Man uzbļāva, ka nekur neiesi, jāpaliek šeit. Pārņēma bailes, es stāvēju
kā sastingusi. Viens no mūsu gūstekņiem sacīja, lai es darot, ko man liek.
Kājas trīcēja, sirds krūtīs dauzījās vai pušu sprāgstot, un bailes
neaprakstāmas. Māja pilna zaldātiem un ne tikai pie mums "Rudzīšos,"
arī tuvajos kaimiņos "Vidzemniekos" un "Dimzēnos" sēta
pilna krievu mašīnām.
Neatceros kā es nākošās dienas aizvadīju, zinu tikai, ka dzīvoju vienās
bailēs un uz katra soļa sekojošu krievietes nicinošu skatu.
Lielgabalu dārdoņa, kara briesmas likās tuvu, tuvu. Štukasi spiedzošā
skaņā krustoja debesis, viens štukass tika nošauts un nogāzās uz lauka, netālu
no mūsu labības šķūņa. Jelgava dega trīs dienas, varēja pat
"Rudzīšos" redzēt milzīgos dūmu blāķus, kuri aizklāja debesis. Izjutu
no dienas dienā lielāku nedrošību par savu dzīvību. Karavīri mājās mainījās,
daži bija rupji, brutāli un skaļi. Piedzērās ar mūsu ogu vīnu, norāva man no
pirksta gredzentiņu..., negribēju
neparko gredzentiņu atdot, bet viņi draudēja man nogriezt pirkstu.
Norāva arī no kakla ķēdīti, kuru uzdāvināja krusttēvs Voldemārs. Raudāju
nemitīgi - no žēlabām, bailēm un zaudējuma. Cik neticami ātri piepildījās
vectēva zīmīgie vārdi. Naktis pavadīju bēniņos, dziļi paspārnē iespiedusies, te
jutos drošāk, nekā manā istabiņā, blakus krievu ģimenei, kuri mani ar
skatieniem vien jau nicināja. Vienu dienu dzirdēju, ka sarunas ved par mani,
skanēja smiekli un skaļas plaukstu sišanas, nesapratu visu par ko saruna tika
vesta, bet vārdus, "ģevočku zastreļiķ" dzirdu vēl šodien, it kā būtu
tikko izteikti. Vai tiešām grib mani nošaut? Mani iznīcināt? Kādēļ man nav
ļauts būt šai pasaulē? Es taču esmu tikai 17 gadus veca, visa dzīve vēl
priekšā, kāpēc man jāmirst? Vai tikai tāpēc, ka esmu latviete un saimnieka
meita? Neko ļaunu neesmu darījusi un jau jāzaudē dzīvība, es taču vēl nemaz
neesmu īstu dzīvi dzīvojusi un tā jau jāizbeidz? Kur paliek ilgas, mani sapņi,
neredzētie dabas krāšņumi, dziesmas, draudzība, pirmā mīlestība, ar glāstiem un
skūpstiem, un dzīve kā tāda? Vai tiešām tagad izbeigsies mana neizdzīvotā
dzīve? Esmu kā dzīvnieks sprostā, kuram nav kur glābties...
Pa galvu nemitīgi sit vārds, zastreļiķ, zastreļiķ,
zastreļiķ.... Galvā tukšums, sastingusi stāvu pie loga un skatos mūsu ogulājos,
lieli, kupli zustreņu krūmi. Pēkšņi, vai gandrīz it kā tiktu no kādas citas
varas vadīta, paņemu mētelīti un tēva binokli, kurš vienmēr karājās pie loga
slēģiem un izlecu pa logu dārzā. Caur tiem līdu lēnītēm līdz upmalas pļaviņai,
tad upē iekšā, lai pakaļ neskrietu mūsu suns. Neatceros, cik ilgi bridu pa
Svētes upes krastu, lai tikai suns nesadzītu manas pēdas.
Svētes upe pie Dimzēniem. No E. Svirlovska albuma.
Gāju pilnīgi bez mērķa - baiļu, izmisuma dzīta, prom, tikai prom, no mājas, kura vairs nav mana, un kurā nevaru justies droši.
Cik tālu biju pirmajā dienā nogājusi, nezinu, apkārtne bija sveša. Lielgabalu draudošie grāvieni skanēja tālumā, atgādināja, ka drošībā vēl neesmu. Naktsmājas neuzdrošinājos prasīt, jo nevar jau zināt, ko cilvēki domā par manu bēgšanu. Tā nakti pavadīju klajā laukā, salmu gubiņā. Satumsa, un par gulēšanu nebija ne domas. Gribējās ēst un dzert, taču grāvji bija izkaltuši tukši, jo ilgi nebija lijis lietus. Košļāju izberzētus kviešu graudus, un skatījos bezgalīgajās debesīs, kuras man arī nedeva nekādu mierinājumu un cerību labākai rītdienai. Nakts pilna pārdomu, jo zaudēta silta, mīlestības pilna, bezrūpju ligzdiņa, māte un piederīgie. Esmu viena, gluži viena, tas bija man ar prātu jāaptver. Sirds sažņaudzās kā ciets kamols, un nospieda krūtis, es elsoju un raudāju, vientulības pārņemta. Klusums naktī saasina dzirdi, pat pelītes knabināšana likās skaļa.
Bailes aizmigt, nakts vēsums apskāva mani, ilgi biju nomodā. Domas skrēja visādos virzienos, iesnaudusies murgoju, ka eju atkal atpakaļ uz mājam brizdama pa aukstu upes ūdeni. Pret rītu, kad nakts atvadījās un saule sveicināja rītu, biju nosalusi un izsalkusi. Izsalkumu remdēju ar kviešu vārpām un uz lauka nozagtiem burkāniem, kāds gardums....
Kā par brīnumu, neredzēju uz lielceļa nevienu armijas mašīnu, arī citi braucēji bija ceļā reti sastopami. Tālumā lielgabalu dārdoņa atgādināja, ka fronte nav tālu. Mans mērķis bija iet līdz Liepājai, un tad ar kuģi doties uz Vāciju.
Vispirms man vajadzēja tikt līdz Liepājai. Naktis vienmēr pavadīju kādā siena kaudzē, vai šķūnītī, baidījos tikties ar cilvēkiem. Izsalkums sāka arvien vairāk dedzināt māgu, naktīs negulēju, murgoju, un ne vienu reizi vien domāju, vai vajadzēja uzņemties tik nedrošu, svešu ceļu? Bet tad atkal skanēja ausīs, "zastreļiķ"... Un manas kājas nesa mani tālāk un tālāk, baiļu dzītu un ar izsalkumu vēderā. Neatceros cik dienas jau biju ceļā, kad saņēmu dūšu un uzdrošinājos ieiet vienās mājās un lūgt šķēlīti maizes. Saimnieki bija ļoti laipni, baptistu ģimene, viņu vecāki kādreiz bija izceļojuši uz Dienvidameriku, bet izceļotāju bērni pēc pašu ģimenes nodibināšanas, atgriezušies dzimtenē. Māja bija maziņa, bet ļoti sakopta. Pie viņiem nomazgājos siltā ūdenī un izgulējos gultā. Kāda bauda! No viņiem dzirdēju briesmu stāstu, kā krievi apietas ar latviešu sievietēm un saimniekiem... Paēdusi, tīra un ar veļu apdāvināta, pateicīga šai ģimenei, devos tālāk Liepājas virzienā.
Ceļš veda cauri mežam, kad pēkšņi sākās šaudīšanās, vispirms tikai šur tur pa šāvienam un tad īsta ložu biršana - džinkstēja vien gar ausīm. Domāju - tas viss virzīts man. Pārbijusies noslēpos aiz koka, notupos pie pašas zemes, lai tikai mani neredz. Cik ilgi tā sastingusi tupēju, nezinu. Izlīdusi no meža, redzēju divus nošautus cilvēkus. Neviens par viņiem nelikās ne zinis. Baiļu pārņemta, ielīdu netālu vienā šķūnītī, kurā pavadīju diennakti. Atkal mocīja izsalkums un slāpes, bet ārā iziet neuzdrošinājos, jo iedomājos, ka šeit ir atkal krievu karavīri. Un patiesi, skatījos pa šķūnīša spraugu, redzu zaldātus un dzirdu skarbo krievu valodu. Pie mājas stāv karavīru džips, vai viņi meklē mani???
Mani pārņem šausmas..., ko darīt, ielīst šķūņa salmos paslēpties, ja viņi nāks mani meklēt? Gaidīju vakaru un tumsu, naktī izlīdu no šķūnīša, visapkārt klusums.
Slāpes moka mani un māga raujas čokurā, meklēju ēdamo, biešu laukā saēdos salkanās saknes. Mēģināju pieiet pie laukā piesietām govīm un paslaukt pienu, govs spēra un nelaida sev klāt, bet ar saujiņu zāles un pacietību, es tomēr varēju padzert saujā ieslaukto. Visapkārt tumsa un baisms klusums. Kādas iedvesmas vadīta, gāju naktī par pašu ceļa vidu. Vai baznīcas pēdējā izvadas dziesma - "Pie rokas ņem un vadi, Kungs mani pats..." deva šo drosmi? Šajā ceļā nesatiku nevienu dzīvu dvēselīti, biju viena ar tumsu, klusumu un debesu zvaigžņoto velvi.
Dienas bija sajukušas, nezināju, vai svētdiena, vai darbadiena, jo visas dienas man bija vienādas. Nogurusi, izsalkusi, pēc baiļu pilnā gājiena, kādā vakarā biju sasniegusi Priekuli. Sameklēju staciju, no kurienes vēlējos doties uz Liepāju, un tad tālāk ar kuģi līdz Dancigai. Ilgi sēdēju uz soliņa un gaidīju vilcienu, bet tas nenāca, sametās jau krēsliņa, te piepeši tuvojās divi vācu karavīri, kuri man jautāja, ko šeit gaidot? Protams, vilcienu uz Liepāju, lai tiktu uz kuģa un dotos tālāk uz Vāciju. Bēgu no krieviem. Mana vācu valoda bija ļoti, ļoti vāja - tik daudz, cik skolā mācījos un no filmām iegaumēju, tas nebija daudz, bet spēju ieskaidrot, ko gribu. Karavīri aizgāja, satumsa, un es sēdēju un gaidīju uz brīnumiem... nāks vilciens... un viss būs labi... Pēc kāda laiciņa atkal tuvojās divi zaldāti un teica, ka es varot ar viņiem braukt vilcienā uz Tilzīti (šobrīd Sovetska). Nu protams, ka es bez vilcināšanās piekritu, un gāju viņiem līdz uz vilcienu, kurš jau stāvēja atiešanas gatavībā. Vilciens bija ar platformām un piekrauts pilns ar tankiem, džipiem un lielajām kravas mašīnām. Viens no zaldātiem man ierādīja guļamvietu vaļējā džipā, un apsedza mani ar ādas pārklāju. Pateicības pilnu sirdi, līdz nāvei nogurusi, un bez bailēm, es aizmigu dziļā miegā.
Atmodos, saule bija augstu pie debesīm, vilciens nebrauc, visapkārt riņķī mežs, no Tilzītes ne jausmas..., vai esmu apmānīta, iekritusi slazdos? Karavīri rosās ap mašīnām un vilciena vagoniem. Jautāju, kas noticis? Esot komandējums doties atpakal uz Priekuli... Ko darīt? Nezināju, kādas zemes mežā vilciens stāvēja. Izkāpt un atkal klaiņot? Izšķīros braukt ar karavīriem kopā atpakaļ uz Latviju, jo ja jau es esmu pie vāciešiem, tad krievi mani nenoķers, un, ja vācieši atkāpsies, es došos ar viņiem kopā uz Austrumprūsiju. Karavīri mani uzņēma un pret mani izturējās ļoti labi, es biju arī paēdusi. Priekulē armija ievietojās vienā lielā muižā. Māja bija ļoti liela, divstāvīga, ar plašām kāpnēm. Riņķī apkārt ļoti sakopts liels dārzs, kā parks, ar milzīgiem lieliem kokiem. Uzdevumi man nebija nekādi, bet lai es nejustos kā liekēde, labprāt palīdzēju kartupeļus mizot, jeb, tīrīt saknes.
Armijas "virtuvē" strādāja divas poļu meitenes, kuras bija norīkotas spaidu darbos. Ēdienu vārīja lielā katlā "Feldküche", vienmēr deva biezzupai līdzīgu ēdienu, kurš man ļoti garšoja. Nakti pavadīju kopā ar diviem vecākiem zaldātiem, viņi bija austrieši. Vakaros viņi pirms aizmigšanas vienmēr aplūkoja savas ģimenes fotogrāfijas. Nesapratu ko viņi runā, bet varēju just, ka viņiem šis karš, atšķirtiem no ģimenes, tālu no dzimtenes, sāpināja sirdis. Pie viņiem es jutos drošībā. Neatminos, cik ilgi mēs uzturējāmies Priekulē, bet varēja būt tālu septembrī. Labība bija novākta un lauki aparti, zaļi bija biešu lauki un brūnganas, garas kartupeļu vagas. Ļoti pēkšņi, vienā agrā rītā, nāca pavēle, ka jābrauc uz Tilzīti. Es biju priecīga, un ļoti ziņkārīga, kas mani Tilzītē sagaidīs?...
Vilciens brauca lēni, bieži apstājās, es baidījos, ka nu tikai nav atkal jādodas atpakal uz Priekuli. Tad nāca ziņa, ka Tilzītē uzlidojums, tādēļ tika saņemta pavēle - vilcienam apstāties! Beidzot bija mērķis sasniegts. Atvadījos no abiem austriešiem, kuri pret mani izturējās kā "tēvi". Pats "Spiess”, kurš mani Priekulē uzņēma vēlajā vakarā, aizveda mani uz kādu milzīgi lielu muižu. Iebraucām pa garu aleju, pie lielas mājas, kura izskatījās kā maza pils. Dārzi vēl rudens ziediem pilni, mājai visapkārt liels parks ar milzīgiem kokiem.
"Spiess", kura vārds bija Willy Stöcker, no Wuppertāles, nodeva mani kādas ļoti stingras dāmas "rokās", viņa bija virtuves daļas pārvaldniece. Muiža piederēja Edvina fon Vizlebena meitai, vai znotam, ja atmiņa neviļ. Šo lielo muižu sauca "Jungbluth". Mani uzņēma labi, biju paēdusi, un man bija ierādīts pašai savs guļamkambarītis. Iemeslu nezinu, bet mani pārvaldniece necieta - varbūt vājās valodas zināšanas dēļ. Viņa mani neizlaida no acīm, laikam domāja, ka esmu kāda krievu meitene, soda darbos nokomandēta. Man tur nebija nekādi darbi jāveic, jo nezinu, ko "Spiess" par mani bija stāstījis.
Manās garajās bizēs bija ieķērušās utis, tās mani nemitīgi mocīja. Muižu apmeklēja viena Sarkanā krusta māsiņa ar kuru es iepazinos, un izstāstīju viņai savu nelaimi, protams, viņa zināja līdzekli, kurš palīdz. Māsiņa dzīvoja Tilzītē un teica, lai viņu apmeklēju.
Kādā svētdienā devos uz Tilzīti, prieka pilnu sirdi - beidzot tikt no utīm vaļā! Tilzīte nebija tālu, un es biju liela gājēja. Vakarā, ar pudeli rokā, ierados atpakaļ lielajā muižā. Jau pie ieejas mani sagaidīja divi vīri uniformās ar šautenēm rokās, "Feldpolizei", kurus sauca arī par "Kettenhunde". Viņi bija bīstami un radikāli, katrs no viņiem baidījās, jo viņi šāva uz katru, kurš viņiem likās kā pretinieks. Pārvaldniece tūliņ rādīja uz mani un ziņoja, ka esmu bez atļaujas attālinājusies no saimniecības. Soda darbos nosūtītās meitenes to nedrīkstēja, bet es nebiju nosodīta, es biju bēgle. Vēl vienmēr mana vācu valoda bija minimāla, bet tomēr, ar visu vārdu trūkumu, es pratu sevi aizstāvēt un paskaidrot, kādēļ esmu šeit. No šīs dienas pārvaldniece mani uzskatīja ar citām acīm, un es varēju gluži brīvi pavadīt laiku lielajā saimniecībā...
Ar lielu mašīnu novāca kartupeļu lauku, arī es piedalījos, un palīdzēju uzlasīt zemē atstātos kartupeļus. Palīdzēju arī sukāt zirgus un tīrīju tiem nagus, jo citādi man bija garlaicīgi staigāt tikai pa staļļiem un skaitīt zirgus - to bija ļoti daudz,... mums mājās bija tikai 5 zirgi, kas šī bija par varenu muižu!!!
Vaislas buļļi, to bija 9, - melni un brūni raibi, ar milzīgām, platām mugurām. Govis ganījās aplokos, arī šie lopi bija milzīgs ganāmpulks. Skatījos kā brīnumā, un nevarēju ar prātu aptvert, cik milzīgai jābūt šai muižai... Tik daudz lopu, kā ir iespējams visus uzturēt un sakopt... Saime bija ļoti liela, un tā dzīvoja citā lielā ēkā, strādnieki bija dažādu tautību, bet galvenie darba vadītāji bija vācieši.
Bija jau vēls rudens, neatceros, cik ilgi es šeit biju uzturējusies. Fronte tuvojās, lielgabalu dārdoņa tuvojās un atbalsojās, naktī bija divtik draudoši. Muižas darbinieki sāka kravāt ratos lādes, maisus, gultas segas un spilvenus. Neatminos, cik sajūgi tika sagatavoti aizbraukšanai. Arī mani aicināja doties līdzi, bet es atsacījos, teicu, ka gaidīšu karavīrus, un tad ar tiem došos tālāk uz rietumiem. Saimnieki man atstāja jaunu ķēvīti, vēl neiebrauktu un neiejātu. Pēc viņu aizbraukšanas es mēģināju ķēvīti iejūgt ratiņos, uzlikt viņai sajūgu, taču viņa no visa baidījās un izvairījās, bet es neuzdevu, gribēju zirdziņu iemācīt iet ratos.
Negaidīju zaldātus, bet jau pēc dažām dienām devos Königsbergas virzienā. Ratiņus es piekrāvu ar auzu maisiņu un siena klēpjiem, lai varētu ķēvīti garajā ceļā pabarot. Par sevi netiku padomājusi, nepaņēmu līdzi ne maizes riecienu, ne ūdens kanniņu, ne segu. Ceļā dzesēju slāpes kopā ar zirdziņu padzeroties grāvītī vai strautiņā, pārgulēju salmu kaudzē, vai kādā nenoslēgtā šķūnītī. Kamēr ķēvīte ēda sienu un auzas, tikmēr es pa novāktajiem laukiem meklēju pārpalikušos kartupeļus, kāpostu lapas un burkānus, ar to biju paēdusi.
Nezinu kādēļ, bet es nenokļuvu viss Königsbergā, bet pie jūras, pirmskara slavenajā pludmalē "Kranc". Šeit man par brīnumu, bija sapulcējušies vairāki bēgļi no Lietuvas un Austrumprūsijas. Viņi uzturējās lielās sporta zālēs, kur arī es pievienojos, tur varēja saņemt maizi un siltu ēdienu. Man bija grūtības ar ķēvītes novietošanu, nevarēju viņu vadāt visur līdzi. Pilsētiņas nomalē atradu šķūnīti, laikam malkai, tur novietoju zirdziņu, un lielāko dienas daļu es pavadīju kopā ar zirgu, baidoties, ka man viņu neatņem.
Pēc dažām dienām bēgļi lielās grupās devās tālāk. Viņiem pievienoties nevēlējos, kaut viņi man savos ratos vietu piedāvāja. Viena bēgļu sieva man uzdāvināja vilnas segu, jo es vēl joprojām biju ļoti vasarīgi ģērbusies, un rudens drēgnums mani bieži mocīja. No segas es uzšuvu sev garās bikses. Gandrīz viena atkal palikusi, gudroju ko darīt, lai tālāk tiktu uz Olpi.
Kāpēc Olpi?... Mans mātes brālis (Vilnis) bija vācu armijā leitnants un viņu Volhovas purvos ievainoja. Viņš bija ievietots Jelgavas pilī, kura bija iekārtota kā lazarete, šeit viņš ārstējās. Vilnis gulēja telpā kopā ar diviem vācu karavīriem, un ēdiens viņiem bija "švaks". Lai mans onkulis neciestu badu, es viņu, ik reizes braucot uz Jelgavu apmeklēju, un aizvedu - sviestu, olas, speķīti, un protams, mājās ceptu maizīti. Viņš dalījās ar saviem istabas biedriem. Viens no šiem zaldātiem man ĻOTI iepatikās, bet sarunāties ar viņu es nevarēju, kaunējos, biju taču tikai lauku meitene ar bizītēm un viņš oficieris... Tomēr vienu reizi es prasīju onkulim, no kurienes šis patīkamais cilvēks nāk?. No Olpes, un viņu sauc Reinhold Schneider. Lūk, te nu ir mans likteņceļš iezīmēts. Vai šis jaunais leitnants karu pārcieta un atgriezās savā dzimtenē Olpē, nezinu. Protams, nezināju neko par šo pilsētu un to, kur viņa varētu vispār atrasties. Biju iedomājusies, ka Olpe varētu būt kāda mazpilsētiņa Alpu kalnos. Šīs vietas vārds man bija iesēdies apziņā un bija mans vada punkts un mērķis.
"Kranc" bija arī jau sastopami zaldāti, pastaigājoties ar zirdziņu pa pilsētiņas nomali, mani uzrunāja viens zaldāts, lai es zirgu nododot armijas rokās. Neparko negribēju šķirties no jaunās ķēvītes, ar kuru biju ļoti saradusi. Bet vēlme nokļūt Olpē atviegloja manu izšķiršanos. Atdošu ķēvīti zaldātiem, bet ne par velti. Viņi man sagādāja vilciena biļeti līdz Olpei par 35,00 RM. Šķīros no ķēvītes ar ļoti smagu sirdi, jo zināju, ka zirgiem arī jābūt frontē un tie ir apdraudēti, tāpat kā zaldāti.
Bija jau novembris, vēss, naktīs salnas un pat sniega nokrišņi. Ar biļeti rokās devos uz pieturas vietu, lai tiktu līdz Königsbergai. Satiksme bija nedroša un neregulāra, tomēr ar savām vājajām valodas zināšanām izdibināju, ka vilcieni ir pilni ar zaldātiem, un nekāda iespēja nepastāv, lai tiktu šajā pārpildītajā vilcienā. Paļāvos pati uz sevi un devos ar kājām līdz Königsbergai. Ceļš bija pilns bēgļu, lielākā daļa ar pajūgiem, bet bija arī kājinieki. No kurienes šie cilvēki nāca vairs neatceros.
Königsbergā iekāpu nepareizā vilcienā, tas nebrauca uz Štetinu (Ščecinu) un tālāk uz Berlīni, bet es nokļuvu Allenšteinā (Olštinā). Tiklīdz nonācām šeit, caur skaļruni tika dota pavēle visiem atstāt vilcienu. Vilciens vajadzīgs, lai evakuētu no lazaretes ievainotos zaldātus. Kur iet, ko darīt, kad būs iespēja tālāk doties?... Pilnīgā izmisumā stāvēju uz ielas pie stacijas. Bailes, rudens drēgnums, nedrošība, frontes tuvošanās, bads, slāpes - nemitīgie pavadoņi mani mocīja, māga vilkas krampjos, aukstums drebināja ķermeni..., nosalušās rokas sildīju uzpūšot tām dvašu.
Mani pārņēma izmisums un pirmo reizi es sāku bezcerīgi raudāt svešus ceļus staigājot. Toreiz smagi izjutu savu bezizejas stāvokli un dziļi pārdzīvoju svešuma vientulību. Ko nozīmē būt bez valodas, bez līdzekļiem, tikai ar biļeti rokās, kuras vērtība 35,00 RM... Es raudāju un elsoju kā nopērts bērns, asaru straumes ritēja pār manu seju, deguns tecēja un es nezināju kur to noslaucīt. Laikam skats bija aizkustinošs, jo līdzjūtības pilna, mani uzrunāja kāda vecāka kundze. Īsumā izstāstīju viņai savas bēdas, un kundze mani uzaicināja pie sevis uz mājām. Šeit varēju nomazgāties, paēst un tika piedāvāta pat gulta, lai izgulētos. Cik ilgi biju gulējusi siltumā un drošībā, nezinu.
Bija jau satumsis, kad kundze mani modināja un ar sviestmaizītēm aprūpējusi, aizveda mani uz staciju un nogādāja bēgļu vilcienā, kurš gāja uz Berlīni. Vagons bija pārpildīts ne tikai ar cilvēkiem, bet arī ar saiņiem, maisiem un koferiem. Vilcienā saspiedušies viens pie otra, gan sēdējām, gan tupējām uz vagona netīrās grīdas.
Kupejā izverdās nejēdzīgi smirdošs gaiss, dažādas smakas riņķoja man ap degunu, varbūt arī es smirdēju?... To neizjutu. Vilciena riteņi klabēja un sliedes dungoja, pa galvu sitās vārdi bē-gle, bē-gle, bē-gle, kamēr es iesnaudos. Nebiju vēl īsti attapusies, kur es esmu, kad vilciens šķērsoja Oderas upes dzelzceļa tiltu. Plaša upe ar zaļgani zilu ūdeni, straujāka kā Daugava. Tiklīdz bijām pārbraukuši pāri tiltam, vilcienu apstādināja gaisa uzlidojums, visiem bija jāatstāj vilciens un jāiet uz "Luftschutzpagrabu". Es negāju cilvēku straumei līdzi, jo man bija bailes būt kopā tumšā pagrabā saspiestiem, ieslēgtiem zem lielajiem namiem. Paslēpos stacijā un gaidīju - kas notiks?
Draudoši dārdēja bumbu sprādzieni, likās visa zeme trīc un dreb, bailes neaprakstāmas, bet sakostiem zobiem un sarāvusies čokurā notupēju, kamēr atskanēja atsaukuma sirēna. Stacijā nekas nebija sabumbots, bet lielais dzelzceļa tilts pāri Oderas upei nebija vairs redzams... Šis bija pēdējais vilciens, kurš kara laikā šķērsoja Oderas upi.
Dienas pagāja, taču neviens vilciens mums bēgļiem netika norādīts. Gaidīt un gaidīt,... mācīties pacietību..., neziņā, izmisumā un bailēs, es vairākas dienas nīku Štetinas (Ščecinas) stacijā....Vienreiz Sarkanā Krusta darbinieces mums bēgļiem izsniedza zupiņu, - īstas dzīres ne tikai man, bet arī vienam otram izsalkušam bēglim. Parasti vakaros vai pirmspusdienā dzēlīgi gaudoja uzlidojuma sirēna. Visi, visi, arī es, vienreiz devos līdz "Luftschutzpagrabā".
Dziļi zem lielajiem namiem, šauras kāpnes, kuras likās bezgalīgi garas, apgaismotas tikai ar mazu "kaķa actiņu", noveda patumšā, ar maziņām spuldzītēm apgaismotā šaurā telpā. Gar sienām izlikti koka beņķi, tur sēdēja vecākie, vājākie cilvēki, citi stāvēja cieši viens pie otra piespiedušies. Neviens neko nerunāja, klusi kāds iečukstējas it kā lūgšanu skaitīdams, arī es domās pie sevis ieminēju baznīcas dziesmas tekstu, "Pie rokas ņem un vadi...".
Kad pilsētā krita bumbas, pagrabā gaisma nodzisa, ēka likās drebēja, un arī es trīcēju no bailēm. Tas bija brīdis kurš man dziļi dvēselē iedēstīja bailes un nepatiku būt tumsā. Vienmēr telpās meklēju gaismu, logus, vai durvis... Beidzot atskanēja trauksmes atsaukšana, es atviegloti uzelpoju, ... arī gaisma iedegās, mēs visi bijām dzīvi...
Steidzīgi un grūstīdamies devāmies laukā no pazemes pagraba, kurš mums briesmu brīdī deva patvērumu. Pilsēta bija daudz cietusi, un viss gaiss bija dūmu un putekļu pilns. Pēc ilgas gaidīšanas beidzot nāca paziņojums pa skaļruni, ka bēgļiem ies vilciens uz Berlīni.
Iekāpjot vilcienā bija liela drūzma un grūstīšanās, jo katrs gribēja tikt vilcienā, tas bija krietni pārpildīts. Sēžamvietas bija veciem, nevarīgiem cilvēkiem un mātēm ar bērniņiem. Es notupos gaņģī, man bija vienalga, vai sēžu vai stāvu, lai tikai vilciens iet tuvāk manam mērķim - Olpei. Berlīnē vilciens ienāca Štetinas (Ščecinas)stacijā, tā bija gala punkts. Nevarēju iedomāties, ka Berlīnē ir vairākas stacijas un katra ved uz savu pusi. Lai tiktu uz Olpi, man vajadzēja sabumbotajā Berlīnē, kurā nebija gandrīz neviena normāla iela, atrast Fridricha staciju. Pēc ilgas meklēšanas starp drupu kaudzēm un sagrautām mājām, es atradu Fridrichstaciju. Ieraudzīju vilcienu, nopriecājos un kāpu iekšā, vagons bija patukšs - neviens jau nebrauks uz Olpi, tā nodomāju savā naivā bēgles prātā. Gaidīju vilciena atiešanu. Pēc neilga brauciena vilciens apstājās un skaļrunis ziņoja, ka galapunkts. Vai jau Olpe? Nē, ak mīļais Dieviņ, es biju iekāpusi nepareizajā vilcienā un aizbraukusi pavisam uz citu pusi - uz Štrālzundi, pie jūras, Ziemeļvācijā. Cilvēki izkāpa no vilciena un ātri atstāja staciju. Stacija bija kā izmirusi, nebija neviena cilvēka, kam varētu jautāt, kā tikt atpakaļ uz Berlīni. Izmisusi stāvēju uz perona un gaidīju "brīnumu", kam varētu jautāt - kad un kurš vilciens ies atpakaļ uz Berlīni. Te pēkšņi, gandrīz vai neticami, bet tas tā bija, nāk viens zaldāts un es redzu, ka tam uz uniformas Latvijas karodziņš..., kāda neticama laime, izziņu saņemt latviešu valodā.
Nokļuvusi Berlīnē, atradu vilcienu, kurš iet uz Dortmundi. Tur esot liels vilcienu satiksmes mezgls un noteikti ies arī vilciens uz Olpi. Dortmundē biju spiesta uzturēties vairākas dienas. Labums bija tas, ka šeit varēju tualetē nomazgāt vismaz rokas un seju. No kaut kādas palīdzības organizācijas kopā ar citiem bēgļiem saņēmu zupu, šķēlīti maizes un karstu tēju. Ēdu lēni, lai izjustu katra kumosa garšu, to baudīju kā lielāko mielastu. Dortmundē arī piedzīvoju vienu šausmīgu bombardējumu. Visiem bez izņēmuma bija jāiet dziļā apakšzemes bunkurā. Tas bija vēl šausmīgāk kā Štetinā (Ščecinā). Kad bumbas krita, gaisma nodzisa, bērni raudāja, cilvēki vaimanāja un skaitīja skaļas lūgšanas. Pie bumbu paklāju krišanas likās - zeme notrīc un viss ap mums tūlīt sabruks, ka mēs netiksim laukā no šīs apakšzemes tumsas, ka mūs dzīvus apraks un noslāpēs. Tādi gadījumi bija dzirdami bieži, jo bieži.
Dortmundes gaisa uzbrukums, briesmas, panika, mani pavadīja manas dzīves lielāko daļu un atstāja nežēlīgi ilgas dvēseles mokas. Bailes tumsā, šauras ejas - tie ir murgi, kuri mani pavadīja gadiem ilgi, sevišķi naktīs. Pamodusies nosvīdusi atviegloti uzelpoju - paldies Dievam, tikai murgains sapnis..., tā mocījos gadiem ilgi.
No Dortmundes, caur Hāgenu, kur arī bija liels satiksmes mezgls, atradu vilcienu, kurš mani beidzot 1944.gada 19. novembrī aizveda uz Olpi. Vilciens Olpē pienāca vēlā vakarā, tādēļ biju spiesta nakti pavadīt stacijas uzgaidāmajā telpā. Es bija apņēmusies šeit atrast darbu, tad arī būšu paēdusi, tas šobrīd bija mans galvenais dzīves uzdevums - strādāt un būt paēdušai. Jau līdz ar gaismas aušanu es izdibināju, kur atrodas Darba pārvalde. Olpe ir maza, pārredzama pilsētiņa - iesēdināta starp skuju kokiem apaugušiem pakalniem.
