu šausmīgu bombardējumu. Visiem bez izņēmuma bija jāiet dziļā apakšzemes bunkurā. Tas bija vēl šausmīgāk kā Štetinā (Ščecinā). Kad bumbas krita, gaisma nodzisa, bērni raudāja, cilvēki vaimanāja un skaitīja skaļas lūgšanas. Pie bumbu paklāju krišanas likās - zeme notrīc un viss ap mums tūlīt sabruks, ka mēs netiksim laukā no šīs apakšzemes tumsas, ka mūs dzīvus apraks un noslāpēs. Tādi gadījumi bija dzirdami bieži, jo bieži. 
Dortmundes gaisa uzbrukums, briesmas, panika, mani pavadīja manas dzīves lielāko daļu un atstāja nežēlīgi ilgas dvēseles mokas. Bailes tumsā, šauras ejas - tie ir murgi, kuri mani pavadīja gadiem ilgi, sevišķi naktīs. Pamodusies nosvīdusi atviegloti uzelpoju - paldies Dievam, tikai murgains sapnis..., tā mocījos gadiem ilgi.
No Dortmundes, caur Hāgenu, kur arī bija liels satiksmes mezgls, atradu vilcienu, kurš mani beidzot 1944.gada 19. novembrī  aizveda uz Olpi. Vilciens Olpē pienāca vēlā vakarā, tādēļ biju spiesta nakti pavadīt stacijas uzgaidāmajā telpā. Es bija apņēmusies šeit atrast darbu, tad arī būšu paēdusi, tas šobrīd bija mans galvenais dzīves uzdevums - strādāt un būt paēdušai. Jau līdz ar gaismas aušanu es izdibināju, kur atrodas Darba pārvalde. Olpe ir maza, pārredzama pilsētiņa - iesēdināta starp skuju kokiem apaugušiem pakalniem. 

























Olpe, Vācija. Foto no interneta.

      Cilvēki laipni un izpalīdzīgi. Agri no rīta apsēdos pie Darba pārvaldes uz kāpnēm un gaidīju pirmos darbiniekus. Pirmajam atnākušajam darbiniekam stādījos priekšā, kas es esmu, no kurienes nāku un ka vēlos strādāt.

Nepagāja ilgs laiks, kad atskrēja kāds gaišmatains zēns, ap 10 gadiem un aizveda mani uz savām mājām -"Maiznīcu Kraft". Ģimene ar sešiem bērniem un vecotēvu - un nu arī ar mani kā "septīto bērnu". Viņi man deva ģimenes siltumu, uzklausīja manu stāstu par bēgļu gaitām, sāpes par Dzimtenes zaudējumu un ilgām pēc tās, šeit iemācījos arī vācu valodu.

 Es tiku apgādāta ar visu, kas man bija dzīvei vajadzīgs. Tika sagādāts apģērbs, kurpes, un silts ziemas mētelītis, jo 1944. - 1945. gada ziema  bija ļoti auksta. Veikalos neko nevarēja nopirkt, tie bija tukši, šuvēja nāca un no viņu bērnu drēbēm man pāršuva vajadzīgās drēbes ziemai. Es darīju dažādus mājas darbus, palīdzēju maiznīcā, un jutos šajā ģimenē pilnībā pieņemta.  Man bija pašai sava istabiņa. Tā bija liela privilēģija, jo viņu pašu bērniem nebija katram savas atsevišķas istabas. Šajā ģimenē es dziļi izjutu kristietības stiprumu, pārliecību un jēgu, Dieva vadību un likumību. 



*********************************************************************************************

Pagāja daudzi gadi... līdz 2014. gada septembrī man bija prieks un gods iepazīties ar Ieviņu. Paldies Maijai B., kura zinot manu nopietno aizraušanos ar apkārtnes izpēti, ieteica Ieviņai apciemot Ūziņu bibliotēku un apskatīt plašo novadpētniecības materiālu krājumu. Jāteic, ka mūsu iepazīšanās un sadarbība izvērtās ļoti veiksmīga. Ar šo dienu arī sākās mūsu draudzība.  Tikšanās reizē Ieviņa senajās fotogrāfijās atpazina ļoti daudzas personas, kuras līdz tam bija nezināmas. Pēc atgriešanās Vācijā, Ieviņas dēls Ārvaldis ieskenēja un atsūtīja vairāk kā 60 vēsturiskas fotogrāfijas, kurām Ieviņa bija rakstījusi aprakstus. Šis bija vērtīgs ieguvums novadpētniecības krājumam, jo ar šīm senajām fotogrāfijām tika papildinātas vairākas mapes – Aizsargi, P.Rozītis, Kultūra u.c. 

  Esmu priecīga un lepna, ka Ieviņas kundzi pazīstu. Apbrīnoju viņu par gribasspēku, par uzņēmību, par gaišumu, par dziļo Dzimtenes mīlestību, par inteliģenci, par jauneklīgumu, aso prātu un lielisko humora izjūtu. Un par to, ka Ieviņa ir līdz “kaulam” – LATVIETE!  Ieviņas bērni runā latviski, arī mazbērnos Ieviņa cenšas saglabāt latviskumu. Tas noteikti nav viegli, bet viņai tas ir ļoti svarīgi! 

Taču, man ar Ieviņas kundzi saistās arī kāds, manuprāt, kuriozs atgadījums... 😊2015. gada martā, ar Ieviņu tikāmies arī pie manis, Rīgā (es tolaik biju pilsētniece). Vēlāk, pēc paciemošanās, Ieviņa izlēma, ka atpakaļ pie radiņiem nebrauks ar autobusu, bet ies ar kājām. Tā bija jāiet krietnu gabaliņu – 4 km, piedāvājos pusceļu Ieviņu pavadīt. Uz to Ieviņa man atteica: “Mīļo Gunitiņ, Jūs nevarat nākt mani vadīt, jo es pārāk ātri eju””.... Jāteic, ka pilnībā apstulbu... 😉 Tas jau nebūtu nekas sevišķs, ja vien tajā brīdī Ieviņai nebūtu bijuši gandrīz 87 gadi, man tobrīd bija 43. Pusceļu tomēr Ieviņu pavadīju, un jāteic, ka palēlināt soli man nenācās nevienu brīdi....

24.03.2015. Rīga, Kantora iela. Foto no mūsu "kuriozā" gājiena, kad es tomēr gāju Ieviņu pavadīt.


15.09.2016. Ūziņu bibliotēkā. Ieviņa un Gunita.

10.04.2018. pie Ūziņu bibliotēkas. Ieviņa ar dēlu Ārvaldi.
*****

Dzintras Gekas dokumentālās filmas "Dieva putniņi" treileris sākas ar Ieviņu. Filmēts Ūziņos pie Rāvāju tilta.

https://www.youtube.com/watch?v=IezljKmtmZg


Reiz, kad brīnījos, kā Ieviņa 89 gadu vecumā prot tālrunī lietot dažādas aplikācijas – WhatsApp u.c. – Ieviņa man atteica – “Bet, Gunitiņ, tas taču ir tik VIENKĀRŠI!!!”

Lūk, tāda ir Ieviņa! Un viņai - vislielākais paldies, ka ļāva dalīties ar savu atmiņu stāstu.